Gada retrospekcija

Šogad brīnišķīgi iegadījās tā, ka lielos darbus veiksmīgi pabeidzu līdz decembra vidum, līdz ar to vairāk kā nedēļu man bija tā retā iespēja "sarīkot" savu aizejošā gada retrospekciju jau pirms ziemassvētkiem.

Mana šāgada trīs vārdi. Priecīga. Piekususi. Pateicīga.

Priecīga. Šovasar sapratu atšķirību - priecīgs nepavisam nenozīmē laimīgs, priecīgs vēl retāk nozīmē jautrs. Prieks visbiežāk ir kluss, citi pat var nepamanīt, ka pelēkā dienā klusi dzied putu trollīši. Priecīgums nav pastāvīga sajūta, priecāties ir impersija. Tas drīzāk ir veids, kā esmu iemācījusies sarunāties ar apkārtējo pasauli, atbildēt tai. Prieks visvairāk līdzinās smaidam. Es pamanu varavīksni un priecājos. Piezvana draugs. Dzirdu skaistu klavierspēli. Priecājos par talantīgiem teikumiem grāmatā, par pelēkrozā gliemežvākiem, par vilcienu gaismām miglā. Priecājos par to, ka ir tik ārkārtīgi daudz lietu, kas rada prieku.

Piekususi. Es šogad apzināti mācos veidot attiecības. Nocelt savus elkus un supervaroņus no pjedestāliem - un iemīlēt viņu cilvēciskumu. Iznākt no apspriežu telpas abstraktuma un apsēsties kopā ar klientu pie viņa rakstāmgalda. Ravēt ārā teicamnieciskumu un atmest visziņa masku, lai kļūdītos un uzdrīkstētos par to uzņemties atbildību. Patiešām būt attiecībās, nevis tikai sazināties - un tas ir pats grūtākais un pats skaistākais, ko šogad esmu piedzīvojusi. Jā, es esmu no tā velnišķīgi piekususi, bet ne nogurusi. Joprojām meklējot telpu sevī pa brīdim atpūsties.

Pateicīga. Vārds pirms dažām dienā atnāca pie manis uz Zemitāna tilta. Tik precīzs, ka gandrīz apraudājos. Pateicīga par iespēju dzīvot tā, kā vienmēr esmu vēlējusies. Par iespēju strādāt kopā ar trakiem un talantīgiem cilvēkiem un no viņiem mācīties. Būt kopā ar īstajiem, darīt īstas lietas. Par iespēju  veidot attiecības visdažādakajos veidos - audzinot spītnieci meitu, izdzīvojot vienpadsmito kopdzīves gadu ar vīru, pirmo reizi strādājot kopā ar māsu, dejojot pie Indras grupā, iemīloties simtvienpadsmit reizes gadā.  Pateicība Kādam par iedrošināšanu patiešām būt.

Nē, nepavisam nav rozā. Bet ir sasodīti interesanti dzīvot.

apsēstība

Ja man kāds pajautātu, kuri ļaudis mani kaitina visvairāk, mūžīgi dodami nelūgtus padomus un agresīvu daloties pieredzē, tad nosauktu svara vērotāju kustību adeptes un jaunās māmiņas ar precīzi 4-5 mēnešu bērnkopības pieredzi (ne visas, protams, dies pasarg). Kā sāk par pareizu ēšanu vai ko tādu, tā agresīvi, monologā, nevietā un netaktiski; vienmēr domāju, vai tad nu nevar mazlietiņ pievaldīties. Vienmēr esmu domājusi, ka tur ir kādas kompleksu, mazvērtību lietas un tā.

Šobrīd jūtu, kā reižu reizēm pie sevis laboju citu pateikto. Nekontrolēti. Lūdzu, bez panikas, to es daru garlaicīgās sapulcēs klusu pie sevis. Ja laboju skaļi, tad sevis un reizēm meitas runāto. Iemesls ir pavisam vienkāršs un man noteikti negaidīts - nu jau kādu laiku mācoties latviešu valodas uzbūvi, arvien vairāk apbrīnoju valodas tīri gramatisku konstrukciju spēju būt jēgpilnai. Tā ir grandioza Sistēma, ko diendienā lieto miljons cilvēku. Sistēma, kuras mērķis ir būt precīzai un vienlaikus taupīt valodas līdzekļus. Ar vienu galotni, konstrukciju mainīt ne tikai formu, bet arī jēgu. Labi, labi, reizēm tā ir tikai nianse, kuru pamana tikai īpašā gaisām, tomēr nianse, kas iederas kā pēdējais puzles gabaliņs un noapaļo sistēmu. Valoda ir kā taupīga svētku saimniece - viss ir gards un bagātīgi, bet nekas nepaliek neizmantots pāri.

Šobrīd apbrīnoju salīdzinājuma konstrukcijas (formālais iemesls - rakstīju par tiem pēdējo referātu). Atceros, naktī pēc darba pabeigšanas un pirms nodošanas (nosūtīšanas) sēdēju, domāju un brīnījos par salīdzinājumu skaistumu (mazliet baisa iezīme, ne?) un  lielo informācijas daudzumu, kas tiek ielikts pāris vārdos. Dumjš kā zābaks. Cilvēks ir tikpat stulbs un neaptēsts kā zābaks, kuram nav ne smadzeņu, nekā, kaut arī no ādas, un ir ciets purngals. Ar trīs vārdiem tiek salīdzināti divi fenomeni noteiktā skatījumā, ja tā var izteikties, - cilvēka un zābaka. Kas vieno - kas šķir?

Bet jā - ko es ar to gribēju pateikt - ir tiešām brīnišķīgi runāt tā, kā paredz Sistēma. |Ne valodas, bet sevis dēļ. Valoda vibrē un ieskanas, kad mazie nianšu elementiņi nostājas savās vietās. Rodas gandrīz fizioloģiska sakārtotības sajūta. Sakārtojas runa, sakārtojas domas, rodas miers. Izteiktais piepūšas kā ziepju burbulis, atraujas no aplīša un paceļas gaisā pabeigts, skaists un brīvs, nevis nopil uz kājas vai zemē kā lipīga ziepjūdens pļeka.

Re, re, es jau jūtu, manī pamodusies kaitinošā sajūta mācīt un pārliecināt, cik labi ir runāt un rakstīt pareizi.

Tagad domāju - varbūt svara vērotājām arī ir kāda "pareizā" sajūta, kas dara viņas laimīgas un ko viņi cenšas nodot pārējiem, tikai nemāk jēdzīgi to pastāstīt?

P.S. Uzreiz piebilstu - rakstītais attiecas uz sintaksi un morfoloģiju, bet ne leksiku. Jo leksika ir kā jūra, kuras robežas plūst, vētrās un vējos mainoties; reizēm izskalo krastā dzintaru, reizēm - pudeli. Kas var precīzi iezīmēt jūras krastu, kas - leksikas, lai neiesaldētu, neizsusinātu, saglabāt dzīvu?

Ai, viegli

Reiz novēroju - tad, kad no rīta meita bērnudārzā ir iegājusi grupiņā, viņa vispirms apsēžas uz soliņa pie durvīm, nevis iet pie saviem draudziņiem. Pēc tam pamanīju, ka ne mana princese vienīgā tāda sēdētāja. Pajautāju audzinātājai, vai kaut kas slikts noticis, kašķis kāds. Nē, izrādās tā mazie dara. Vispirms aprod, ka mamma prom, ka nāksies tagad visu dienu dzīvoties pašai, un tikai tad dodas bariņā. Šodien, atkal to pamanot, aizdomājos - es atceros bērnudārza pusdienlaikus, mājās iešanu, dziedāšanu (mani audzinātāja parāva aiz bizes, kad dziedāju pārāk augstu), ārkārtīgo prieku, kad mamma negaidīti atnāca pakaļ pirms pusdienām un paņēma līdzi uz darbu. Bet neatceros rītus dārziņā. To brīdi, kad pateicu mammai 'atā!', iedevu buču, iegāju grupā un durvis aiz manis aizvērās. Nevienu pašu reizi nevaru atcerēties, lai arī kā pūlējos atcerēties. Visas atmiņas sākas no brīža pēc brokastīm. Nevaru teikt, ka man šausmīgi nepatiktu dārziņā - mājās bija labāk, bet arī dārzā varēja dzīvot. Tā vismaz atceros, un arī mamma tā atceras. Bet laikam tie rīti bija nepatīkami.

Tā laikam ir cilvēku unikālā spēja aizmirst to, ko negribas atcerēties. Es, droši vien, pēc gadiem stāstīšu, cik fantastiski bija mācīties filoloģiju (kā tagad stāstu, cik debišķīgi bija akadēmijā ņemties ar dramaturģiju). Jo man jau patīk, ai kā patīk, ai kā patīk (dziesmiņa tāda ir). Noteikti to patiku un prieku atcerēšos, jo tā ir liela un brīnišķīga patiesība. Bet tieši tāpēc pierakstu te un tagad - šī sesija bija ārkārtīgi grūta. Caur nevaru, negribu un lieciet mani mierā. Ar grāmatas likšanu zem spilvena, jo liekas, ka tā ir vienīgā cerība nokārtot eksāmenu; jo izmisums mācas no tā, ka šķiet - viss, galva un pildspalva (dators, protams) tukša  un manā galvā idejas beigušās uz mūžiem. Ar apņemšanos celties no rīta agrāk, bet pieceļoties nespēju iekurbulēt smadzenes, lai tās varētu kaut trīs vārdus salikt loģiskā predikatīvā izteikumā. Izmisums. Ar nespēju vairākas brīvdienas pat lasīt tekstu, nerunājot par tā izprašanu vai analīzi. Izmisums. Saskaroties ar apkārtējo - bet tev tak patīk, kā tev var būt grūti; tev tak tas nāk tik viegli, tev ir talants; kā var būt grūti - tas jau nav jau rēķināt diferenciālvienādojumu; un sajūtot sevi kā neveiksminieci un muļķi, jo tomēr nez kāpēc man ir grūti - ar visu talantu, patiku un filoloģijas "vieglumu" (ha!). Tikpat grūti kā toreiz rēķinot diferenciālvienādojumus. Izmisums. Esmu muļķe. Izmisums. Un tam nav jēgas (filoloģija! nav jau tautsaimniecība! nav tavs darbs! maizīti nenopelnīsi!). Izmisums.

Un tagad to es esmu pateikusi. Es elpoju. Es ieelpoju dziļi un izelpojot priecājos par to, ka vēl vienu darbiņu esmu pabeigusi. Par to, ka tomēr varu mazliet parunāt lietuviski. Par brīnišķīgu nakti, kas pavadīta interpunkcijas sabiedrībā, un jaunu skatījumu uz valodas sintakses semantisko dabu. Par tikko uzrakstīto eseju, pētot ārkārtīgi skaisto Ādama Zagajevska dzejas valodu. Par to, ka es joprojām varu, spēju, gribu. Par to, ka es esmu šeit, tagad un tāda, kāda es esmu. Jo es tiešām esmu. Un daru to, kas man sagādā baudu. Par sviedriem, asarām, izmisumu, ko aizmirsīšu, bet kas manī tomēr dzīvos - kā grants, kā pamati, uz kuriem būvēta mana varēšanas ēka.

Es aizmirsīšu izmisumu, lai varu dzīvot viegli. Es pierakstu izmisumu, jo gribu atcerēties, ka mana viegluma pamatā ir darbs, daudz darba; lai tad, kad kāds saka, ka tas neko nav vērts (jo tev tak tas ir viegli!) un es pati pēkšņi sāku šaubīties, lai man ir kur atcerēties. Atcerēties, ka mans nams ir būvēts uz ļoti stingriem pamatiem.

nauda un bauda

Neatceros, kur, bet pirms vairākām vasarām lasīju interviju ar kādu ne ta sērferi, ne tai kaitistu, ne ta burātāju; ļoti jūsmīgu, iedvesmojošu, augšupceļošu tekstu, kura galvenais vadmotīvs: pats labākais, kas dzīvē var notikt, ir pelnīt naudu ar savu hobiju. Vispār vienu laiku tā bija tāda modes tēma līdzīgi kā nesenās krīzes laika uzsaukums - met prom savu grāmatvedību, vāri ziepes vai tamborē krelles!

Ja teiktu, ka šos vārdus (par hobiju un pelnīšanu) uzrakstīju uz līmpapīrīšiem un aplīmēju ar tiem spoguli, datoru un gultas galvgali un pakārtoju tam savu dzīvi, tad laikam mazliet sanāktu pārspīlēt, tomēr tā doma manī diezgan dzīvelīgi dzīvojās un pat brīžam tuvojās biznesplāna rakstīšanai. Kas tad ir mani hobiji - brrr, ciest nevaru šo vārdu - , labi, ko tad man patīk darīt ļoti, ļoti? Lasīt. O, jā, nešaubīgi. Rakstīt. Nuuu, vairāk nē, nekā jā. Labot, ko citu uzrakstījuši. Jā, varbūt, lai arī mazliet kantes rīvē (es tak 3 gadus pati rakstīt mācījos). Runāt. Nu, skatoties ar un par ko. Ceļot. Izlasīju The Beach, sapratu, ka es neceļoju. Gatavot ēst un uzņemt viesus. Pēdējā laikā sporādiski un vairāk tomēr meditatīvā procesa dēļ (sanāks - forši, nesanāks - arī forši, pasūtīsim picu).

Kā jau minēju, tiku līdz idejai (man liekas, labai) un biznesplānam, pat mazliet uz papīra uzmestam, vienā no nosauktajām jomām (nē, neizpaudīšu, kurā, bet pateikšu priekšā, ka tā nebija ar ēšanu saistīta). Īpaši pēc meitas piedzimšanas biju stingri apņēmusies savā IT kastītē vairs neatgriezties vai atgriezties, lai aizietu. Nu, kā noprotams, nekur neesmu aizgājusi, drīzāk ielīdusi dziļāk, daudz dziļāk. Un, ja tā godīgi, tā ļoti nemaz nekārojas aiziet. Patīk, vai zinies, man tas darbs, no sirds patīk (bet ne brīvbrīžiem).

Tomēr ik pa laikam pieķēru sevi domājam, ka varbūt esmu nodevusi augsto principu - pelnīt ar vaļasprieku. Līdz nesenā sestdienā, esot kāda jauna, talantīga pasniedzēja lekcijā, nejauši atskārtu - nabadziņš, viņam tak nekā cita bez literatūras, kurā ir iekšā līdz pat bikšu buktēm, nav (neprasiet, kā es to zinu; es zinu). Un tad  es, figurāli izsakoties, paskatījos uz sevi  un nodomāju - ei, vecenīt (karalienes arī tā mēdz sevi uzrunāt), tev tak nepavisam nav slikti, pa nedēļu izņemies savā algoritmiski analītiski organizatoriskajā būšanā, bet, kad tie racionālisti ir līdz kaklam, pilnīgi legāli (jo īpaši ceturtdienās un sestdienās) pārmanevrē uz filoloģiju. Pie tam bez pārlieku lielas atbildības - saņemsi eksāmenā 2, bads nepienāks; nesaņemsi algu - o, tad būs cita runa.

Vārdu sakot, vismaz šobrīd man liekas, ka ir jauki atdalīt naudas pelnīšanu no kaut kā darīšanas tikai patikšanas dēļ; vēl jo vairāk, ka baudas gūšanu saistu ar zināmu spontanitāti un apstākļiem, nevis kredītatmaksas grafiku.  Un tā kā sen zināma ir atziņa, ka lietas un parādības notiek pa pāriem vai čupiņām, tad šodien par to  man atgādināja šis raksts - es padomāju un, paldies, es gribu gūt baudu no rakstīšanas tad, kad man ir ko teikt, nevis tad, kad gribu ēst.

robežšķērsošana

Kad es pirms gadiem desmit mācījos braukt ar auto, manam instruktoram Andrītim bija pavecs opelis, kadets vai omega, neatceros.  Tāds, kuram ik pa laikam kaut kas notika - saplīsa radiators (tad nu Andrītis to ātru salaboja ar šīs problēmas novēršanai mašīnā turēto plastilīnu), krita nost izpūtējs un tamlīdzīgi. Tā kā pirms tam īpaši nebiju braukusi citiem auto pie stūres, tad man vislielāko pārdzīvojumu sagādāja ātrkumkārba - tur nu pats vells nevarēja tikt gudrs, kurš ātrums ir ielikts - pirmais vai trešais. Vai otrais (tas tā, ne auto vaina). Tā rezultātā es biju spiesta iemācīties uzsākt braukt ar jebkuru ātrumu un nenoslāpt - klausīties, sajust, kad vajag piebērt gāzi un atlaist sajūgu; principā arī "iemest" ātrumā bez sajūga nospiešanas, ja vien apgriezieni (pēc skaņas, protams) bija +/- pareizie. Lai arī grūti mācībās, viegli kaujā, tomēr kāds atvieglojums eksāmenā bija apjausma, ka Andrīša auto nav izgājis tehnisko un būs jābrauc ar otra inspektora opeli, kuram ātrumkārba slēdzas kā pulkstenis. Tādas man joprojām patīk.

Stāsts šoreiz gan nebūs par auto, bet par pāreju no viena stāvokļa uz otru. Pirms dažām dienām kādā sarunā mans sarunu biedrs teica, ka nerīkošot no darba aiziešanas ballīti. Tā teikt, nav ko lieki zīmēties. Par to, ka liela daļa cilvēku nesvin savas dzimšanas dienas, jo "nav mans nopelns", "tie ir tikai gadi uz papīra" utt., vispār nerunāšu, un jo vecāka kļūstu, jo vairāk tādu apkārt. Kāzas arī ir tikai arhaisms, kas neko nemaina un ka mantu jau var sadalīt ar līgumu. Vārdu sakot - dodiet man vienu racionālu argumentu, kāpēc jāsvin! Man nav ļoti racionālu argumentu, bet ir sajūta un pārliecība - arī 21.gs. logosa cilvēkam rituāls, kas iezīmē kādu pāreju dzīvē, ir tikpat būtisks kā senajam mitoloģiskajā pasaulē dzīvojošajam sencim.

 Es svinu visu. Arī Mātes dienu, arī 4.maiju, 11.novembri un vārdadienu. Vasaras sākumu un vasaras beigas. Kāzas, protams. Man joprojām šķiet svarīgi laiku pa laikam skaidri iezīmēt manu šobrīdējo vietu pasaules ainavā. Un rituāls ir pārbaudītākais paņēmiens, lai apliecinātu kaut kā beigas un kaut kā sākumu vai laika ritējuma ciklisko dabu.

Vai no tā kas mainījās, ka kopā ar kolēģiem apēdām picas un izdzērām 2 kastītes vīna manā pēdējā darbdienā? Sadarbība palika, bet man pēc tam bija pavisam skaidrs, kur es strādāju, kas ir mana darba devējs, bet kas - vieta, kur mēs ar bijušajiem kolēģiem tiksimies sadarbības gadījumos.
Vai no tā faktiski kaut kas mainījās, kad pēc 6 gadu kopdzīves apprecējos? Faktiski - nē, sajūtas - viennozīmīgi jā. Jo ir taču tik viegli turpināt dzīvot kopā, kamēr viens otram neuzdod jautājumus skaļi. Arī katra kāzu jubileja klusiņām uzdod šos jautājumus atkal, gribu to vai nē. Vai tas izslēdz kļūdas, nodevību un domu maiņu? Protams, ka nē, bet ir atskaites punkti cietzemes sataustīšanai.
Vai no tā valstī faktiski kaut kas mainās, ja es katru gadu valsts svētkos noskatos kādu filmu par 4.maija deklarācijas parakstīšanu vai braucu skatīties salūtu, nolikt svecītes vai ar vecākiem apēst svētku kūku? Faktiski jau nē, bet sajūtiski es atjaunoju savu emocionālo saikni ar zemi un valsti, kurā dzīvoju.
Vai no tā faktiski kas mainās, ja es svinu savu dzimšanas dienu? Faktiski jau nē (tikai tēriņi), bet man ir svarīgi apzināties, ka (tagad) esmu 31 gadu veca un ko tas nozīmē pret mūžības ritējumu. Un labi ir katru gadu vismaz vienu reizi vasarnīcā sapulcināt visas vecmāmiņas, krustmāmiņas un draugus un apskatīties uz savu lielāko bagātību.

Vai kas faktiski mainās no vārdadienas svinēšanas, ziemassvētkiem, lieldienām u.c. reizēm? Faktiski jau tikai laika un naudas patēriņš un no rīta reizēm paģiras, bet vienmēr sajūtu to, kā rit laiks, kā mainos es un pasaule man apkārt. Tas ir brīdis, kad apstāties un klusiņām uztaisīt mazu retrospekciju sev pašai - kas patika un palīdzēja? kas nepatika un traucēja? ko darīt savādāk? Nofiksēt savas koordinātes Indras tīklā un doties tālāk.

p.s. Par rituālu nozīmi tādā plašākā kontekstā skaisti un vienkārši reiz rakstīja Andris Rubenis grāmatā "Cilvēks mītiskajā pasaules ainā". Izdota kaut kad deviņdesmitajos.

no šodienas uz mūžīgiem laikiem

Šodien pusi dienas sēžu viesistabas zaļajā dīvāniņā, apsegusies ar vilnas pledu, slepus no vīra ēdu trifeļkonfektes, pārlasu dažas mājā esošas lubenes un skatos visas nedēļas daiļslidošanas čempionāta ierakstus (Daisuke Takahaši tikko brīnišķīgi noslidoja priekšnesumslidojumos). Un vīrs un bērns ir devušies uz kino. Zin, kā tas saucas? - veģetēt tas saucas. Ir miljons lietu  (nu vismaz 101), ko es varētu (un tā kā gribētu) darīt tā vietā - sākot ar mājasdarbu pildīšanu interpunkcijā un lietuviešvalodā (un, ticiet vai nē, bet tas man parasti sagādā prieku), skoņu cepšanu, manikīra veikšanu (vakar vecmāmiņai palīdzēju stādīt kartupeļus un nolauzu nagu) un epilāciju, logu mazgāšanu vai vismaz godīga teksta uzrakstīšanu šeit. Jau tik daudz saņēmos, kā ielīdu dušā, izmazgāju matus un rakstu sēdus, nevis gulšņāju.

Un kālab tā viss? - tālab, ka man, sprinterei, liekas, ka tad, ja vienreiz mērķi esi sasniedzis, nākamreiz tas notiks pats no sevis. Izrādās, nenotiks vis. Izrādās, ka, kā reiz man teica burvīgais dietologs dakteris Tupiņš, nepietiek dibenu noslaucīt vienreiz, tas jādara visu mūžu katru reizi pēc kakāšanas (vispār saruna bija par veselīgu ēšanu).
Trīs nedēļas pārkāpu savu "ceturdiena pieder MAN" principu (un strādāju). Divas nedēļas pārkāpu savu "mans godīgais darbalaiks beidzas sešos" principu (un strādāju pacmit stundas dienā). Divas nedēļas iedomīgi domāju, ka pietiek pāris reižu meditējot sasniegt garīgu pārdzīvojumu, ka varu mierīgi un nesodīti neievērot savus garīgās veselības uzturēšanas principus (un tā vietā, lai vakarā ja ne meditētu, tad vismaz veiktu relaksācijas vingrnājumus, iedzēri pāris glāžu vīna). Un tagad man pietrūkst fiziska un morāla spēka pilnvērtīgi būt brīvdienā.

Jau brīvdienās Berlīnē, precīzāk, izbraucienā uz Potsdamu, piedzīvoju sen nebijušo panikas lēkmi. Un kālab? - tālab, ka ignorēju skaidri manāmās pazīmes, ka nebūs labi - izsalkumu, miegainību, karstumu, nepārtraukti lejup šļūkošās zeķbikses, dzīvo velosipēdistu satiksmi un izīrēto velisopēdu pedāļu bremzi. Vismaz daļu varēju ļoti viegli  novērst. Un kālab ignorēju? - tālab, ka iedomīgi zināju, ka man ir instrumenti tā novēršanai. Aizmirstot, ka tie ir gan laikus jāasina, gan - tāds sīkums - arī jālieto. Gods kam gods - tad, kad jau bija slikti, savācos gana ātri.

Mani vienmēr ir tracinājuši un ļoti, ļoti biedējuši vārdi - un tagad līdz mūža beigām. Jādzer zāles. Jāievēro diēta. Jābūt mammai. Apbrīnoju cilvēkus, kas katru dienu vai ik pārdienas noskrien desmit kilometru un reizēm nonāk pie endrofīna viļņiem organismā.  Kas katru dienu meditē un gūst līdzīgu baudījumu. Es esmu gan skrējusi gandrīz stundu, gan meditējusi - bet vienmēr to atkārtot man šķiet daudz grūtāk nekā pirmo reizi izdarīt. Tā apziņa, ka vēlreiz (un vēlreiz, un vēlreiz) būs jānoiet tas pats ceļš, lai iegūtu to, kālab tas darīts, mani garlaiko un tracina. Ka pat tad, kad būsi trenējies gadiem ilgi, nevarēsi iegūt laimes hormonu salūtu bez n-to km noskriešanas; vienīgi trenētam noskriet ir vieglāk.

Kas tas ir par kastani? Pacietības trūkums? Prāta nenoturība? Uzmanības deficīts?

vārdi vārdi vārdi

Vārdi, vārdi, vārdi - viegli kā spalvas gaisā slaveno Šekspīra frāzi vai izdziedāja fantastiskais ēteriskais Valmieras teātra Hamlets Ivo Martinsons. Kā bez svara, bez miesas, bez gara palaida pasaulē.

Šobrīd negribas vārdu. Esmu nogrimusi vārdu jūrā - lasīto, sacīto, rakstīto, klausīto, nosapņoto un domāto vārdu jūrā. Ja tā padomā, nav jau nekāds brīnums - studēt filoloģija, pelnīt naudu ar domāšanu, runāšanu un rakstīšanu, par hobiju jau agrā bērnībā izvēloties lasīt, lasīt, lasīt. Kaut kad tam ir jānāk - apziņai, ka negribas vairs vārdu; kā viļņi tā uznāk un pāriet, uznāk un pāriet, tikai ar katru reizi arvien biežāk uznāk un ilgāk nepāriet.

Laikam ne jau vārdi ir vainīgi, bet tiem uzliktā slodze. Pārslodze. Nevaru vairs pateikt ne nieka frāzes, lai neatdurtos kādā slēptā nozīmē, kādā citātā, kādā kontekstuālā saistībā. Nu jau kādu pusgadu negribu teātri - nekārojas nu nemaz, kā saka man Elejas vecmāmiņa. Vārdi, ko viens uzrakstījis, otrs tajos, garās bezmiega naktīs pārpīpējies, ielicis papildjēgu savas ģeniālās idejas sasniegšanai, bet tad vēl trešais interpretē un pasaka ar savu sapratni - parāk daudz konstrukciju, pārāk daudz semantisko slāņu. Mazliet tā kā riebīgi tajos kašāties un vēl izvilkt ceturto nojēgu - savējo. Gribas kā tīra, kā svaiga, kā caurspīdīga, kā skaidra.
Negribu grāmatas ar pārkāpinātām un izdomātām kaislībām (piedodiet, "Vientulība tīmeklī" fani, bet pēc 1/3 izlasīšanas un emocionālas uzvilkšanās jutos nogurusi un nesvaiga kā paģirās - un tās nudien taču nav patīkamas sajūtas, vai ne?). Negribas zemteksta, aizteksta un vai norādi ar pirkstu - raudi! smejies!

Tikai svešā skaistumā ir mierinājums, svešā mūzikā un svešos dzejoļos - tā mans mīļais Adams Zagajevskis. Man ir palikusi mūzika (aaaah, Lielās Piektdienas koncerts ar Pērtu, Kančeli un Karlsonu!), gramatika, deja un tikai dažas "vēsas" grāmatas (tagad Haruki Murakami What I Talk About When I Talk About Running - memuārs par rakstīšanu un maratonu skriešanu). Tieša jutekliskā pieredze vai vienkārši izstāstīts stāsts.

Ar vienu vārdu Dievs esot radījis pasauli. Nezin, vai tieši tā tas notika, bet skaidrs, ka tīram vārdam pašam par sevi ir liels svars. Nu kālab viņu nelietīgi valkāt?

burvju lidspalva

Reiz kādam zilonītim, kuram bija aplam lielas ausis, no rīta gadījās pamosties kokā. Pie vārnām, laikam. Visādi izdomājās, kā tur nonācis, līdz izsecināja, ka pa sapņiem uzlidojis. Tad nu vārnas mācīja zilonim apzināti lidot - it kā viss būtu, bet tomēr nesanāk. Līdz zilonīša draugs pelēns ielika lielausim snuķī kādu zemē nokritušu spalvu un pārliecināja viņu, ka tā ir burvju lidspalva. Un tici vai nē - bet zilonītis pacēlās gaisā.

Šodien, nostrādājot pēdējo dienu savā darbvietā, nevarēju nedomāt par tiem cilvēkiem, ar kuriem kopā esmu bijusi pēdējos piecus gadus. Nekad neesmu slēpusi, ka, iespējams, varētu rakt grāvi vai pārrakstīt Lielo Padomju enciklopēdiju, ja vien blakus man darbotos īstie cilvēki.  Manas emocijas īpaši nešķiro,vai esmu darbā vai mājās; ja ar kolēģiem veidojas attiecības, tad tās ir tikpat īstas un dažādas kā ārpus darba sienām.

Varbūt tāpēc īpaši piedomāju par tiem diviem, kuri mani pēc pusotra gada dzīvošanās pa māju ar mazo bēbi gan nodzenāja tā, lai ne tikai atgūstu profesionālo formu, bet rūpējos par jaunu padebešu sasniegšanu, gan uzticēja un uzticējās. Ar kuriem izveidojās ļoti spēcīga enerģijas, domu, emociju apmaiņa, ceru, abpusēji vērtīga.

Kādu laiku atpakaļ viens puisis tviterī rakstīja apmēram šādi - maratonu noskriet, pamīšus ejot, var jebkurš, bet tas, kā dzīvosi un jutīsies pēc maratona pievārēšanas, ir atkarīgs no iepriekšējās trenēšanās. 

Arī par lidošanu ir tā - ar ticību var ne tikai pacelties debesīs, bet arī kalnus pārnest (tā saka), taču prieks par lidojumu  nevis ārprāta bailes nokrist, ausu spēks lidot ilgi un tālu un bez reiboņiem ir tad, ja esi pamatīgi trenēts to darīt.

Esmu pateicīga zināmai apstākļu sakritībai, ka man sanāca tā, kā mazajam cirka Dambo - vispirms viens mani trenkāja, trenca un trenēja ausis lidošanai, bet tad, kad man sāka zust ticība savai spējai pacelties augstāk par zemi, otrs iedeva burvju lidspalvu un teica - tu vari lidot! Un es lidoju.

Nenoliedzami, ka šobrīd manas emocijas šķiroties ir spēcīgas. Tomēr vairāk kā pusgads karalienes gultā man šo to ir iemācījis - esmu pieņēmusi, ka mākslīgi attiecības turpināt nevar, ar katru cilvēku lemts vien tik, cik lemts. Tas, ko nekad iepriekš nevar zināt, ir - cik lemts; kad attiecībās vienkārši ir pauze, bet kad - punkts. Tāpēc tagad mēģinu dziļi elpot, neko nekonstruēt, bet ļauties tam, kā būs. Kas beigsies, kas turpināsies, kas sāksies.

ļauties nedrīkst kontrolēt

Latviešu interpunkcijas visbiežāk lietotā un arī visneitrālākā zīme ir komats. Tā teikt - nezini, ko vilkt, velc  "mazo melno", nezini, ko likt teikumā, liec komatu. Parasti tas tikai atdala kādu gramatisku konstrukciju no citas, vienkārši palīdzot vieglāk uztvert tekstu, bet reizēm pilnībā maina teikuma būtību. Jā, jā, salvenais "nošaut nedrīkst apžēlot" gadījums.

Mans personiskais jēgmainīgais teikums ir "ļauties nedrīkst kontrolēt", uhh, kā es ar viņu cīnos; bet nu katram jau cits, protams. Komatu, kā saprotams, ielikt viegli, bet, atkarā no tā mainās visa mana noskaņa, aktivitātes un, skaļi runājot, attieksmi pret dzīvi un tās jēga pat. Un tad es tā padomāju - viens tāds mazs, melns un pēc būtības neitrāls ķeksis pārslēdz mani, lielu, skaļu, košu, vienā rāvienā. Tā, ka nodžinkst. Sāc šaubīties, domāt, analizēt, drīpelēt sevi. Komplekts (komplekss) parastais. Droši vien tas atkarīgs no pašapziņas un kopējās tābrīža mentālās situācijas, bet neticu, ka ir cilvēki (dalailamas un tamlīdzīgus pasaku varoņus neskaitot), kuriem nav vispār šāda teikuma un attiecīgi - komata, kas maina tā jēgu.

Man komata lomu var nospēlēt daudz kas. Nenoliedzami, tās ir arī sarunas, diskusijas, vēstuļapmaiņa ar maniem tuvcilvēkiem, bet tā tomēr tāda vairāk vai mazāk apzināta un mērķtiecīga lieta. Tomēr eksplozijas efektu parasti raisa tieši nejauši noklausīta saruna trolejbusā, kolēģa nevietā izmests jociņš, kāds banāls un  "visiem, tātad nevienam" rakstīts raksts sieviešu žurnālā. Neitrāli teksti, kas lido apkārt. Vārdi, izšauti bez mērķa.

Tāpēc apzinos, ka katru reizi, kad pasaku vārdu, tas, lai arī bieži domāts neitrāls kā komats, var mainīt kādam būtību.
Un tikko sapratu - nepietiek, ka "apzinos, ka katru reizi, kad pasaku vārdu". Būtu labi taču "katru reizi, kad pasaku vārdu, apzinos, ka".

Valoda spēlējas, spēlējas, kamēr (vārdi) sāk spēlēt. Citēju.

Sapņos sveša mēle man

Šonakt sapnī dziedāju "Še, kur līgo priežu meži" angļu valodā. Kaut kādā konferencē ar leišiem, vai, un tradīcija tāda, ka jādzied. Boss (nezinu, kas, bet boss - dzīvē man tāda īsti nav) nolika mums grāmatiņu priekšā un pavēlēja "Cantate!" Un tad nu mēs arī rāvām vaļā, no notīm un tā, visus pantiņus. Vajadzēja vēl kaut ko dziedāt, bet ar māsu (?) sapratām, ka nav īstā kompānija, skan gaudulīgi un sākām vākt nost no galdiem kartupeļu bļodas, tās lielās, māla, kur pīrāgmīklu parasti jauc. Tālāk jau sapnis parastais.

Šorīt, protams, nevarēju pat pirmo rindiņu jēdzīgi iztulkot .

Agrāk, tad, kad pa sapņiem risināju kādas problēmas - parasti ar augstskolu pasniedzējiem par parādu termiņu pagarināšanu - , to darīju vai nu krieviski, vai angliski; man pat šķiet, ka bija kaut kāds sadalījums, respektīvi, ar vieniem konsekventi krieviski, ar otriem - angliski. Tā kā neesmu nekāda svešvalodu speciāliste (mēle nav lokana, tā jau lasu un saprotu it labi), tad diezgan mocījos, izdomāju visādus veidus, kā pateikt. Un pieņēmu, ka svešvalodas parādīšanās sapnī liecina par grūtībām kaut ko atrisināt un tā.

Pēdējā laikā ļauju savām slēptajām bailēm un nedrošībai lielāku vaļu izpausties apzināti nomodā - dejas terapija, meditācija un iedzimtās prokrastinācijas* apzināšanās un laicīga problēmu risināšana (re, cik skaisti - kā no grāmatas uzrakstījās) vai vismaz cenšanās kaut ko no tā visa darīt. Līdz ar to tagad sapņos biežāk tikai pārrulēju dienas doķeni ar kolēģiem un citiem cilvēkiem vai arī skatos mākslas kino ar fantastikas elementiem. Ok, ir jau vēl arī mistiskie un tā. Bet - svešās mēlēs nerunāju.

Un nu - še kur līgo. No kurienes uzradās? Un kāpēc līgo? Un kāpēc angliski? Un ko manas sakarsušās smadzenes ar to grib pateikt?

------------------------------

* prokrastinācija – tas ir latīņu izcelsmes vārds, kas smalkā veidā ļauj izteikt nevēlēšanos strādāt tūliņ un šodien, bet iecerēto ar dažādiem ieganstiem atcelt uz rītu, parītu vai aizparītu (c) RīgasLaiks; 2011.gada marta numurā par to diezgan izsmeļoši izrakstījās Bankovskis Pauls grāmatas apskatā "Tālāk par kapu jau neaizskriesi"

Draudzēsimies?

Pirms nedēļas novēroju kādu ainiņu - mana 3+ gadniece un viņas pusgadu jaunākā draudzene spēļu vidū apsēdās pie galdiņa, manējā pavaicāja "Ibzīte, tu esi mana draudzene?" , un Ibzīte atbildēja "Es ar tevi draudzējos", un diena turpinājās.

Apskaužami. Jo arvien vairāk jādomā par to, ko teica kāda draudzenes draudzene - lai sadraudzētos, cilvēkiem jābūt jauniem. Lai arī sākumā šāda doma likās mazliet par šerpu.

Divi stāsti: Odiseja un Pēnelopiāde

Kādu brīdi atpakaļ neatkarīgi viens no otra, bet manā dzīvē vienlaikus norisinājās divi notikumi - izlasīju M.Atvudas grāmatu "Pēnelopiāde" (te fragmentiņš)  un bariņš manu kolēģu (khm, draugu, paziņu, domubiedru, velnsviņsazin kas - par to citreiz..) devās pārgājienā pa Somijas ziemeļiem.

"Pēnelopiāde" ir stāsts par grieķu varoņa Odiseja sievu, kas pārdesmit gadu palika Itakā (Odiseja tēva mājās, nevis savējās, ja kas), kamēr Odisejs pēc Trojas kara klejoja pa jūrām, Poseidona nolādēts. Kurš gan nav dzirdējis (par lasījis neapgalvošu :) ) kādu epizodi no Odisejas, bet par Pēnelopi - labākajā gadījumā tik to, ka palika uzticīga Odisejam; ko tur vairāk rakstīt, 20 gadu tupēja mājās. Bet Pēnelopiāde vienkārši ir cits stāsts - jo viņa, lai arī nedodas prom, piedzīvo Notikumu. Palikšanas mājās vienai un gaidīšanas notikumu.

Un šķiet, ka arī es labprātāk piedzīvoju palikšanu mājās, nevis došanos dēkā.

Manā mentāli vulkāniskajā, bet fiziski rāmajā dzīvē tā nu sagadījies, ka liela daļa draugu ir dulli apkārtblandoņas, pareizāk sakot, dēkaiņi un piedzīvojumu meklētāji ("fiziķi un ģeogrāfi"). Loģiski, ka vismaz zaļajā jaunībā arī man tika piedāvāts doties līdzi, dalīt mugursomu, guļammaisu un tūristu brokastu kārbu. Šur tur, šad tad sanāca piebiedroties, bet lielākoties atradās kāds svarīgs iemesls, kāpēc nē - tad sesija jākārto (ha, laikam tikai pāris jūniju manā apzinīgajā mūžā ir pagājuši bez eksāmeniem), tad darbs, tad vēl kaut kas, līdz mani arī vairāk nekur nevilka līdzi. Prasti sakot - nepiedāvājās. Un teikt, ka es nu tā traki rautos līdzi, arī nevar.

Mazliet kaunoties kā par nelāgu kaiti, bet tomēr vismaz pati sev pāris gadus atpakaļ godīgi atzinu, ka man ideja par došanos dēkās patīk krietni labāk nekā tajās patiesi doties. Nepārprotiet, es mīlu doties ceļojumos, ar auto vasarās krustu šķērsu ir izbraukāta puse Eiropas, guļot teltīs (vai sad tad mašīnā kādā stāvlaukumā) un vārot pusdienas uz prīmusa, bet tā ir tāda prognozējama ceļošana ar māju uz muguras, atšķirībā no stopošanas uz Ķīnu, riteņošanu pāri Alpiem  vai laivošanu pa Urālu upēm.
Bet IDEJA par došanos Odisejā mani patiesi pozitīvi satrauc. No darba brīvajā laikā mēdzu pētīt kartes,lasīt VX lapu un Apvāršņa grāmatas un skatīties doķenes par rāpšanos kalnā. Domāju, ka nav labāka sarunbiedra un aktīvāka klausītāja par mani, kad runāšana nonāk līdz dēkām, entuziastiska palīga (nezinu, cik lietderīga gan) izplānot maršrutu, sastādīt ēdienkarti, sapakot somas un aizvest uz lidostu kaut trijos naktī, bet pakaļ aizbraukt uz Viļņas autoostu. Un gaidīt no dēkaiņiem īsziņas, e-pastus, twiterierakstus un mazas dāvaniņas :)

Tad, kad aizbraucējs/-i ir prom, tad pasaule rādās mazliet kā zem lupas - saredzu tik daudz kā neparasta ikdienišķās lietās, notikumos, cilvēkos. Nezinu kālab, bet laiks kļūst piepildītāks un bagātāks - varbūt tādēļ, lai būtu aizbraucējiem ko stāstīt? Varbūt tādēļ, ka apzināti pievēršos lietām "šeit un tagad"?
Kāpēc tas tā ir - nezinu. Tāpat kā nezinu (patiesībā man ir gluži vienalga), kāpēc vieni ir Odiseji, bet citi - Pēnelopes. Bet skaidrs ir tas, ka viens bez otra īsti tā kā nevar. Jo tiem, kas dodas prom, vajag kādu , kas gaida, bet tiem, kas paliek - kādu, ko gaidīt. Un pēc tam dalīties katram savā notikumā.

Elpo.

Ir tāda austrumu līdzība - brīvs atstāstījums. Kāds gudrais uzdāvināja kādam šeiham divas lādītes - vienu vēlēdams atvērt tad, kad ir ļoti slikti, otru - kad ļoti ļoti labi. Kad valstij uzbruka naidnieks un šeiham nomira dēls, viņš atvēra pirmo lādīti, kurā bija rakstīts: Tas pāries. Kad pēc laika valsts uzplauka un kā meksikāņu seriālā atradās jauns dēls un šeihs saulrietā dzēra ļoti dārgu kamieļmātes pienu, viņš atvēra otru lādīti, kurā bija rakstīts: Arī tas pāries.

Elpot. Ieelpot un izelpot. Ieelpot un izelpot. Neaizturēt elpu, bet to padziļināt. Un pārelpot tad, kad ir ļoti nekā un patiesībā ļoti slikti, un turpināt elpot arī tad, kad ir uh! un kad liekas, ka vairs nekad nebūs nekā. Kā dzemdējot - turēties pie elpas, turēt domu pie ieelpas-izelpas ritmiskās maiņas, lai nepazūd saķere ar pasauli un apziņu.Nespiest, bet izelpot pasaulē bērnu.

Dzīvoties emocijās, vienkārši šūpoties savās sajūtās, nesteidzinot notikumus, ļaujot tiem nāk pašiem tad, kad tie gatavi. Atplūst kā upei, nevis celt dambi. Elpojot mīlēt, dusmoties, priecāties, skumt, nīgroties, ilgoties, sapņot. Atbrīvojoša sajūta ir ļaut sev just jebko, bet turpināt elpot.

Upe, elpa, vējš. To visu saista viļņi, plūšana, mainība, nepārtrauktība. Nav jau nekāda augstā filozofija. Tikai personiska velosipēda izgudrošana, mācoties dzīvot brīvi.

Ķermenis nemelo

Es gan citiem, gan pati sev varu sastāstīt velnviņsazinko, galvenais, lai pati tam noticu.
Arī par to, kā jūtos un ko jūtu.
Ko gribu un ko - ne.

Tomēr pavisam droši zinu, ka vienu man nekādi neizdosies piemānīt - tas ir mans ķermenis. Un arī ķermenis man pateiks, kā ir. Jautājums - vai es to sadzirdēšu. Nē, vēl vairāk - vai es esmu gatava to sadzirdēt, jo pravieši savā zemē nepavisam netiekot cienīti (autortiesības Jēzum - tā viņš esot izteicies, kad tēva dzimtā pilsētā viņu nepieņēma par pravieti kā citur). Ķermenis nav žmoga - ja nesadzirdēšu uzreiz, teiks skaļāk, vēl skaļāk, kliegs. Bet, kā zināms, cilvēks ar visādām maņām ir apveltīts daudz mazāk nekā citi lopiņi, tādēļ lielākai daļai no mums ir jāpiepūlas, lai saprastu, ko tad paša rumpis saka priekšā.

Kopš vasaras reizi nedēļā - savā svētajā ceturtdienā - dodos uz dejas terapiju jeb, kā es to saucu, randiņu ar savu ķermeni, kuru palīdz vadīt fantastiska psihoterapeite Indra.

Kāds ir galvenais dejas terapijas stāsts? Necitējot interneta resursus, piemēram, šo, manējais stāsts ir šāds -  tā ir ļaušanās stunda. Stunda nedalīti veltīta laika, lai ļautu sevī dzimt kustībai, tai ļautos, ļautos stāstam, kādu tā (mana kustība) uzbur, ļautos emocijām, kādās tā mani aizved, ļautos to vērošanai - kas tas bija un ko ar to darīt. Dejas terapija ļauj piekļūt radošajam spēkam, labajai smadzeņu puslodei, sapnim, zemapziņai, what ever - fantastiskam enerģijas avotam, kāds ir katram mums.

Tieši dejas terapijas laikā vislabāk esmu pārliecinājusies, ka pati esmu mīlestības, prieka, skumju, laimes avots - neviens cits taču ar mani nebija (tikai Indra kā novērotāja un procesa vadītāja), kad solo izvalsējos tā, kā mūžā neesmu dejojusi (ticiet man, esmu dejojusi daudz). Līdz asarām laimīga un ar visiem taureņiem vēderā, ja kas. Arī slidojusi, baidoties nokristu, kāpusi uz palodzes, jo citādāk noslīkšu, svīdusi no stāvēšanas uz vietas, nocēlusi prātam jumtiņu, kā Operas skvēra strūklakas bronzas meitene aplējusi sevi ar ūdeni un ko tik vēl ne.  Tomēr laikam pats galvenais - mācos ļauties notikumiem un paļauties uz sevi. Jo ir tak tā, ka vieglāk sev uzticēties, ja zini padomdevēju, kas nemelo.

Kā ir citiem - goda vārds, nezinu. Bet pamēģināt ir vērts.

Kad lomas izvēlas aktierus

Ir cilvēki, kas redz "maģisko aci", un ir tie pārējie (es to skaitā)

Ir cilvēki, kas gandrīz jebkurā informācijas apgabalā saredz sistēmu (es, piemēram), un tie pārējie.

Ir cilvēki, kam svarīgas lomas, un tie pārējie.

Es esmu ceļā no vieniem uz otriem.

Pašu pirmo reizi lomu pārvarēšanā neatceros, bet vienu no pirmajām gan - kādreiz, kad biju 18gadīgs skuķis ar pieklājīgām ambīcijām dramaturģijas laukā, savā kursā biju pati jaunākā un pēc pirmā semestra - arī vienīgā atlikusī pēcvidusskolniece. Jauna, naiva, nevainīga, gudra, teicamniece, utt. Bižu gan vairs nebija. Pārējie bija lieli cilvēki, es viņos klausījos atvērtu muti un ļoti straujos tempos augu. Turēju līdzi visā - Edžus Liniņš mācīja mani dzert šņabi, Gunta ar Intu - ciest vīriešu dēļ, bet Kristīne - vazāt viņus aiz deguna, no Ivo un Franciskas pirmoreiz uzzināju, ka Pasternaks katru vārdu teikumā sāka ar citu burtu (kāpēc tas iesēdies galvā, neatceros), Margarita vienkārši rādīja, kā ir būt pašai. Vienīgais, ko nespēju darīt kā viņi - bija kursa vadītāju nosaukt vārdā un teikt "Tu" (Margarita gan arī teica Jūs). Pēc pirmā kursa, vasaras nometnes noslēguma vakarā Jaunpilī, Lauris (kursa vadītājs) kaut kādā dīvainā veidā, kas kombinēja alkoholu, cilvēcisku patikšanu un autoritāti, piespieda mani TO izdarīt. "Tu" un vārds. Jo lai arī viņš lika atzīmes un mēs, pārējie, svīdām baiļu sviedrus un dzērām balzāmu ar kolu pirms dramaturģijas semināriem, tik intīmā padarīšanā kā ludziņu rakstīšanā dalīšanās tradicionālajās lomās tikai traucēja. Jā, starp mums, meitenēm, runājot, gan palika iesauka Metrs, bet tas jau tā citādi :) 

Nevaru teikt, ka kopš tā vakara viss pilnībā mainījās un uzreiz. Nē, lēnām, pamazām, tur, kur tas bija iespējams. Kur cilvēki paši neslēpās aiz lomām. Visnotaļ pēdējos gados, strādājot ar kolēģiem, kuriem galvenais ir sasniegt mērķi, kā veikšanai katrs dara to, kas labāk padodas, savukārt subordinācija ir ļoti mazizteikta, arvien vairāk kā anahronisms un šaurpierība liekas cilvēku iedalījums lomās.

Pēdējā laikā pamanu, ka mani tracina, ja es tieku nosaukta kādas lomas vārdā, ja šī loma uz viņu neattiecas - mamma es esmu tikai un vienīgi savai meitai, sieva tikai un vienīgi savam vīram, meita tikai un vienīgi saviem vecākiem un māsa - māsai. Mani tracina (ok, ok, ne jau gluži tracina, bet rada diskomfortu), ka citi ar mani veido attiecības, izejot no šīm lomām - mums ir jādraudzējas , jo tu esi Ances mamma vai tāpēc ka tu esi meita manas mammas draudzenei, es, savukārt, ar tevi nedraudzēšos, jo Tu esi kāda vīra sieva.

WTF? 

Lomas taču es izvēlos uz kādu laiku - īsāku, vai garāku, bet tās ir manas lomas, kas, atsevišķi ņemtas, par mani nepasaka gandrīz neko. Pieņemot mani tikai kā mana bērna māti, cilvēks pieņem tikai to daļu, kas ir mātišķa, bērnu mīloša un pasākumus organizējošas. Un otrādi - pieņemot mani tikai kā cita vīrieša sievu, no manis tiek "atlasīts" nost viss sievišķīgais, seksuālais, intīmais, jo tas "pienākas tikai vīram". Skumjākais šajā stāstā ir tas, ka lomas iet draudzīgā rokrokā ar stereotipiem par tām - un tādēļ draņķīgākajā (bet ne retākajā) gadījumā zinot, ka es esmu mamma (sieva, meita), manī saskata vispārpieņemto mammu (sievu, meitu) "kā tādu". (Tā nav patētiska lirika - pat no sava tuvākā drauga pēc bērna piedzimšanas dzirdēju replikas, ka "tādām kā (sic!) tev jau nav jēga zvanīt, jo sievietēm ar bērnu galvā ir tikai piens". Man tajā laikā, citu starpā, bija arī latīņu valoda un baltu valodu izcelsme.)

Protams, es esmu gan māte, gan meita, gan sieva, gan (utt), protams, ka lomas ir mana sastāvdaļa. Bet es vēlos ar cilvēku vispirms nodibināt attiecības kā veselums un tad - jā, varbūt tad izveidot kādu "apvienoto" lomu, tādu, kāda ir unikāla tikai mums abiem diviem. Draugi, kas lasa grāmatas un masē viens otram kāju pēdas. Zviedru ģimene, kas kopā audzina bērnus. Kolēģi, kas viens otram var pieglausties un saņemt siltumu tad, kad tas nepieciešams. Divi, kas satiekas tad, kad atbrauc franču cirks viesizrādēs un pēc izrādes tuvākajā viesnīcā nodarbojas ar vētrainu seksu. Variantu skaits tuvojas bezgalībai. Un lomas - tā ir tikai vienošanās par attiecību formu un robežām, lai atvieglotu dzīvi. Tikai starp mani un tevi. Vai viņiem/viņām.

Tās nav akmenī iecirstas uz mūžīgiem laikiem un ierakstītas amatu klasifikatorā. Un vēl būtiskāk - citiem, neiesaistītajiem, par šo vienošanos nav nekāda daļa. Nekāda. Es joprojām esmu cilvēks, tikai par vienām attiecībām bagātāks.

Tā ir mana pēdējā laika stingrākā pārliecība - veidot attiecības "cilvēks - cilvēks". Ne vienmēr izdodas un reizēm sāp. Bet lai.

Take your time! *

Veģetatīvā distonija ir ļoti plašs jēdziens ar vēl plašāku cēloņu vai kairinātāju sarakstu. Ja labi pameklē, katrs var nonākt situācijā, kurā veģetatīvā nervu sistēma sāk uzvesties nelāgi. Vienam to radīs troksnis, otram pūlis, trešam mīnuszīme konta izrakstā, ceturtam kādu apstākļu kopums.

Mans Ahilleja papēdis ir laiks. Cīņa ar, par, pret to. Kopš sevi atceros, vārds "Starts!" manī izsauc sastingumu - jo tas nozīmē, ka hronometrs ir ieslēgts. Ka varu nepaspēt - tātad nokavēt. Kad biju mazāka, nesapratu, kā skrējēji aiz šausmām nenoģībst pēc starta pistoles šāviena, jo sacensībās katra aizkavēšanās par 0.01 sekundi izšķir medaļu. Laikam tādēļ sacensības (gan dzīvē, gan datorspēlēs) man nekad nav patikušas - tieši šo cīņu par milisekundēm (uz hronometra vai attiecībā pret sāncenša veiksmi) dēļ.

Cīņa par laiku nezūd - kur nu, 60m skrējiens "uz atzīmi" bija bērna šļupsti. Iepauzēt ar atbildi un izraisīt pāris mulsas klusuma sekundes sarunā ar klientu, termiņā nenodot iepirkuma dokumentus un tādēļ zaudēt iespējas piedalīties konkursā, nepaspēt uz vilcienu vai lidmašīna un sajāt visu atvaļinājumu, nokavēt izrādes sākumu un neredzēt izrādi vai izsaukt citu skatītāju neapmierinātību... tā var turpināt - ir  miljons sīku sadzīves situāciju, kas izsauc ikdienas bailes un bailītes. Arī eksistenciālās sajūtas it bieži ir saistītas ar dihotomiju "nokavēt/paspēt" - palaist garām īsto brīdi, nepaspēt izbaudīt, nepagūt izjust. Izjutu pat bailes nokavēt sava bērna dzemdību laiku...  Visvairāk man riebjas sarunas (ne papļāpas) garāmskrienot, gaitenī vai gaidot trolejbusu, kad jāpaspēj pateikt viss būtiskais, kad nezini, vai būs laiks vēl vienam teikumam...

Tādēļ ļoti novērtēju cilvēkus, kuri pasaka "Take your time!" - un to arī ļauj. Tādēļ pati mācos sev atļaut nepiedalīties sacensībās uz ātrumu, izbaudīt, neskatīties pulkstenī.  Bet brīžos, kad būtiski ir patiešām paspēt, atbraucu pusstundu agrāk un palasu grāmatu vai izdzeru kapučīno. Brīnišķīgākais ir tas, ka tādējādi laiku var iegūt.

Tagad esmu laimīga, ka par skriešanu atzīmes neliek - un dīvainā kārtā arī skriet ir iepaticies. Izrādās, tā ir ļoti meditatīva nodarbe, ne cīņa ar laiku.

--------------------
* Izmanto tik laika, cik tev vajag!

Svētā ceturtdiena

Kopš karalienes uz kastaņa dzimšanas katru mēnesi 20% savas algas tērēju īpašam pirkumam. Ko tad tādu es pērku? Ne vairāk un ne mazāk kā ceturtdienu. Pareizāk sakot, 4 ceturtdienas mēnesī.

Atgriežoties darbā pēc meitas piedzimšanas, neloloju cerības, ka spēšu strādāt pilnu darba dienu - mazā princese un filoloģijas studijas tomēr ieņēma un ieņem ļoti svarīgu vietu manā ceļojumā pa dzīvi.  Tomēr tikai gadu vēlāk, kad 6 stundu darbdiena izstaipījās kā rozā džemperis pirms īpašā veļas mīkstinātāja lietošanas un mana veģetatīvā distonija sāka uzvesties kā peles pa galdvirsu, kad kaķis Rīgā, pieņēmu radikālu risinājumu: citas dienas kā dienas, bet ceturtdienas - manējās. Bez darba, bez e-pasta, bez domām un kreņķiem par darbu. Ar draudzenēm, kino, baseinu un, protams, deju terapiju (protams, jo par to noteikti būs stāsts un ne viens vien). Arī ar šopingu (bez meitas un sestdienu burzmas), arī ar vienkāršu meklēšanos internetā un filmu skatīšanos.


Izrādās - kamēr es pati ticu savām tiesībām uz ceturtdienu, citi arī to respektē. Klienti nezvana un sapulces neplāno, kolēģi visus jautājumus risina trešdien vai pagaida līdz piektdienai. Un, ja arī kāds padomā, ka brīvajā dienā es tomēr varētu prasties un caurskatīt kādu dokumentu vai palasīties līgumu, tad tur muti. Arī vīrs vairs necer, ka ceturtdienas ir domātas, lai apdarītu mājas darbus. Tas, protams, neizslēdz iespēju, ka kāda diena tiek pavadīta, kārtojot skapi vai nododoties citām izklaidēm bīstamo mājsaimnieču garā. Jā, arī kādu ceturtdienu veltīt darbam, ja citādāk no uztraukuma, ka nepaspēšu kaut ko svarīgu izdarīt līdz termiņam, sirds pa muti kāpj laukā (tā gan gadījies tikai pāris ceturtdienas vairāk kā pusgada laikā). Nosacījums ceturtdienas pavadīšanas veidam ir viens - tiktāl, ciktāl tā ir mana brīva griba un izvēle.

Šobrīd esmu atradusi līdzsvaru starp ceturtdienu plānošanu un ļaušanos dienas burvībai. Ja neplāno, tad diena bez mērķa (kaut vai izgulēties vai izlasīt Rīgas Laiku, Santu, Klubu un jaunākos satori blogus no sākuma līdz beigām) kaut kā izplēn, ja pārplānojas, tad atkal zūd brīvdienas burvība. Pats galvenais princips - nevienam neatskaitos, ko daru un darīšu, tikai pati sev.

Iespējams, kādam tā liekas lieka greznība; kādam - izvirtība (lasi: izlekšana); kādam šķiet, ka es tos 20% algas varētu tērēt arī savādāk. Tomēr lielākā daļa draudzeņu, kas atzīst, ka labprāt arī gribētu (un kam tiešām vajadzētu) vienu dienu nedēļā atstāt sev, atrod 101 iemeslu, kādēļ tas viņas gadījumā nav realizējams. Interesanti, ka lielākoties tas reducējas neticībā, ka "man pienākas" brīdis sev un ka tas ir tā vērts, lai maksātu. Jo citas tak [strādā 5 dienas, audzina 2 bērnus, iegūt 3 izglītības, vīram katru nakti sniedz kamasūtras cienīgus paraugdemonstrējumus un joprojām spēj būt komjauniete, skaistule, spurtiste un teicamniece - ielikt vajadzīgo].

Tas arī ir pirmais kastanis, ko izvilku no savas gultas - dīvainais priekšstats par to, kas man pienākas un kas nepienākas jeb ticības trūkums savai pašvērtībai.

Nuja, un tāpēc manas - MANAS - ceturtdienas ir svētas. Svētās ceturtdienas.

Pirmais ir pirmais

Reti kad mēs esam gatavi. Patiešām gatavi. Bērnam. Pārmaiņām. Mīlestībai. Uzņemties atbildību. Pateikt "nē". Pateikt "jā". Arī karaliene uz kastaņa jau vēl nav gatava. Taču bez pirmā soļa nevienu ceļu nevar uzsākt. 

Rudenī kādā saistošā sarunā sapratu, ka princeses uz zirņa vietu ir ieņēmusi mana meita, bet es esmu pakāpusies pa karjeras kāpnēm un kļuvusi par karalieni. Dīvainā kārtā izrādījās, ka arī mans zirnis ir audzis (kas tādai karalienei zirnis!) un kļuvis par kastani. Vēl dīvainākā kārtā šī apziņa sakrita ar brīdi, kad cieši biju apņēmusies saprast, kas ir tas, kas man spiež cauri pēlim, segām un zīda palagiem.

Par to arī būs šis stāsts. Karalieni, kastani un veidu, kā viņi mācās dzīvot kopā un priecāties. Tātad par ceļu un par ceļabiedriem.