Neatceros, kur, bet pirms vairākām vasarām lasīju interviju ar kādu ne ta sērferi, ne tai kaitistu, ne ta burātāju; ļoti jūsmīgu, iedvesmojošu, augšupceļošu tekstu, kura galvenais vadmotīvs: pats labākais, kas dzīvē var notikt, ir pelnīt naudu ar savu hobiju. Vispār vienu laiku tā bija tāda modes tēma līdzīgi kā nesenās krīzes laika uzsaukums - met prom savu grāmatvedību, vāri ziepes vai tamborē krelles!
Ja teiktu, ka šos vārdus (par hobiju un pelnīšanu) uzrakstīju uz līmpapīrīšiem un aplīmēju ar tiem spoguli, datoru un gultas galvgali un pakārtoju tam savu dzīvi, tad laikam mazliet sanāktu pārspīlēt, tomēr tā doma manī diezgan dzīvelīgi dzīvojās un pat brīžam tuvojās biznesplāna rakstīšanai. Kas tad ir mani hobiji - brrr, ciest nevaru šo vārdu - , labi, ko tad man patīk darīt ļoti, ļoti? Lasīt. O, jā, nešaubīgi. Rakstīt. Nuuu, vairāk nē, nekā jā. Labot, ko citu uzrakstījuši. Jā, varbūt, lai arī mazliet kantes rīvē (es tak 3 gadus pati rakstīt mācījos). Runāt. Nu, skatoties ar un par ko. Ceļot. Izlasīju The Beach, sapratu, ka es neceļoju. Gatavot ēst un uzņemt viesus. Pēdējā laikā sporādiski un vairāk tomēr meditatīvā procesa dēļ (sanāks - forši, nesanāks - arī forši, pasūtīsim picu).
Kā jau minēju, tiku līdz idejai (man liekas, labai) un biznesplānam, pat mazliet uz papīra uzmestam, vienā no nosauktajām jomām (nē, neizpaudīšu, kurā, bet pateikšu priekšā, ka tā nebija ar ēšanu saistīta). Īpaši pēc meitas piedzimšanas biju stingri apņēmusies savā IT kastītē vairs neatgriezties vai atgriezties, lai aizietu. Nu, kā noprotams, nekur neesmu aizgājusi, drīzāk ielīdusi dziļāk, daudz dziļāk. Un, ja tā godīgi, tā ļoti nemaz nekārojas aiziet. Patīk, vai zinies, man tas darbs, no sirds patīk (bet ne brīvbrīžiem).
Tomēr ik pa laikam pieķēru sevi domājam, ka varbūt esmu nodevusi augsto principu - pelnīt ar vaļasprieku. Līdz nesenā sestdienā, esot kāda jauna, talantīga pasniedzēja lekcijā, nejauši atskārtu - nabadziņš, viņam tak nekā cita bez literatūras, kurā ir iekšā līdz pat bikšu buktēm, nav (neprasiet, kā es to zinu; es zinu). Un tad es, figurāli izsakoties, paskatījos uz sevi un nodomāju - ei, vecenīt (karalienes arī tā mēdz sevi uzrunāt), tev tak nepavisam nav slikti, pa nedēļu izņemies savā algoritmiski analītiski organizatoriskajā būšanā, bet, kad tie racionālisti ir līdz kaklam, pilnīgi legāli (jo īpaši ceturtdienās un sestdienās) pārmanevrē uz filoloģiju. Pie tam bez pārlieku lielas atbildības - saņemsi eksāmenā 2, bads nepienāks; nesaņemsi algu - o, tad būs cita runa.
Vārdu sakot, vismaz šobrīd man liekas, ka ir jauki atdalīt naudas pelnīšanu no kaut kā darīšanas tikai patikšanas dēļ; vēl jo vairāk, ka baudas gūšanu saistu ar zināmu spontanitāti un apstākļiem, nevis kredītatmaksas grafiku. Un tā kā sen zināma ir atziņa, ka lietas un parādības notiek pa pāriem vai čupiņām, tad šodien par to man atgādināja šis raksts - es padomāju un, paldies, es gribu gūt baudu no rakstīšanas tad, kad man ir ko teikt, nevis tad, kad gribu ēst.
ceturtdiena, 2011. gada 19. maijs
svētdiena, 2011. gada 8. maijs
robežšķērsošana
Kad es pirms gadiem desmit mācījos braukt ar auto, manam instruktoram Andrītim bija pavecs opelis, kadets vai omega, neatceros. Tāds, kuram ik pa laikam kaut kas notika - saplīsa radiators (tad nu Andrītis to ātru salaboja ar šīs problēmas novēršanai mašīnā turēto plastilīnu), krita nost izpūtējs un tamlīdzīgi. Tā kā pirms tam īpaši nebiju braukusi citiem auto pie stūres, tad man vislielāko pārdzīvojumu sagādāja ātrkumkārba - tur nu pats vells nevarēja tikt gudrs, kurš ātrums ir ielikts - pirmais vai trešais. Vai otrais (tas tā, ne auto vaina). Tā rezultātā es biju spiesta iemācīties uzsākt braukt ar jebkuru ātrumu un nenoslāpt - klausīties, sajust, kad vajag piebērt gāzi un atlaist sajūgu; principā arī "iemest" ātrumā bez sajūga nospiešanas, ja vien apgriezieni (pēc skaņas, protams) bija +/- pareizie. Lai arī grūti mācībās, viegli kaujā, tomēr kāds atvieglojums eksāmenā bija apjausma, ka Andrīša auto nav izgājis tehnisko un būs jābrauc ar otra inspektora opeli, kuram ātrumkārba slēdzas kā pulkstenis. Tādas man joprojām patīk.
Stāsts šoreiz gan nebūs par auto, bet par pāreju no viena stāvokļa uz otru. Pirms dažām dienām kādā sarunā mans sarunu biedrs teica, ka nerīkošot no darba aiziešanas ballīti. Tā teikt, nav ko lieki zīmēties. Par to, ka liela daļa cilvēku nesvin savas dzimšanas dienas, jo "nav mans nopelns", "tie ir tikai gadi uz papīra" utt., vispār nerunāšu, un jo vecāka kļūstu, jo vairāk tādu apkārt. Kāzas arī ir tikai arhaisms, kas neko nemaina un ka mantu jau var sadalīt ar līgumu. Vārdu sakot - dodiet man vienu racionālu argumentu, kāpēc jāsvin! Man nav ļoti racionālu argumentu, bet ir sajūta un pārliecība - arī 21.gs. logosa cilvēkam rituāls, kas iezīmē kādu pāreju dzīvē, ir tikpat būtisks kā senajam mitoloģiskajā pasaulē dzīvojošajam sencim.
Es svinu visu. Arī Mātes dienu, arī 4.maiju, 11.novembri un vārdadienu. Vasaras sākumu un vasaras beigas. Kāzas, protams. Man joprojām šķiet svarīgi laiku pa laikam skaidri iezīmēt manu šobrīdējo vietu pasaules ainavā. Un rituāls ir pārbaudītākais paņēmiens, lai apliecinātu kaut kā beigas un kaut kā sākumu vai laika ritējuma ciklisko dabu.
Vai no tā kas mainījās, ka kopā ar kolēģiem apēdām picas un izdzērām 2 kastītes vīna manā pēdējā darbdienā? Sadarbība palika, bet man pēc tam bija pavisam skaidrs, kur es strādāju, kas ir mana darba devējs, bet kas - vieta, kur mēs ar bijušajiem kolēģiem tiksimies sadarbības gadījumos.
Vai no tā faktiski kaut kas mainījās, kad pēc 6 gadu kopdzīves apprecējos? Faktiski - nē, sajūtas - viennozīmīgi jā. Jo ir taču tik viegli turpināt dzīvot kopā, kamēr viens otram neuzdod jautājumus skaļi. Arī katra kāzu jubileja klusiņām uzdod šos jautājumus atkal, gribu to vai nē. Vai tas izslēdz kļūdas, nodevību un domu maiņu? Protams, ka nē, bet ir atskaites punkti cietzemes sataustīšanai.
Vai no tā valstī faktiski kaut kas mainās, ja es katru gadu valsts svētkos noskatos kādu filmu par 4.maija deklarācijas parakstīšanu vai braucu skatīties salūtu, nolikt svecītes vai ar vecākiem apēst svētku kūku? Faktiski jau nē, bet sajūtiski es atjaunoju savu emocionālo saikni ar zemi un valsti, kurā dzīvoju.
Vai no tā faktiski kas mainās, ja es svinu savu dzimšanas dienu? Faktiski jau nē (tikai tēriņi), bet man ir svarīgi apzināties, ka (tagad) esmu 31 gadu veca un ko tas nozīmē pret mūžības ritējumu. Un labi ir katru gadu vismaz vienu reizi vasarnīcā sapulcināt visas vecmāmiņas, krustmāmiņas un draugus un apskatīties uz savu lielāko bagātību.
Vai kas faktiski mainās no vārdadienas svinēšanas, ziemassvētkiem, lieldienām u.c. reizēm? Faktiski jau tikai laika un naudas patēriņš un no rīta reizēm paģiras, bet vienmēr sajūtu to, kā rit laiks, kā mainos es un pasaule man apkārt. Tas ir brīdis, kad apstāties un klusiņām uztaisīt mazu retrospekciju sev pašai - kas patika un palīdzēja? kas nepatika un traucēja? ko darīt savādāk? Nofiksēt savas koordinātes Indras tīklā un doties tālāk.
p.s. Par rituālu nozīmi tādā plašākā kontekstā skaisti un vienkārši reiz rakstīja Andris Rubenis grāmatā "Cilvēks mītiskajā pasaules ainā". Izdota kaut kad deviņdesmitajos.
Stāsts šoreiz gan nebūs par auto, bet par pāreju no viena stāvokļa uz otru. Pirms dažām dienām kādā sarunā mans sarunu biedrs teica, ka nerīkošot no darba aiziešanas ballīti. Tā teikt, nav ko lieki zīmēties. Par to, ka liela daļa cilvēku nesvin savas dzimšanas dienas, jo "nav mans nopelns", "tie ir tikai gadi uz papīra" utt., vispār nerunāšu, un jo vecāka kļūstu, jo vairāk tādu apkārt. Kāzas arī ir tikai arhaisms, kas neko nemaina un ka mantu jau var sadalīt ar līgumu. Vārdu sakot - dodiet man vienu racionālu argumentu, kāpēc jāsvin! Man nav ļoti racionālu argumentu, bet ir sajūta un pārliecība - arī 21.gs. logosa cilvēkam rituāls, kas iezīmē kādu pāreju dzīvē, ir tikpat būtisks kā senajam mitoloģiskajā pasaulē dzīvojošajam sencim.
Es svinu visu. Arī Mātes dienu, arī 4.maiju, 11.novembri un vārdadienu. Vasaras sākumu un vasaras beigas. Kāzas, protams. Man joprojām šķiet svarīgi laiku pa laikam skaidri iezīmēt manu šobrīdējo vietu pasaules ainavā. Un rituāls ir pārbaudītākais paņēmiens, lai apliecinātu kaut kā beigas un kaut kā sākumu vai laika ritējuma ciklisko dabu.
Vai no tā kas mainījās, ka kopā ar kolēģiem apēdām picas un izdzērām 2 kastītes vīna manā pēdējā darbdienā? Sadarbība palika, bet man pēc tam bija pavisam skaidrs, kur es strādāju, kas ir mana darba devējs, bet kas - vieta, kur mēs ar bijušajiem kolēģiem tiksimies sadarbības gadījumos.
Vai no tā faktiski kaut kas mainījās, kad pēc 6 gadu kopdzīves apprecējos? Faktiski - nē, sajūtas - viennozīmīgi jā. Jo ir taču tik viegli turpināt dzīvot kopā, kamēr viens otram neuzdod jautājumus skaļi. Arī katra kāzu jubileja klusiņām uzdod šos jautājumus atkal, gribu to vai nē. Vai tas izslēdz kļūdas, nodevību un domu maiņu? Protams, ka nē, bet ir atskaites punkti cietzemes sataustīšanai.
Vai no tā valstī faktiski kaut kas mainās, ja es katru gadu valsts svētkos noskatos kādu filmu par 4.maija deklarācijas parakstīšanu vai braucu skatīties salūtu, nolikt svecītes vai ar vecākiem apēst svētku kūku? Faktiski jau nē, bet sajūtiski es atjaunoju savu emocionālo saikni ar zemi un valsti, kurā dzīvoju.
Vai no tā faktiski kas mainās, ja es svinu savu dzimšanas dienu? Faktiski jau nē (tikai tēriņi), bet man ir svarīgi apzināties, ka (tagad) esmu 31 gadu veca un ko tas nozīmē pret mūžības ritējumu. Un labi ir katru gadu vismaz vienu reizi vasarnīcā sapulcināt visas vecmāmiņas, krustmāmiņas un draugus un apskatīties uz savu lielāko bagātību.
Vai kas faktiski mainās no vārdadienas svinēšanas, ziemassvētkiem, lieldienām u.c. reizēm? Faktiski jau tikai laika un naudas patēriņš un no rīta reizēm paģiras, bet vienmēr sajūtu to, kā rit laiks, kā mainos es un pasaule man apkārt. Tas ir brīdis, kad apstāties un klusiņām uztaisīt mazu retrospekciju sev pašai - kas patika un palīdzēja? kas nepatika un traucēja? ko darīt savādāk? Nofiksēt savas koordinātes Indras tīklā un doties tālāk.
p.s. Par rituālu nozīmi tādā plašākā kontekstā skaisti un vienkārši reiz rakstīja Andris Rubenis grāmatā "Cilvēks mītiskajā pasaules ainā". Izdota kaut kad deviņdesmitajos.
svētdiena, 2011. gada 1. maijs
no šodienas uz mūžīgiem laikiem
Šodien pusi dienas sēžu viesistabas zaļajā dīvāniņā, apsegusies ar vilnas pledu, slepus no vīra ēdu trifeļkonfektes, pārlasu dažas mājā esošas lubenes un skatos visas nedēļas daiļslidošanas čempionāta ierakstus (Daisuke Takahaši tikko brīnišķīgi noslidoja priekšnesumslidojumos). Un vīrs un bērns ir devušies uz kino. Zin, kā tas saucas? - veģetēt tas saucas. Ir miljons lietu (nu vismaz 101), ko es varētu (un tā kā gribētu) darīt tā vietā - sākot ar mājasdarbu pildīšanu interpunkcijā un lietuviešvalodā (un, ticiet vai nē, bet tas man parasti sagādā prieku), skoņu cepšanu, manikīra veikšanu (vakar vecmāmiņai palīdzēju stādīt kartupeļus un nolauzu nagu) un epilāciju, logu mazgāšanu vai vismaz godīga teksta uzrakstīšanu šeit. Jau tik daudz saņēmos, kā ielīdu dušā, izmazgāju matus un rakstu sēdus, nevis gulšņāju.
Un kālab tā viss? - tālab, ka man, sprinterei, liekas, ka tad, ja vienreiz mērķi esi sasniedzis, nākamreiz tas notiks pats no sevis. Izrādās, nenotiks vis. Izrādās, ka, kā reiz man teica burvīgais dietologs dakteris Tupiņš, nepietiek dibenu noslaucīt vienreiz, tas jādara visu mūžu katru reizi pēc kakāšanas (vispār saruna bija par veselīgu ēšanu).
Trīs nedēļas pārkāpu savu "ceturdiena pieder MAN" principu (un strādāju). Divas nedēļas pārkāpu savu "mans godīgais darbalaiks beidzas sešos" principu (un strādāju pacmit stundas dienā). Divas nedēļas iedomīgi domāju, ka pietiek pāris reižu meditējot sasniegt garīgu pārdzīvojumu, ka varu mierīgi un nesodīti neievērot savus garīgās veselības uzturēšanas principus (un tā vietā, lai vakarā ja ne meditētu, tad vismaz veiktu relaksācijas vingrnājumus, iedzēri pāris glāžu vīna). Un tagad man pietrūkst fiziska un morāla spēka pilnvērtīgi būt brīvdienā.
Jau brīvdienās Berlīnē, precīzāk, izbraucienā uz Potsdamu, piedzīvoju sen nebijušo panikas lēkmi. Un kālab? - tālab, ka ignorēju skaidri manāmās pazīmes, ka nebūs labi - izsalkumu, miegainību, karstumu, nepārtraukti lejup šļūkošās zeķbikses, dzīvo velosipēdistu satiksmi un izīrēto velisopēdu pedāļu bremzi. Vismaz daļu varēju ļoti viegli novērst. Un kālab ignorēju? - tālab, ka iedomīgi zināju, ka man ir instrumenti tā novēršanai. Aizmirstot, ka tie ir gan laikus jāasina, gan - tāds sīkums - arī jālieto. Gods kam gods - tad, kad jau bija slikti, savācos gana ātri.
Mani vienmēr ir tracinājuši un ļoti, ļoti biedējuši vārdi - un tagad līdz mūža beigām. Jādzer zāles. Jāievēro diēta. Jābūt mammai. Apbrīnoju cilvēkus, kas katru dienu vai ik pārdienas noskrien desmit kilometru un reizēm nonāk pie endrofīna viļņiem organismā. Kas katru dienu meditē un gūst līdzīgu baudījumu. Es esmu gan skrējusi gandrīz stundu, gan meditējusi - bet vienmēr to atkārtot man šķiet daudz grūtāk nekā pirmo reizi izdarīt. Tā apziņa, ka vēlreiz (un vēlreiz, un vēlreiz) būs jānoiet tas pats ceļš, lai iegūtu to, kālab tas darīts, mani garlaiko un tracina. Ka pat tad, kad būsi trenējies gadiem ilgi, nevarēsi iegūt laimes hormonu salūtu bez n-to km noskriešanas; vienīgi trenētam noskriet ir vieglāk.
Kas tas ir par kastani? Pacietības trūkums? Prāta nenoturība? Uzmanības deficīts?
Un kālab tā viss? - tālab, ka man, sprinterei, liekas, ka tad, ja vienreiz mērķi esi sasniedzis, nākamreiz tas notiks pats no sevis. Izrādās, nenotiks vis. Izrādās, ka, kā reiz man teica burvīgais dietologs dakteris Tupiņš, nepietiek dibenu noslaucīt vienreiz, tas jādara visu mūžu katru reizi pēc kakāšanas (vispār saruna bija par veselīgu ēšanu).
Trīs nedēļas pārkāpu savu "ceturdiena pieder MAN" principu (un strādāju). Divas nedēļas pārkāpu savu "mans godīgais darbalaiks beidzas sešos" principu (un strādāju pacmit stundas dienā). Divas nedēļas iedomīgi domāju, ka pietiek pāris reižu meditējot sasniegt garīgu pārdzīvojumu, ka varu mierīgi un nesodīti neievērot savus garīgās veselības uzturēšanas principus (un tā vietā, lai vakarā ja ne meditētu, tad vismaz veiktu relaksācijas vingrnājumus, iedzēri pāris glāžu vīna). Un tagad man pietrūkst fiziska un morāla spēka pilnvērtīgi būt brīvdienā.
Jau brīvdienās Berlīnē, precīzāk, izbraucienā uz Potsdamu, piedzīvoju sen nebijušo panikas lēkmi. Un kālab? - tālab, ka ignorēju skaidri manāmās pazīmes, ka nebūs labi - izsalkumu, miegainību, karstumu, nepārtraukti lejup šļūkošās zeķbikses, dzīvo velosipēdistu satiksmi un izīrēto velisopēdu pedāļu bremzi. Vismaz daļu varēju ļoti viegli novērst. Un kālab ignorēju? - tālab, ka iedomīgi zināju, ka man ir instrumenti tā novēršanai. Aizmirstot, ka tie ir gan laikus jāasina, gan - tāds sīkums - arī jālieto. Gods kam gods - tad, kad jau bija slikti, savācos gana ātri.
Mani vienmēr ir tracinājuši un ļoti, ļoti biedējuši vārdi - un tagad līdz mūža beigām. Jādzer zāles. Jāievēro diēta. Jābūt mammai. Apbrīnoju cilvēkus, kas katru dienu vai ik pārdienas noskrien desmit kilometru un reizēm nonāk pie endrofīna viļņiem organismā. Kas katru dienu meditē un gūst līdzīgu baudījumu. Es esmu gan skrējusi gandrīz stundu, gan meditējusi - bet vienmēr to atkārtot man šķiet daudz grūtāk nekā pirmo reizi izdarīt. Tā apziņa, ka vēlreiz (un vēlreiz, un vēlreiz) būs jānoiet tas pats ceļš, lai iegūtu to, kālab tas darīts, mani garlaiko un tracina. Ka pat tad, kad būsi trenējies gadiem ilgi, nevarēsi iegūt laimes hormonu salūtu bez n-to km noskriešanas; vienīgi trenētam noskriet ir vieglāk.
Kas tas ir par kastani? Pacietības trūkums? Prāta nenoturība? Uzmanības deficīts?
Abonēt:
Ziņas (Atom)