Ar gaidīšanu man ir īpašas attiecības, jo vienmēr uz kādu bijis jāgaida, un mamma nebija un joprojām nav punktuālākā būtne pasaulē. Un ja ne mamma, tad 6.trolejbuss, kas vakaros, kad mēs ar tēti reizēm devāmies uz Lapu ielas pieturu sagaidīt mammu no darba - visi trolejbusi brauca pretējā virzienā, un neviena tāda, kas varētu vest viņu mājās. Beidzot atbraukusi, mamma reizēm nebija tik priecīga, kā es biju cerējusi, laikam tomēr nogura tajā darbā, kas man piecu sešu gadu vecumā šķita tiešām traki aizraujošs.
Pārlecot gadiem 30, redzu pie loga stāvam savu mazo meitiņu, tad gadus piecus sešus vecu. Viņām ar vecmāmiņu, ne to, kas mana mamma, bet otru, bija rituāls gaidīt mammu (mani) un tēti. Pie loga, reizēm gana ilgi. Manī tas raisīja tobrīd īsti neapzinātas dusmas - un raisa joprojām.
Nezināma gaidošā meitene. Portugāle, Sintra, 2020. Mans foto
Tajā brīdī, kad kaut ko gaidi - tā apzināti, stāvot pie loga vai skatoties telefonā, - nenotiek sava, bet gan tā cilvēka dzīve, kuru gaidi. Un arī tāda kā pasīva pieprasīšana uz pieejas tiesībām tai ne savai dzīvei - re, re, es te stāvu un tevi gaidu, nolikusi savas vieglās dienas un patīkamās izklaides, un tavs pienākums tādēļ ir būt labam un manu gaidīšanu atalgot. Ne saukts, ne aicināts kaut kā pieprasi tiesības noteikt otra dzīvošanas ātrumu un veidu, un attieksmi, un vārdus. Un tad apbižojies, vilies un dusmojies, jo nekad jau nav tā, kā gaidīts. Jo tas otrs atnāk vēlāk. Vai neatnāk nemaz, jo kurpei siksniņ' pušu. Vai atnāk bez smaida un noguris un negrib ar tevi rasas lāsēm pielietā pļavā dejot, tikai ieiet dušā un ietīties palagā, viens. Vai vārdi īsziņā, gaidītā visu dienu, ir pavisam parasti, jā, nē, vienpadsmitos, labi. Bez "ak", "ļoti" un skūpstu mošķīša.
Man šausmīgi nepatīk, ja uz mani gaida. Tad vienmēr jūtos vainīga, pat ja lidmašīna kavējas vai koferu lenta rotē jau sešpadsmito reizi, bet tas vienīgais sarkanais čemodāns nav pareizajā sarkanumā. Un arī par to, ka nāk miegs, nevis gribas smaidīt un runāt, pēc ceļojumiem vispār negribas ne ar vienu runāt, tikai lēnu garu atiet un paklusēt. Pēc dušas, pēc klusuma un atkaliepazīšanos ar māju, tad atvērt somu un izdalīt smukos magnētiņus, šokolādi un lidostas smaržas (nav ne vainas) un pastāstīt kādu stāstu, bet tos vispār labāk rīt un parīt. Atceros, reiz bērniņš un toreiz vēl vīrs bija gaidījuši mani mājās pēc tāla ceļa un sagādājuši skaistu pārsteigumu, bet lufthanza sastreikoja un mājās lidoju zigzagā apkārt zemeslodei 36 stundas. Un es biju piepampušām kājām, netīriem matiem - neko trakāku nevaru iedomāties -, negulējusi un nepavisam ne priecīga, un vīlās viņi gaidot manu reakciju un es vīlos par savu ne-reakciju un jutos tik šausmīgi vainīga un arī dusmīga, viss kopā, asaras laikam beigās visiem un ne no prieka, bet kreņķa, man tagad tik žēl, ka tik lielisks pārsteigums tā sačakarējās gaidīšanas dēļ.
Gaidīt šķiet tik dabiski - un tā bezbūtībā paiet dienas. To iemāca ar visām solveigām un pārējām romānu jaunuvēm, tā romantiski gaidīt visu mūžu.
Tādēļ pēdējos gados mācos negaidīt - vai vismaz nepazaudēties gaidīšanā.
Norunāju laikus un tos ievēroju - vai zvanu un saku, ka kavēšu, lai negaida.
Un otrādi - saku, satiksimies piecpadsmit minūtes pirms izrādes, bet, ja kavēsi, negaidīšu, iedošu biļetes dežurantei, tiksimies zālē.
Man der sarunāt "negaidi, nesūtīšu ziņas, kad atbraukšu, tad parunāsim" - labi, mazliet gaidu, bet situ pa pirkstiem pati sev, ja sāku pīkt un vilties.
Vienmēr izdomāju plānu B, kas notiks tad, ja gaidītais nepiepildīsies, ko izlasīšu, kur došos, kā rīkošos, jo pašai savā dzīvē man vienmēr kas dīgst un kņudinās, un urdās.
Dzīvot savu un ļaut citiem dzīvot, un negaidīt, ka cita dzīve aizstāst tavējo. Un ticēt, ka tieši tad kopā ir vislabāk. Ka romantika slēpjas kur citur - smaidā brīdī, kad tiešām cilvēki ir blakus. Un arī mazliet ilgās pēc šī brīža, jo sailgošanās ir gaidīšanas efemērā māsa.
Mazliet jau utopija par to negaidīšanu, atzīstu godīgu. Bet vismaz negaidīt rītdienu, bet aizšaut nopeldētos šonakt - tas man jau sanāk.
Un mazliet par gaidīšanu no Čipša un Dullā.
