Šodien, nostrādājot pēdējo dienu savā darbvietā, nevarēju nedomāt par tiem cilvēkiem, ar kuriem kopā esmu bijusi pēdējos piecus gadus. Nekad neesmu slēpusi, ka, iespējams, varētu rakt grāvi vai pārrakstīt Lielo Padomju enciklopēdiju, ja vien blakus man darbotos īstie cilvēki. Manas emocijas īpaši nešķiro,vai esmu darbā vai mājās; ja ar kolēģiem veidojas attiecības, tad tās ir tikpat īstas un dažādas kā ārpus darba sienām.
Varbūt tāpēc īpaši piedomāju par tiem diviem, kuri mani pēc pusotra gada dzīvošanās pa māju ar mazo bēbi gan nodzenāja tā, lai ne tikai atgūstu profesionālo formu, bet rūpējos par jaunu padebešu sasniegšanu, gan uzticēja un uzticējās. Ar kuriem izveidojās ļoti spēcīga enerģijas, domu, emociju apmaiņa, ceru, abpusēji vērtīga.
Kādu laiku atpakaļ viens puisis tviterī rakstīja apmēram šādi - maratonu noskriet, pamīšus ejot, var jebkurš, bet tas, kā dzīvosi un jutīsies pēc maratona pievārēšanas, ir atkarīgs no iepriekšējās trenēšanās.
Arī par lidošanu ir tā - ar ticību var ne tikai pacelties debesīs, bet arī kalnus pārnest (tā saka), taču prieks par lidojumu nevis ārprāta bailes nokrist, ausu spēks lidot ilgi un tālu un bez reiboņiem ir tad, ja esi pamatīgi trenēts to darīt.
Esmu pateicīga zināmai apstākļu sakritībai, ka man sanāca tā, kā mazajam cirka Dambo - vispirms viens mani trenkāja, trenca un trenēja ausis lidošanai, bet tad, kad man sāka zust ticība savai spējai pacelties augstāk par zemi, otrs iedeva burvju lidspalvu un teica - tu vari lidot! Un es lidoju.Nenoliedzami, ka šobrīd manas emocijas šķiroties ir spēcīgas. Tomēr vairāk kā pusgads karalienes gultā man šo to ir iemācījis - esmu pieņēmusi, ka mākslīgi attiecības turpināt nevar, ar katru cilvēku lemts vien tik, cik lemts. Tas, ko nekad iepriekš nevar zināt, ir - cik lemts; kad attiecībās vienkārši ir pauze, bet kad - punkts. Tāpēc tagad mēģinu dziļi elpot, neko nekonstruēt, bet ļauties tam, kā būs. Kas beigsies, kas turpināsies, kas sāksies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru