piektdiena, 2011. gada 22. jūlijs

apsēstība

Ja man kāds pajautātu, kuri ļaudis mani kaitina visvairāk, mūžīgi dodami nelūgtus padomus un agresīvu daloties pieredzē, tad nosauktu svara vērotāju kustību adeptes un jaunās māmiņas ar precīzi 4-5 mēnešu bērnkopības pieredzi (ne visas, protams, dies pasarg). Kā sāk par pareizu ēšanu vai ko tādu, tā agresīvi, monologā, nevietā un netaktiski; vienmēr domāju, vai tad nu nevar mazlietiņ pievaldīties. Vienmēr esmu domājusi, ka tur ir kādas kompleksu, mazvērtību lietas un tā.

Šobrīd jūtu, kā reižu reizēm pie sevis laboju citu pateikto. Nekontrolēti. Lūdzu, bez panikas, to es daru garlaicīgās sapulcēs klusu pie sevis. Ja laboju skaļi, tad sevis un reizēm meitas runāto. Iemesls ir pavisam vienkāršs un man noteikti negaidīts - nu jau kādu laiku mācoties latviešu valodas uzbūvi, arvien vairāk apbrīnoju valodas tīri gramatisku konstrukciju spēju būt jēgpilnai. Tā ir grandioza Sistēma, ko diendienā lieto miljons cilvēku. Sistēma, kuras mērķis ir būt precīzai un vienlaikus taupīt valodas līdzekļus. Ar vienu galotni, konstrukciju mainīt ne tikai formu, bet arī jēgu. Labi, labi, reizēm tā ir tikai nianse, kuru pamana tikai īpašā gaisām, tomēr nianse, kas iederas kā pēdējais puzles gabaliņs un noapaļo sistēmu. Valoda ir kā taupīga svētku saimniece - viss ir gards un bagātīgi, bet nekas nepaliek neizmantots pāri.

Šobrīd apbrīnoju salīdzinājuma konstrukcijas (formālais iemesls - rakstīju par tiem pēdējo referātu). Atceros, naktī pēc darba pabeigšanas un pirms nodošanas (nosūtīšanas) sēdēju, domāju un brīnījos par salīdzinājumu skaistumu (mazliet baisa iezīme, ne?) un  lielo informācijas daudzumu, kas tiek ielikts pāris vārdos. Dumjš kā zābaks. Cilvēks ir tikpat stulbs un neaptēsts kā zābaks, kuram nav ne smadzeņu, nekā, kaut arī no ādas, un ir ciets purngals. Ar trīs vārdiem tiek salīdzināti divi fenomeni noteiktā skatījumā, ja tā var izteikties, - cilvēka un zābaka. Kas vieno - kas šķir?

Bet jā - ko es ar to gribēju pateikt - ir tiešām brīnišķīgi runāt tā, kā paredz Sistēma. |Ne valodas, bet sevis dēļ. Valoda vibrē un ieskanas, kad mazie nianšu elementiņi nostājas savās vietās. Rodas gandrīz fizioloģiska sakārtotības sajūta. Sakārtojas runa, sakārtojas domas, rodas miers. Izteiktais piepūšas kā ziepju burbulis, atraujas no aplīša un paceļas gaisā pabeigts, skaists un brīvs, nevis nopil uz kājas vai zemē kā lipīga ziepjūdens pļeka.

Re, re, es jau jūtu, manī pamodusies kaitinošā sajūta mācīt un pārliecināt, cik labi ir runāt un rakstīt pareizi.

Tagad domāju - varbūt svara vērotājām arī ir kāda "pareizā" sajūta, kas dara viņas laimīgas un ko viņi cenšas nodot pārējiem, tikai nemāk jēdzīgi to pastāstīt?

P.S. Uzreiz piebilstu - rakstītais attiecas uz sintaksi un morfoloģiju, bet ne leksiku. Jo leksika ir kā jūra, kuras robežas plūst, vētrās un vējos mainoties; reizēm izskalo krastā dzintaru, reizēm - pudeli. Kas var precīzi iezīmēt jūras krastu, kas - leksikas, lai neiesaldētu, neizsusinātu, saglabāt dzīvu?