Iekšup

    - Ko tu īsti tajā nometnē darīsi?

    - Nū, vērošu savas domas un sajūtas un ne ar vienu nerunāšu.

    - Izklausās šausmīgi garlaicīgi!

    - Tu taču zini, ka garlaicīgi ir tikai garlaicīgiem cilvē...

    - Mammu, beidz, šito jau zinu. Bet tāpat - izklausās garlaicīgi.

            (No sarunas ar meitu pirms devos uz sirds meditācijas retrītu)

Ko lai saka - laiks te tiešām mēdz būt garš. Jo īpaši pēdējās piecas minūtes (jā, nelietīgi paskatījos pulkstenī), kad jau kādas 35 esi nosēdējis (pie tam ne pirmo reizi šajā dienā), kājas kļuvušas nejūtīgas un notirpušas, bet mugura... mugura kauc nebalsī. Esmu nonākusi līdz četru spilvenu pozīcijai pie sienas, pagaidām līdz krēslam esmu kapitulējusi tik vienu reizi (papildināts ar pēdējās dienas atklājumu: meditācijas soliņš ar garajām kājām dara brīnumus!).

Bet ne par meditāciju stāsts - lai arī ar dažādu regularitāti to mēdzu darīt psihiskās veselības labad, tomēr līdz kaut kādai garīgai praksei man ir neaizsniedzami tālu, šķiet, esmu tam pārāk dzīvelīga un ķermeniska. Arī te lielākoties tikai izliekos, ka meditēju - acis ciet, kājas turciņā, bet galvā mani prāta kumeliņi auļo braši vai lielāko meditācijas laika daļu. (papildināts: ceturtajā dienā progress bija krietni manāms, pat vairs neizlikos).

Uzlabots meditācijas paklājiņš priekš tiem, kam visur sāp. Mans foto, 2020

Vismaz reizi gadā - parasti pirms savas dzimšanas dienas - veicu tādu kā svētceļojumu sevī, un šādas vai līdzīgas Miervidu organizētās nometnes ir lieliskas. Romantiskāk jau būtu kalni un krāčainas upes, tak, visticamāk, man tas būtu lielisks ārējs notikums, bet ne iespēja būt ne-notikumā. Būt iekšpusē. 

Pēdējos gados doties iekšup ir mans jaunas plankings, kajakings, trekings un floutings kopā ņemti. Iekšup visur - sevī, vietās, grāmatās un, protams, cilvēkos.

Pirms gadiem izlasīju un kā savu pieņēmu Salīnas prinča no Lampedūzas* “Geparda” teikto: labāk garlaikoties pašam, nekā garlaikot citus. Toreiz man, pļāpai, tas nozīmēja - runā mazāk, klausies vairāk. Runāt jau tāpat turpināju, jo saruna ir divvirziena process, bet sāku klausīties daudz uzmanīgāk un vairāk ļāvos sarunas partnera vadībai. Atklāju interesantu paradoksu - arvien maznozīmīgāka kļuvusi sarunas tēma, bet arvien būtiskāk - kas un kā par to runā. Kā cilvēks intonē balsi un kādus izvēlas vārdus, kā runas laikā pār seju slīd domu sauleszaķi vai kā tā saraucas neizpratnē. Visinteresantāk ir mēģināt saklausīt un saprast, ko gan tam cilvēkam nozīmē teikt to, ko saka, jo katrs stāsts jau tiek stāstīts ar kādu mērķi. Nu jā, un tad ar patiesu interesi var klausīties cilvēka radu rakstos (nekad nesatiktu), par veciem un smieklīgiem auto (no kuriem es nesaprotu itin neko), trešoreiz to pašu ceļastāstu, kombinatorikas teoriju vai Ulisa recepciju latviešu literatūrā. 

Nav tā, ka mani nesaista domapmaiņa per se - bet cilvēks runājot pats ir tik aizraujošs, reizēm viņā tā aizklausos, ka jāpavelk sevi atpakaļ sarunas saturā. 

Laikam jau tā arī man notiek iemīlēšanās. Sēdi, klausies, ieklausies, skaties kādā - un pēkšņi saproti, ka nav nekā fascinējošāka, kā tas otrs pretim. Kā viņa iekšiņa atbalsojas, atspulgojas, vibrē, pievelk un neatlaiž. Vienalga, kā cilvēks izskatās, cik pelna un vai būs sociāli atbilstošs partneris. Nav gan gluži vienalga, par ko viņš runā, bet jā - vienā brīdī vairs nav neinteresantu sarunu, jo otrs pats par sevi ir kļuvis nebeidzama saruna, arī tad - un reizēm jo īpaši tad -, kad klusē.

Un vēl - iekšpus ceļš otrā cilvēkā var būt bezgalīgs. Ja ir pacietība un interese tam sekot.

Tā nu es tagad sēžu notirpušu dibenu un skatos sevup. Ui, kas te sakrājies it kā regulāri "tīrītajā" iekšiņā! Ieraugu gan kaktā iemestu trūdēt sākušu kaķu līķīti (Stīvena Kinga "Kapeņu stāstiņi" ir tīrais sīkums), gan pa kādai uzasnojošai saknītei. Vēroju nez no kurienes ārā lienošu aizvainojumu un dusmas, kad koncentrējos uz gaismu; atpazīstu tēlus un emocijas un dzirdu to cilvēku balsis, kurus, izrādās, līdz asarām negribu pazaudēt. Vēroju savu ķermeni sāpēs un atslābumā, savu gaitu (nezināju, ka tik strauja), savu miegu. Pa brīžam laiks izstiepjas kā silta karamele, garš un netverams - tad paliek bail, ka manā iekšiņā nu gan nav nekādas bezgalības. Tad gribas iesēsties auto un pusdienlaikā mukt prom, atpakaļ cilvēkos, grāmatās, mūzikā - novērsties no sevis. Bet tas ir pārejoši, jo, lai nu kas, bet, iekšup dodoties, garlaicīgi gan vēl nav kļuvis nekad.

*) Te skaists Valda Ābola raksts "Rīgas laikā" par pašu Lampedūzu.

PS. Šo vakar pierakstīju telefonā laikā, kas paredzēts meditācijai “pēc individuāla plāna”. Lai ko par to teiktu Skolotājs (nezinu, ko teiktu), bet (pie)rakstīt ceļu iekšup ir mana meditācija. Un dalīties ar to - mana patiesuma pārbaude.

Gaismā

Svītraino krekliņu jau sen bija savilkusi uz augšu un paspraudusi zem krūštura maliņām, no mitruma trakos skruļļos savijušies mati cik reižu ielocīti mezglā, tik atkal atrisuši, svārki virpuļu virpoļos. Festivāla Komēta Rīta zvaigznes skatuves grīda rībēja no dejotāju baso pēdu sitieniem, jo mūzika - Rain Tunger Ecstatic Dance - bija tieši tāda, kā vajag, mazliet no austrumiem, mazliet ar vīraku, mazliet no seniem cilšu ritmiem. Simts un vēl vairāk no vajadzības izpatikt, pakļauties, pievilināt, izrādīties un kaunēties atbrīvotu augumu ļāvās dejot kā pirmo un pēdējoreiz dzīvē. Arī mans ķermenis spiedza un gavilēja, te lēnām iešūpojās, te satrakojās lēcienos un griezienos, gurni vispār dzīvoja savu dzīvi, bet rokas pārvērtās kaijās un aizlidoja uz Bolderājas jūrmalu. 

Pēkšņi cauri paviljona griestu spraugai manā kreisajā acī iespīdēja saule. Endorfīna, serotonīna un vēl citu hormonu kokteilis eksplodēja smadzenēs - un jā, te tā bija, absolūtā laimes sajūta, autentisks prieks un esamība. Uzradusies Daugavgrīvas cietoksnī karstā augusta svētdienas pusdienlaikā, brīdī, kad to gaidīju vismazāk. 

Dejas Rīta zvaigznē.  Pašfoto, 2020

Izrādās, laimīgums var atnākt esot vienai svešos cilvēkos, bez alkohola vai citu vielu iepriecinājuma, bez labām ziņām, vinnesta loterijā vai mūžīgas mīlas apsolījumiem.

Izrādās, laimīgumam netraucē sajūta, ka vispār esi draņķīgākā mamma pasaulē, jo uz divām zildebebess un zeltsaules vasaras dienām atstāj bērnu pie vecmāmiņas (ne jau laukos pie govīm, dīķa un zosīm, bet tepat uz Rīgas akmeņiem), lai pati klīstu pa jocīgu festivālu. 

Izrādās, laimīgums nebaidās no tā, ka jau vairākas nedēļas mēģini pieņemt, bet nekādi nesaproti, kā cilvēks, kas tevi lēnām pieradināja, kuram raisīji smaidu acīs un kurš radīja mieru un īstuma sajūtu satiekoties, var tevi tā vienkārši izgriezt no savas dzīves.

Izrādās, laimīgums var atnākt arī tad, kad esi apklusis, apmulsis, aizvēries un mēģini elpot mierīgi cerībā, ka skābeklis balonos tomēr pietiks līdz izniršanai.

Izrādās, mans laimīgums mīt brīvībā būt savā ķermenī, jūtās un domās.

Izrādās, mans laimīgums ir saules gaismā. 

Gaismā viss ir atklāts - nav ēnainu kaktu, no kurienes līst ārā rēgiem un māņiem, nav kastēs ar dubultdibenu paslēptu ņirdzīgu klaunu, kas izlec negaidot.

Novembra bezsaules rītos mēdzu klīst pa upmalu, ķerot katru gaismas atspīdumu un konservējot tos telefonā. Ja mācētu, kā impresionists gleznotu gaismu. Guļamistabas aiztumšotajā logā atstāju spraudziņu, lai no rītiem pa to acī ienāk saules stars - piktojos un slēpju seju spilvenā, bet tā tikai tāda rotaļa un kaķēšanās, vienu nakti nogulēju ar acu apsēju un tad visu dienu skumu par pazaudēto un nekad neatgūstamo rīta staru. 

Man patīk mīlēties dienā, kad visā augumā vari nostāties otram pretim tāds neideāls, ar kroķītēm, iedobītēm un rētiņām - un tad vairs nekad nekautrēties, jo vairs nav nekā paslēpta. Reizēm ļaujos vilinājumam spēlēt spēles tumsā un maskās - un tajā ir bauda un adrenalīns - taču pat pusnakts nav klāt, kad man kā Psīhei neizbēgami vajag paņemt eļļas lampiņu un mēģināt saskatīt un saprast, kas tad guļ manā gultā un, iespējams, ar to arī visu sabojāt (te skaistais mīts par Psīhi un Erotu).

Naktīs ir skaistums un mistērija, naktīs ir noslēpums un drāma, naktīs ir intuīcija un kaisle, naktīs ir sveču gaisma un čuksti - un man traki skauž naktis par to. Es gribētu būt naktsradījums, gribētu būt liktenīga un mazliet indīga, ciest melnāk, spēlēt ričuraču ar dzīvību un nāvi un dedzināt tiltus, jo tie pret nakts debesīm tik koši liesmo. 

Būt tumsā ir vilinoši, iznākt gaismā sāpīgi, taču mans laimīgums mīl sauli, un es tur neko nevaru mainīt. Pat ja no malas neinteresanti un garlaicīgi, savu dzīvi varu piedzīvot tikai skaidrā un gaismā.