Es gan citiem, gan pati sev varu sastāstīt velnviņsazinko, galvenais, lai pati tam noticu.
Arī par to, kā jūtos un ko jūtu.
Ko gribu un ko - ne.
Tomēr pavisam droši zinu, ka vienu man nekādi neizdosies piemānīt - tas ir mans ķermenis. Un arī ķermenis man pateiks, kā ir. Jautājums - vai es to sadzirdēšu. Nē, vēl vairāk - vai es esmu gatava to sadzirdēt, jo pravieši savā zemē nepavisam netiekot cienīti (autortiesības Jēzum - tā viņš esot izteicies, kad tēva dzimtā pilsētā viņu nepieņēma par pravieti kā citur). Ķermenis nav žmoga - ja nesadzirdēšu uzreiz, teiks skaļāk, vēl skaļāk, kliegs. Bet, kā zināms, cilvēks ar visādām maņām ir apveltīts daudz mazāk nekā citi lopiņi, tādēļ lielākai daļai no mums ir jāpiepūlas, lai saprastu, ko tad paša rumpis saka priekšā.
Kopš vasaras reizi nedēļā - savā svētajā ceturtdienā - dodos uz dejas terapiju jeb, kā es to saucu, randiņu ar savu ķermeni, kuru palīdz vadīt fantastiska psihoterapeite Indra.
Kāds ir galvenais dejas terapijas stāsts? Necitējot interneta resursus, piemēram, šo, manējais stāsts ir šāds - tā ir ļaušanās stunda. Stunda nedalīti veltīta laika, lai ļautu sevī dzimt kustībai, tai ļautos, ļautos stāstam, kādu tā (mana kustība) uzbur, ļautos emocijām, kādās tā mani aizved, ļautos to vērošanai - kas tas bija un ko ar to darīt. Dejas terapija ļauj piekļūt radošajam spēkam, labajai smadzeņu puslodei, sapnim, zemapziņai, what ever - fantastiskam enerģijas avotam, kāds ir katram mums.
Tieši dejas terapijas laikā vislabāk esmu pārliecinājusies, ka pati esmu mīlestības, prieka, skumju, laimes avots - neviens cits taču ar mani nebija (tikai Indra kā novērotāja un procesa vadītāja), kad solo izvalsējos tā, kā mūžā neesmu dejojusi (ticiet man, esmu dejojusi daudz). Līdz asarām laimīga un ar visiem taureņiem vēderā, ja kas. Arī slidojusi, baidoties nokristu, kāpusi uz palodzes, jo citādāk noslīkšu, svīdusi no stāvēšanas uz vietas, nocēlusi prātam jumtiņu, kā Operas skvēra strūklakas bronzas meitene aplējusi sevi ar ūdeni un ko tik vēl ne. Tomēr laikam pats galvenais - mācos ļauties notikumiem un paļauties uz sevi. Jo ir tak tā, ka vieglāk sev uzticēties, ja zini padomdevēju, kas nemelo.
Kā ir citiem - goda vārds, nezinu. Bet pamēģināt ir vērts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru