ceturtdiena, 2011. gada 24. marts

Elpo.

Ir tāda austrumu līdzība - brīvs atstāstījums. Kāds gudrais uzdāvināja kādam šeiham divas lādītes - vienu vēlēdams atvērt tad, kad ir ļoti slikti, otru - kad ļoti ļoti labi. Kad valstij uzbruka naidnieks un šeiham nomira dēls, viņš atvēra pirmo lādīti, kurā bija rakstīts: Tas pāries. Kad pēc laika valsts uzplauka un kā meksikāņu seriālā atradās jauns dēls un šeihs saulrietā dzēra ļoti dārgu kamieļmātes pienu, viņš atvēra otru lādīti, kurā bija rakstīts: Arī tas pāries.

Elpot. Ieelpot un izelpot. Ieelpot un izelpot. Neaizturēt elpu, bet to padziļināt. Un pārelpot tad, kad ir ļoti nekā un patiesībā ļoti slikti, un turpināt elpot arī tad, kad ir uh! un kad liekas, ka vairs nekad nebūs nekā. Kā dzemdējot - turēties pie elpas, turēt domu pie ieelpas-izelpas ritmiskās maiņas, lai nepazūd saķere ar pasauli un apziņu.Nespiest, bet izelpot pasaulē bērnu.

Dzīvoties emocijās, vienkārši šūpoties savās sajūtās, nesteidzinot notikumus, ļaujot tiem nāk pašiem tad, kad tie gatavi. Atplūst kā upei, nevis celt dambi. Elpojot mīlēt, dusmoties, priecāties, skumt, nīgroties, ilgoties, sapņot. Atbrīvojoša sajūta ir ļaut sev just jebko, bet turpināt elpot.

Upe, elpa, vējš. To visu saista viļņi, plūšana, mainība, nepārtrauktība. Nav jau nekāda augstā filozofija. Tikai personiska velosipēda izgudrošana, mācoties dzīvot brīvi.

ceturtdiena, 2011. gada 17. marts

Ķermenis nemelo

Es gan citiem, gan pati sev varu sastāstīt velnviņsazinko, galvenais, lai pati tam noticu.
Arī par to, kā jūtos un ko jūtu.
Ko gribu un ko - ne.

Tomēr pavisam droši zinu, ka vienu man nekādi neizdosies piemānīt - tas ir mans ķermenis. Un arī ķermenis man pateiks, kā ir. Jautājums - vai es to sadzirdēšu. Nē, vēl vairāk - vai es esmu gatava to sadzirdēt, jo pravieši savā zemē nepavisam netiekot cienīti (autortiesības Jēzum - tā viņš esot izteicies, kad tēva dzimtā pilsētā viņu nepieņēma par pravieti kā citur). Ķermenis nav žmoga - ja nesadzirdēšu uzreiz, teiks skaļāk, vēl skaļāk, kliegs. Bet, kā zināms, cilvēks ar visādām maņām ir apveltīts daudz mazāk nekā citi lopiņi, tādēļ lielākai daļai no mums ir jāpiepūlas, lai saprastu, ko tad paša rumpis saka priekšā.

Kopš vasaras reizi nedēļā - savā svētajā ceturtdienā - dodos uz dejas terapiju jeb, kā es to saucu, randiņu ar savu ķermeni, kuru palīdz vadīt fantastiska psihoterapeite Indra.

Kāds ir galvenais dejas terapijas stāsts? Necitējot interneta resursus, piemēram, šo, manējais stāsts ir šāds -  tā ir ļaušanās stunda. Stunda nedalīti veltīta laika, lai ļautu sevī dzimt kustībai, tai ļautos, ļautos stāstam, kādu tā (mana kustība) uzbur, ļautos emocijām, kādās tā mani aizved, ļautos to vērošanai - kas tas bija un ko ar to darīt. Dejas terapija ļauj piekļūt radošajam spēkam, labajai smadzeņu puslodei, sapnim, zemapziņai, what ever - fantastiskam enerģijas avotam, kāds ir katram mums.

Tieši dejas terapijas laikā vislabāk esmu pārliecinājusies, ka pati esmu mīlestības, prieka, skumju, laimes avots - neviens cits taču ar mani nebija (tikai Indra kā novērotāja un procesa vadītāja), kad solo izvalsējos tā, kā mūžā neesmu dejojusi (ticiet man, esmu dejojusi daudz). Līdz asarām laimīga un ar visiem taureņiem vēderā, ja kas. Arī slidojusi, baidoties nokristu, kāpusi uz palodzes, jo citādāk noslīkšu, svīdusi no stāvēšanas uz vietas, nocēlusi prātam jumtiņu, kā Operas skvēra strūklakas bronzas meitene aplējusi sevi ar ūdeni un ko tik vēl ne.  Tomēr laikam pats galvenais - mācos ļauties notikumiem un paļauties uz sevi. Jo ir tak tā, ka vieglāk sev uzticēties, ja zini padomdevēju, kas nemelo.

Kā ir citiem - goda vārds, nezinu. Bet pamēģināt ir vērts.

trešdiena, 2011. gada 9. marts

Kad lomas izvēlas aktierus

Ir cilvēki, kas redz "maģisko aci", un ir tie pārējie (es to skaitā)
Ir cilvēki, kas gandrīz jebkurā informācijas apgabalā saredz sistēmu (es, piemēram), un tie pārējie.
Ir cilvēki, kam svarīgas lomas, un tie pārējie.
Es esmu ceļā no vieniem uz otriem.

Pašu pirmo reizi lomu pārvarēšanā neatceros, bet vienu no pirmajām gan - kādreiz, kad biju 18gadīgs skuķis ar pieklājīgām ambīcijām dramaturģijas laukā, savā kursā biju pati jaunākā un pēc pirmā semestra - arī vienīgā atlikusī pēcvidusskolniece. Jauna, naiva, nevainīga, gudra, teicamniece, utt. Bižu gan vairs nebija. Pārējie bija lieli cilvēki, es viņos klausījos atvērtu muti un ļoti straujos tempos augu. Turēju līdzi visā - Edžus Liniņš mācīja mani dzert šņabi, Gunta ar Intu - ciest vīriešu dēļ, bet Kristīne - vazāt viņus aiz deguna, no Ivo un Franciskas pirmoreiz uzzināju, ka Pasternaks katru vārdu teikumā sāka ar citu burtu (kāpēc tas iesēdies galvā, neatceros), Margarita vienkārši rādīja, kā ir būt pašai. Vienīgais, ko nespēju darīt kā viņi - bija kursa vadītāju nosaukt vārdā un teikt "Tu" (Margarita gan arī teica Jūs). Pēc pirmā kursa, vasaras nometnes noslēguma vakarā Jaunpilī, Lauris (kursa vadītājs) kaut kādā dīvainā veidā, kas kombinēja alkoholu, cilvēcisku patikšanu un autoritāti, piespieda mani TO izdarīt. "Tu" un vārds. Jo lai arī viņš lika atzīmes un mēs, pārējie, svīdām baiļu sviedrus un dzērām balzāmu ar kolu pirms dramaturģijas semināriem, tik intīmā padarīšanā kā ludziņu rakstīšanā dalīšanās tradicionālajās lomās tikai traucēja. Jā, starp mums, meitenēm, runājot, gan palika iesauka Metrs, bet tas jau tā citādi :) 
Nevaru teikt, ka kopš tā vakara viss pilnībā mainījās un uzreiz. Nē, lēnām, pamazām, tur, kur tas bija iespējams. Kur cilvēki paši neslēpās aiz lomām. Visnotaļ pēdējos gados, strādājot ar kolēģiem, kuriem galvenais ir sasniegt mērķi, kā veikšanai katrs dara to, kas labāk padodas, savukārt subordinācija ir ļoti mazizteikta, arvien vairāk kā anahronisms un šaurpierība liekas cilvēku iedalījums lomās.

Pēdējā laikā pamanu, ka mani tracina, ja es tieku nosaukta kādas lomas vārdā, ja šī loma uz viņu neattiecas - mamma es esmu tikai un vienīgi savai meitai, sieva tikai un vienīgi savam vīram, meita tikai un vienīgi saviem vecākiem un māsa - māsai. Mani tracina (ok, ok, ne jau gluži tracina, bet rada diskomfortu), ka citi ar mani veido attiecības, izejot no šīm lomām - mums ir jādraudzējas , jo tu esi Ances mamma vai tāpēc ka tu esi meita manas mammas draudzenei, es, savukārt, ar tevi nedraudzēšos, jo Tu esi kāda vīra sieva.
WTF? 

Lomas taču es izvēlos uz kādu laiku - īsāku, vai garāku, bet tās ir manas lomas, kas, atsevišķi ņemtas, par mani nepasaka gandrīz neko. Pieņemot mani tikai kā mana bērna māti, cilvēks pieņem tikai to daļu, kas ir mātišķa, bērnu mīloša un pasākumus organizējošas. Un otrādi - pieņemot mani tikai kā cita vīrieša sievu, no manis tiek "atlasīts" nost viss sievišķīgais, seksuālais, intīmais, jo tas "pienākas tikai vīram". Skumjākais šajā stāstā ir tas, ka lomas iet draudzīgā rokrokā ar stereotipiem par tām - un tādēļ draņķīgākajā (bet ne retākajā) gadījumā zinot, ka es esmu mamma (sieva, meita), manī saskata vispārpieņemto mammu (sievu, meitu) "kā tādu". (Tā nav patētiska lirika - pat no sava tuvākā drauga pēc bērna piedzimšanas dzirdēju replikas, ka "tādām kā (sic!) tev jau nav jēga zvanīt, jo sievietēm ar bērnu galvā ir tikai piens". Man tajā laikā, citu starpā, bija arī latīņu valoda un baltu valodu izcelsme.)

Protams, es esmu gan māte, gan meita, gan sieva, gan (utt), protams, ka lomas ir mana sastāvdaļa. Bet es vēlos ar cilvēku vispirms nodibināt attiecības kā veselums un tad - jā, varbūt tad izveidot kādu "apvienoto" lomu, tādu, kāda ir unikāla tikai mums abiem diviem. Draugi, kas lasa grāmatas un masē viens otram kāju pēdas. Zviedru ģimene, kas kopā audzina bērnus. Kolēģi, kas viens otram var pieglausties un saņemt siltumu tad, kad tas nepieciešams. Divi, kas satiekas tad, kad atbrauc franču cirks viesizrādēs un pēc izrādes tuvākajā viesnīcā nodarbojas ar vētrainu seksu. Variantu skaits tuvojas bezgalībai. Un lomas - tā ir tikai vienošanās par attiecību formu un robežām, lai atvieglotu dzīvi. Tikai starp mani un tevi. Vai viņiem/viņām.
Tās nav akmenī iecirstas uz mūžīgiem laikiem un ierakstītas amatu klasifikatorā. Un vēl būtiskāk - citiem, neiesaistītajiem, par šo vienošanos nav nekāda daļa. Nekāda. Es joprojām esmu cilvēks, tikai par vienām attiecībām bagātāks.

Tā ir mana pēdējā laika stingrākā pārliecība - veidot attiecības "cilvēks - cilvēks". Ne vienmēr izdodas un reizēm sāp. Bet lai.

ceturtdiena, 2011. gada 3. marts

Take your time! *

Veģetatīvā distonija ir ļoti plašs jēdziens ar vēl plašāku cēloņu vai kairinātāju sarakstu. Ja labi pameklē, katrs var nonākt situācijā, kurā veģetatīvā nervu sistēma sāk uzvesties nelāgi. Vienam to radīs troksnis, otram pūlis, trešam mīnuszīme konta izrakstā, ceturtam kādu apstākļu kopums.

Mans Ahilleja papēdis ir laiks. Cīņa ar, par, pret to. Kopš sevi atceros, vārds "Starts!" manī izsauc sastingumu - jo tas nozīmē, ka hronometrs ir ieslēgts. Ka varu nepaspēt - tātad nokavēt. Kad biju mazāka, nesapratu, kā skrējēji aiz šausmām nenoģībst pēc starta pistoles šāviena, jo sacensībās katra aizkavēšanās par 0.01 sekundi izšķir medaļu. Laikam tādēļ sacensības (gan dzīvē, gan datorspēlēs) man nekad nav patikušas - tieši šo cīņu par milisekundēm (uz hronometra vai attiecībā pret sāncenša veiksmi) dēļ.

Cīņa par laiku nezūd - kur nu, 60m skrējiens "uz atzīmi" bija bērna šļupsti. Iepauzēt ar atbildi un izraisīt pāris mulsas klusuma sekundes sarunā ar klientu, termiņā nenodot iepirkuma dokumentus un tādēļ zaudēt iespējas piedalīties konkursā, nepaspēt uz vilcienu vai lidmašīna un sajāt visu atvaļinājumu, nokavēt izrādes sākumu un neredzēt izrādi vai izsaukt citu skatītāju neapmierinātību... tā var turpināt - ir  miljons sīku sadzīves situāciju, kas izsauc ikdienas bailes un bailītes. Arī eksistenciālās sajūtas it bieži ir saistītas ar dihotomiju "nokavēt/paspēt" - palaist garām īsto brīdi, nepaspēt izbaudīt, nepagūt izjust. Izjutu pat bailes nokavēt sava bērna dzemdību laiku...  Visvairāk man riebjas sarunas (ne papļāpas) garāmskrienot, gaitenī vai gaidot trolejbusu, kad jāpaspēj pateikt viss būtiskais, kad nezini, vai būs laiks vēl vienam teikumam...

Tādēļ ļoti novērtēju cilvēkus, kuri pasaka "Take your time!" - un to arī ļauj. Tādēļ pati mācos sev atļaut nepiedalīties sacensībās uz ātrumu, izbaudīt, neskatīties pulkstenī.  Bet brīžos, kad būtiski ir patiešām paspēt, atbraucu pusstundu agrāk un palasu grāmatu vai izdzeru kapučīno. Brīnišķīgākais ir tas, ka tādējādi laiku var iegūt.

Tagad esmu laimīga, ka par skriešanu atzīmes neliek - un dīvainā kārtā arī skriet ir iepaticies. Izrādās, tā ir ļoti meditatīva nodarbe, ne cīņa ar laiku.

--------------------
* Izmanto tik laika, cik tev vajag!