Iekšup

    - Ko tu īsti tajā nometnē darīsi?

    - Nū, vērošu savas domas un sajūtas un ne ar vienu nerunāšu.

    - Izklausās šausmīgi garlaicīgi!

    - Tu taču zini, ka garlaicīgi ir tikai garlaicīgiem cilvē...

    - Mammu, beidz, šito jau zinu. Bet tāpat - izklausās garlaicīgi.

            (No sarunas ar meitu pirms devos uz sirds meditācijas retrītu)

Ko lai saka - laiks te tiešām mēdz būt garš. Jo īpaši pēdējās piecas minūtes (jā, nelietīgi paskatījos pulkstenī), kad jau kādas 35 esi nosēdējis (pie tam ne pirmo reizi šajā dienā), kājas kļuvušas nejūtīgas un notirpušas, bet mugura... mugura kauc nebalsī. Esmu nonākusi līdz četru spilvenu pozīcijai pie sienas, pagaidām līdz krēslam esmu kapitulējusi tik vienu reizi (papildināts ar pēdējās dienas atklājumu: meditācijas soliņš ar garajām kājām dara brīnumus!).

Bet ne par meditāciju stāsts - lai arī ar dažādu regularitāti to mēdzu darīt psihiskās veselības labad, tomēr līdz kaut kādai garīgai praksei man ir neaizsniedzami tālu, šķiet, esmu tam pārāk dzīvelīga un ķermeniska. Arī te lielākoties tikai izliekos, ka meditēju - acis ciet, kājas turciņā, bet galvā mani prāta kumeliņi auļo braši vai lielāko meditācijas laika daļu. (papildināts: ceturtajā dienā progress bija krietni manāms, pat vairs neizlikos).

Uzlabots meditācijas paklājiņš priekš tiem, kam visur sāp. Mans foto, 2020

Vismaz reizi gadā - parasti pirms savas dzimšanas dienas - veicu tādu kā svētceļojumu sevī, un šādas vai līdzīgas Miervidu organizētās nometnes ir lieliskas. Romantiskāk jau būtu kalni un krāčainas upes, tak, visticamāk, man tas būtu lielisks ārējs notikums, bet ne iespēja būt ne-notikumā. Būt iekšpusē. 

Pēdējos gados doties iekšup ir mans jaunas plankings, kajakings, trekings un floutings kopā ņemti. Iekšup visur - sevī, vietās, grāmatās un, protams, cilvēkos.

Pirms gadiem izlasīju un kā savu pieņēmu Salīnas prinča no Lampedūzas* “Geparda” teikto: labāk garlaikoties pašam, nekā garlaikot citus. Toreiz man, pļāpai, tas nozīmēja - runā mazāk, klausies vairāk. Runāt jau tāpat turpināju, jo saruna ir divvirziena process, bet sāku klausīties daudz uzmanīgāk un vairāk ļāvos sarunas partnera vadībai. Atklāju interesantu paradoksu - arvien maznozīmīgāka kļuvusi sarunas tēma, bet arvien būtiskāk - kas un kā par to runā. Kā cilvēks intonē balsi un kādus izvēlas vārdus, kā runas laikā pār seju slīd domu sauleszaķi vai kā tā saraucas neizpratnē. Visinteresantāk ir mēģināt saklausīt un saprast, ko gan tam cilvēkam nozīmē teikt to, ko saka, jo katrs stāsts jau tiek stāstīts ar kādu mērķi. Nu jā, un tad ar patiesu interesi var klausīties cilvēka radu rakstos (nekad nesatiktu), par veciem un smieklīgiem auto (no kuriem es nesaprotu itin neko), trešoreiz to pašu ceļastāstu, kombinatorikas teoriju vai Ulisa recepciju latviešu literatūrā. 

Nav tā, ka mani nesaista domapmaiņa per se - bet cilvēks runājot pats ir tik aizraujošs, reizēm viņā tā aizklausos, ka jāpavelk sevi atpakaļ sarunas saturā. 

Laikam jau tā arī man notiek iemīlēšanās. Sēdi, klausies, ieklausies, skaties kādā - un pēkšņi saproti, ka nav nekā fascinējošāka, kā tas otrs pretim. Kā viņa iekšiņa atbalsojas, atspulgojas, vibrē, pievelk un neatlaiž. Vienalga, kā cilvēks izskatās, cik pelna un vai būs sociāli atbilstošs partneris. Nav gan gluži vienalga, par ko viņš runā, bet jā - vienā brīdī vairs nav neinteresantu sarunu, jo otrs pats par sevi ir kļuvis nebeidzama saruna, arī tad - un reizēm jo īpaši tad -, kad klusē.

Un vēl - iekšpus ceļš otrā cilvēkā var būt bezgalīgs. Ja ir pacietība un interese tam sekot.

Tā nu es tagad sēžu notirpušu dibenu un skatos sevup. Ui, kas te sakrājies it kā regulāri "tīrītajā" iekšiņā! Ieraugu gan kaktā iemestu trūdēt sākušu kaķu līķīti (Stīvena Kinga "Kapeņu stāstiņi" ir tīrais sīkums), gan pa kādai uzasnojošai saknītei. Vēroju nez no kurienes ārā lienošu aizvainojumu un dusmas, kad koncentrējos uz gaismu; atpazīstu tēlus un emocijas un dzirdu to cilvēku balsis, kurus, izrādās, līdz asarām negribu pazaudēt. Vēroju savu ķermeni sāpēs un atslābumā, savu gaitu (nezināju, ka tik strauja), savu miegu. Pa brīžam laiks izstiepjas kā silta karamele, garš un netverams - tad paliek bail, ka manā iekšiņā nu gan nav nekādas bezgalības. Tad gribas iesēsties auto un pusdienlaikā mukt prom, atpakaļ cilvēkos, grāmatās, mūzikā - novērsties no sevis. Bet tas ir pārejoši, jo, lai nu kas, bet, iekšup dodoties, garlaicīgi gan vēl nav kļuvis nekad.

*) Te skaists Valda Ābola raksts "Rīgas laikā" par pašu Lampedūzu.

PS. Šo vakar pierakstīju telefonā laikā, kas paredzēts meditācijai “pēc individuāla plāna”. Lai ko par to teiktu Skolotājs (nezinu, ko teiktu), bet (pie)rakstīt ceļu iekšup ir mana meditācija. Un dalīties ar to - mana patiesuma pārbaude.

Gaismā

Svītraino krekliņu jau sen bija savilkusi uz augšu un paspraudusi zem krūštura maliņām, no mitruma trakos skruļļos savijušies mati cik reižu ielocīti mezglā, tik atkal atrisuši, svārki virpuļu virpoļos. Festivāla Komēta Rīta zvaigznes skatuves grīda rībēja no dejotāju baso pēdu sitieniem, jo mūzika - Rain Tunger Ecstatic Dance - bija tieši tāda, kā vajag, mazliet no austrumiem, mazliet ar vīraku, mazliet no seniem cilšu ritmiem. Simts un vēl vairāk no vajadzības izpatikt, pakļauties, pievilināt, izrādīties un kaunēties atbrīvotu augumu ļāvās dejot kā pirmo un pēdējoreiz dzīvē. Arī mans ķermenis spiedza un gavilēja, te lēnām iešūpojās, te satrakojās lēcienos un griezienos, gurni vispār dzīvoja savu dzīvi, bet rokas pārvērtās kaijās un aizlidoja uz Bolderājas jūrmalu. 

Pēkšņi cauri paviljona griestu spraugai manā kreisajā acī iespīdēja saule. Endorfīna, serotonīna un vēl citu hormonu kokteilis eksplodēja smadzenēs - un jā, te tā bija, absolūtā laimes sajūta, autentisks prieks un esamība. Uzradusies Daugavgrīvas cietoksnī karstā augusta svētdienas pusdienlaikā, brīdī, kad to gaidīju vismazāk. 

Dejas Rīta zvaigznē.  Pašfoto, 2020

Izrādās, laimīgums var atnākt esot vienai svešos cilvēkos, bez alkohola vai citu vielu iepriecinājuma, bez labām ziņām, vinnesta loterijā vai mūžīgas mīlas apsolījumiem.

Izrādās, laimīgumam netraucē sajūta, ka vispār esi draņķīgākā mamma pasaulē, jo uz divām zildebebess un zeltsaules vasaras dienām atstāj bērnu pie vecmāmiņas (ne jau laukos pie govīm, dīķa un zosīm, bet tepat uz Rīgas akmeņiem), lai pati klīstu pa jocīgu festivālu. 

Izrādās, laimīgums nebaidās no tā, ka jau vairākas nedēļas mēģini pieņemt, bet nekādi nesaproti, kā cilvēks, kas tevi lēnām pieradināja, kuram raisīji smaidu acīs un kurš radīja mieru un īstuma sajūtu satiekoties, var tevi tā vienkārši izgriezt no savas dzīves.

Izrādās, laimīgums var atnākt arī tad, kad esi apklusis, apmulsis, aizvēries un mēģini elpot mierīgi cerībā, ka skābeklis balonos tomēr pietiks līdz izniršanai.

Izrādās, mans laimīgums mīt brīvībā būt savā ķermenī, jūtās un domās.

Izrādās, mans laimīgums ir saules gaismā. 

Gaismā viss ir atklāts - nav ēnainu kaktu, no kurienes līst ārā rēgiem un māņiem, nav kastēs ar dubultdibenu paslēptu ņirdzīgu klaunu, kas izlec negaidot.

Novembra bezsaules rītos mēdzu klīst pa upmalu, ķerot katru gaismas atspīdumu un konservējot tos telefonā. Ja mācētu, kā impresionists gleznotu gaismu. Guļamistabas aiztumšotajā logā atstāju spraudziņu, lai no rītiem pa to acī ienāk saules stars - piktojos un slēpju seju spilvenā, bet tā tikai tāda rotaļa un kaķēšanās, vienu nakti nogulēju ar acu apsēju un tad visu dienu skumu par pazaudēto un nekad neatgūstamo rīta staru. 

Man patīk mīlēties dienā, kad visā augumā vari nostāties otram pretim tāds neideāls, ar kroķītēm, iedobītēm un rētiņām - un tad vairs nekad nekautrēties, jo vairs nav nekā paslēpta. Reizēm ļaujos vilinājumam spēlēt spēles tumsā un maskās - un tajā ir bauda un adrenalīns - taču pat pusnakts nav klāt, kad man kā Psīhei neizbēgami vajag paņemt eļļas lampiņu un mēģināt saskatīt un saprast, kas tad guļ manā gultā un, iespējams, ar to arī visu sabojāt (te skaistais mīts par Psīhi un Erotu).

Naktīs ir skaistums un mistērija, naktīs ir noslēpums un drāma, naktīs ir intuīcija un kaisle, naktīs ir sveču gaisma un čuksti - un man traki skauž naktis par to. Es gribētu būt naktsradījums, gribētu būt liktenīga un mazliet indīga, ciest melnāk, spēlēt ričuraču ar dzīvību un nāvi un dedzināt tiltus, jo tie pret nakts debesīm tik koši liesmo. 

Būt tumsā ir vilinoši, iznākt gaismā sāpīgi, taču mans laimīgums mīl sauli, un es tur neko nevaru mainīt. Pat ja no malas neinteresanti un garlaicīgi, savu dzīvi varu piedzīvot tikai skaidrā un gaismā. 

Asfalta buča

- Kāpēc tu to dari? - jautāja manas draudzenes, uzzinājušas, ka es mācos braukt ar motociklu.
- Tāpēc, ka man patīk. Un lai iemācītos nebaidīties, - atbildēju es.


Es esmu kājāmgājējs un autobraucējs. Varu doties garos pārgājienos, saulē un lietū, brist pa nātrēm un traversēt upes, kāpt kalnā un pat līst alā. Galvenais, lai starp mani un zemi nav nekā grīļīga, ripojoša vai slīdoša. Ar dievu uz pusēm pieciešu braukšanu ar velosipēdu, reizumis uzkāpju uz skrituļslidām, lai meitai tas prieks, reizi piecgadē slidoju, jo man ir nopirktas tās baltās čehu slidas un sirdī bērnudienu sapnis par meitenīti, kas lastočkā slīd pāri dīķim, biezās bomeļbiksēs un micē līdz acīm, bet toties volānu svārciņos tā, ka visi pagalma vasarraibumainie kaušļi, kas pirms tam dzenāja ripu un vīpsnāja par meitenēm, nokrīt uz dibeniem ar mutēm līdz ausīm vaļā vai salauž kļušku. Es nekad neslēpoju un nesnovoju, doma par laišanos lejā no kalna man uzdzen pamatīgu paniku.

Tāds velo visdrošākais.

Autores foto, 2020

Tas viss tādēļ, ka man šausmīgi bail pazaudē kontroli un krist. Visvairāk bail par to mirkli, to sekundes simtdaļu, kad pazūd stabilitāte un jūti, viss, krīti. Un tad par to sekundi, kad atsities pret zemi un izdzirdi paša radītu būkšķi. Un tad - un visšausmīgāk - brīdi, kad kā nospriegota drāna pārplīst āda, to nobrāžot pret asfaltu, kāja no gurna līdz puslielam un roka no pleca līdz plaukstai paliek melna no piķa un akmentiņi ietriecas ādā, un tev sāp viss ķermenis, vairs nesaproti kur, tik ļoti tā āda jūtīga un ievainojama.

Braucot ar motociklu, man no tā visa ir bail, kvadrātā un kubā. Bet vējš, ātrums, smaržo dzeltenas virpuļojošas lapas un pretī sveicienam pavērsta kreisā roka, sajūta, kā zirgspēki zem tevis vibrē, piekļauties, saplūst un doties. Un uz brīdi aizmirst par visu pasaulē, tikai ceļš un motocikls. Izbaudīju to sēžot aizmugurē, mācos tagad pati. Bail, ļoti.

Ir cilvēki, kam ne no kā nav bail - uzlīst visaugstākajā kalnā, ar koka slēpēm laisties no Kilimandžāro, iedomāties kabataslakatiņu par paraplānu un lēkt pa vējam no kraujas.
Tikai no viena gan - kļūt jutīgiem, jūtīgiem, ievainojamiem un emocionāliem, pieķerties, paļauties, ļauties. Jo tā var zaudēt kontroli, tā var atsisties pret zemi un tā var nobrāzt ādu. Un tas sasodīti sāp, vairāk par to asfalta buču uz ceļa. Just vispār ir šausmīgākais un bailīgākais dzīvē.

Manas septiņpadsmit gadus ilgās laulības izjukšana izrāva vēderā caurumu šķīvja lielumā - gāju pa ielu un brīnījos, kāpēc cilvēki to nemana, jo tak man cauri var redzēt, roku izbāzt, fiziski jutu viņu tādu apaļu un tukšu. Varbūt neredzēja tāpēc, ka bija vēls rudens un es valkāju mēteli.
Pagāja kāds gads divi, kamēr sāka savilkties, ik pa laikam jau vēl jūtu, kā zarna piestiprinājusies liesai otrā pusē un ka kāds muguras skriemelis tā arī pazudis ar galiem, bet nu tas sīkums, ja nekas vairs ārā nekrīt.

Kaut kad pirms pāris gadiem, vēl tādai pavisam vārīgai, bija "atkal pirmā" elpas un sirds aizraušanās un pirmais kritiens - kā no bērnu kalniņa, ar dupsi pret sniega kupenu. Apvainojusies arī kā bērns, apraudājos, bet, tieši tāpat kā bērns, cēlos augšā un drīz aizmirsu.

Katru nākamo reizi arvien lēnāk ļāvos sajust, bet tāpat kaut kad uzņēmu ātrumu... un kritu. Bet līdz vējam matos un tai brīvībai kaut kā netiku. Tak kritieni tāpat nebija patīkami, nu nemaz.

Vissāpīgāk krist ir tad, kad, pieredzē balstījies, esi apņēmies vairs uz šito visu neparakstīties, viss, dzīvei gana karuseļu un būkšķu un salauztu atslēgas kaulu. Nu labi, varbūt vēl reizīti un lēnām. Pa visgludāko ceļu. Un trīs reizes pēc rokasgrāmatas pārbaudot visus savienojumus, eļļas spiedienu un ūdens temperatūru dzesētājā. Uzvelkot visus likumā noteiktos un arī nenoteiktos miesas aizsargus. Pieprasot draudzenēm 360 grādu drošības novērtējumu. Uzmanīgi apejot apkārt, apskatot, uzsēžoties, noglāstot, ieslēdzot aizdedzi, nospiežot uz leju pirmajā ātrumā, atlaižot sajūgu un drebstelīgi uzņemot ātrumu, atceroties visu, ko instruktors mācījis. Vienā brīdī sajūtot, ka atkal brauc, jā, tiešām, kusties uz priekšu un kaut kā tas notiek, un tas rada tādu kā nojausmu par laimīgumu - un tad no bailēm "vai tiešām es braucu, nevar būt?!" nospiežot bremzes. Tad pēc pārdomām, cigaretes un lēnas ieelpas izelpas autobusa pieturā, pamazām atlaižot sajūgu, pirmais, otrais, gāzīte... un sāk dziedāt motors, piekļaujies bākai ar visu ķermeni, ļaujies vibrācijai, vējš izpurina bizi un lauks nosmaržo un beidzot tu apjaut, ka lido..  un ielido asfaltā, slīdi, āda nobrāzta, asfalta grants ādā, es nezināju, ka man ir tik daudz ādas, āda ir visur, arī smadzenes un sirds ir āda, bet tomēr esi vēl dzīvs, tak labāk neelpot, neelpot, neelpot, lai nesāp krūtīs, tās pārplīsīs, cik banāli...

Es vēl ticu, ka kaut kad sadzīst arī asfalta rētas. Tāpat kā aizvelkas Minhauzena lodes cauršauts vēders. Tomēr arvien vairāk saprotu tos, kas gatavi kā džeimsi bondi lidojumā pārlēkt uz otru lidmašīnu, lai glābtu pasauli, bet ne kļūt ievainojami un just, un sajust otru cilvēku sev blakus un ļauties būt laimīgi.

Vai bailēs no kritiena sažmiegt acis, nemācīties braukt ar motociklu un nekad nepiedzīvot vēju? Vai, bailēs (atkal) kļūt nožēlojamam un pamestam, vairs neļaut sev atvērties un pieķerties un nekad pa īstam nekļūt otram tuvs un mīlēt (skaļš vārds, biedē, vai ne?)? Izvēle katram sava, un citam to neietekmēt.

Es mācos nebaidīties. Tāds mans tuvākās četrdesmitgades uzdevums.


Un te viena no manām mīļākajām TED runām: The Power of Vulnerability by Brené Brown

Gaidi

Negaidīju, ka atsākšu rakstīt. Pēc 7 gadiem klusuma, pēc šķiršanās, pēc pieaugšanas.

Ar gaidīšanu man ir īpašas attiecības, jo vienmēr uz kādu bijis jāgaida, un mamma nebija un joprojām nav punktuālākā būtne pasaulē. Un ja ne mamma, tad 6.trolejbuss, kas vakaros, kad mēs ar tēti reizēm devāmies uz Lapu ielas pieturu sagaidīt mammu no darba - visi trolejbusi brauca pretējā virzienā, un neviena tāda, kas varētu vest viņu mājās. Beidzot atbraukusi, mamma reizēm nebija tik priecīga, kā es biju cerējusi, laikam tomēr nogura tajā darbā, kas man piecu sešu gadu vecumā šķita tiešām traki aizraujošs.

Pārlecot gadiem 30, redzu pie loga stāvam savu mazo meitiņu, tad gadus piecus sešus vecu. Viņām ar vecmāmiņu, ne to, kas mana mamma, bet otru, bija rituāls gaidīt mammu (mani) un tēti. Pie loga, reizēm gana ilgi. Manī tas raisīja tobrīd īsti neapzinātas dusmas - un raisa joprojām.

Nezināma gaidošā meitene. Portugāle, Sintra, 2020. Mans foto

Tajā brīdī, kad kaut ko gaidi - tā apzināti, stāvot pie loga vai skatoties telefonā, - nenotiek sava, bet gan tā cilvēka dzīve, kuru gaidi. Un arī tāda kā pasīva pieprasīšana uz pieejas tiesībām tai ne savai dzīvei - re, re, es te stāvu un tevi gaidu, nolikusi savas vieglās dienas un patīkamās izklaides, un tavs pienākums tādēļ ir būt labam un manu gaidīšanu atalgot. Ne saukts, ne aicināts kaut kā pieprasi tiesības noteikt otra dzīvošanas ātrumu un veidu, un attieksmi, un vārdus. Un tad apbižojies, vilies un dusmojies, jo nekad jau nav tā, kā gaidīts. Jo tas otrs atnāk vēlāk. Vai neatnāk nemaz, jo kurpei siksniņ' pušu. Vai atnāk bez smaida un noguris un negrib ar tevi rasas lāsēm pielietā pļavā dejot, tikai ieiet dušā un ietīties palagā, viens. Vai vārdi īsziņā, gaidītā visu dienu, ir pavisam parasti, jā, nē, vienpadsmitos, labi. Bez "ak", "ļoti" un skūpstu mošķīša.

Man šausmīgi nepatīk, ja uz mani gaida. Tad vienmēr jūtos vainīga, pat ja lidmašīna kavējas vai koferu lenta rotē jau sešpadsmito reizi, bet tas vienīgais sarkanais čemodāns nav pareizajā sarkanumā. Un arī par to, ka nāk miegs, nevis gribas smaidīt un runāt, pēc ceļojumiem vispār negribas ne ar vienu runāt, tikai lēnu garu atiet un paklusēt. Pēc dušas, pēc klusuma un atkaliepazīšanos ar māju, tad atvērt somu un izdalīt smukos magnētiņus, šokolādi un lidostas smaržas (nav ne vainas) un pastāstīt kādu stāstu, bet tos vispār labāk rīt un parīt. Atceros, reiz bērniņš un toreiz vēl vīrs bija gaidījuši mani mājās pēc tāla ceļa un sagādājuši skaistu pārsteigumu, bet lufthanza sastreikoja un mājās lidoju zigzagā apkārt zemeslodei 36 stundas. Un es biju piepampušām kājām, netīriem matiem - neko trakāku nevaru iedomāties -, negulējusi un nepavisam ne priecīga, un vīlās viņi gaidot manu reakciju un es vīlos par savu ne-reakciju un jutos tik šausmīgi vainīga un arī dusmīga, viss kopā, asaras laikam beigās visiem un ne no prieka, bet kreņķa, man tagad tik žēl, ka tik lielisks pārsteigums tā sačakarējās gaidīšanas dēļ.

Gaidīt šķiet tik dabiski - un tā bezbūtībā paiet dienas. To iemāca ar visām solveigām un pārējām romānu jaunuvēm, tā romantiski gaidīt visu mūžu.
Tādēļ pēdējos gados mācos negaidīt  - vai vismaz nepazaudēties gaidīšanā.
Norunāju laikus un tos ievēroju - vai zvanu un saku, ka kavēšu, lai negaida.
Un otrādi - saku, satiksimies piecpadsmit minūtes pirms izrādes, bet, ja kavēsi, negaidīšu, iedošu biļetes dežurantei, tiksimies zālē.
Man der sarunāt "negaidi, nesūtīšu ziņas, kad atbraukšu, tad parunāsim" - labi, mazliet gaidu, bet situ pa pirkstiem pati sev, ja sāku pīkt un vilties.
Vienmēr izdomāju plānu B, kas notiks tad, ja gaidītais nepiepildīsies, ko izlasīšu, kur došos, kā rīkošos, jo pašai savā dzīvē man vienmēr kas dīgst un kņudinās, un urdās.

Dzīvot savu un ļaut citiem dzīvot, un negaidīt, ka cita dzīve aizstāst tavējo. Un ticēt, ka tieši tad kopā ir vislabāk. Ka romantika slēpjas kur citur - smaidā brīdī, kad tiešām cilvēki ir blakus. Un arī mazliet ilgās pēc šī brīža, jo sailgošanās ir gaidīšanas efemērā māsa.

Mazliet jau utopija par to negaidīšanu, atzīstu godīgu. Bet vismaz negaidīt rītdienu, bet aizšaut nopeldētos šonakt - tas man jau sanāk.


Un mazliet par gaidīšanu no Čipša un Dullā.