Neatceros, kur, bet pirms vairākām vasarām lasīju interviju ar kādu ne ta sērferi, ne tai kaitistu, ne ta burātāju; ļoti jūsmīgu, iedvesmojošu, augšupceļošu tekstu, kura galvenais vadmotīvs: pats labākais, kas dzīvē var notikt, ir pelnīt naudu ar savu hobiju. Vispār vienu laiku tā bija tāda modes tēma līdzīgi kā nesenās krīzes laika uzsaukums - met prom savu grāmatvedību, vāri ziepes vai tamborē krelles!
Ja teiktu, ka šos vārdus (par hobiju un pelnīšanu) uzrakstīju uz līmpapīrīšiem un aplīmēju ar tiem spoguli, datoru un gultas galvgali un pakārtoju tam savu dzīvi, tad laikam mazliet sanāktu pārspīlēt, tomēr tā doma manī diezgan dzīvelīgi dzīvojās un pat brīžam tuvojās biznesplāna rakstīšanai. Kas tad ir mani hobiji - brrr, ciest nevaru šo vārdu - , labi, ko tad man patīk darīt ļoti, ļoti? Lasīt. O, jā, nešaubīgi. Rakstīt. Nuuu, vairāk nē, nekā jā. Labot, ko citu uzrakstījuši. Jā, varbūt, lai arī mazliet kantes rīvē (es tak 3 gadus pati rakstīt mācījos). Runāt. Nu, skatoties ar un par ko. Ceļot. Izlasīju The Beach, sapratu, ka es neceļoju. Gatavot ēst un uzņemt viesus. Pēdējā laikā sporādiski un vairāk tomēr meditatīvā procesa dēļ (sanāks - forši, nesanāks - arī forši, pasūtīsim picu).
Kā jau minēju, tiku līdz idejai (man liekas, labai) un biznesplānam, pat mazliet uz papīra uzmestam, vienā no nosauktajām jomām (nē, neizpaudīšu, kurā, bet pateikšu priekšā, ka tā nebija ar ēšanu saistīta). Īpaši pēc meitas piedzimšanas biju stingri apņēmusies savā IT kastītē vairs neatgriezties vai atgriezties, lai aizietu. Nu, kā noprotams, nekur neesmu aizgājusi, drīzāk ielīdusi dziļāk, daudz dziļāk. Un, ja tā godīgi, tā ļoti nemaz nekārojas aiziet. Patīk, vai zinies, man tas darbs, no sirds patīk (bet ne brīvbrīžiem).
Tomēr ik pa laikam pieķēru sevi domājam, ka varbūt esmu nodevusi augsto principu - pelnīt ar vaļasprieku. Līdz nesenā sestdienā, esot kāda jauna, talantīga pasniedzēja lekcijā, nejauši atskārtu - nabadziņš, viņam tak nekā cita bez literatūras, kurā ir iekšā līdz pat bikšu buktēm, nav (neprasiet, kā es to zinu; es zinu). Un tad es, figurāli izsakoties, paskatījos uz sevi un nodomāju - ei, vecenīt (karalienes arī tā mēdz sevi uzrunāt), tev tak nepavisam nav slikti, pa nedēļu izņemies savā algoritmiski analītiski organizatoriskajā būšanā, bet, kad tie racionālisti ir līdz kaklam, pilnīgi legāli (jo īpaši ceturtdienās un sestdienās) pārmanevrē uz filoloģiju. Pie tam bez pārlieku lielas atbildības - saņemsi eksāmenā 2, bads nepienāks; nesaņemsi algu - o, tad būs cita runa.
Vārdu sakot, vismaz šobrīd man liekas, ka ir jauki atdalīt naudas pelnīšanu no kaut kā darīšanas tikai patikšanas dēļ; vēl jo vairāk, ka baudas gūšanu saistu ar zināmu spontanitāti un apstākļiem, nevis kredītatmaksas grafiku. Un tā kā sen zināma ir atziņa, ka lietas un parādības notiek pa pāriem vai čupiņām, tad šodien par to man atgādināja šis raksts - es padomāju un, paldies, es gribu gūt baudu no rakstīšanas tad, kad man ir ko teikt, nevis tad, kad gribu ēst.
Vārdam hobijs ir tāds jauks latvisks apzīmējums - vaļasprieks ;)
AtbildētDzēst