tag:blogger.com,1999:blog-75968772453447998832024-03-06T00:18:08.633+02:00Karaliene uz kastaņaKaraliene uz kastaņahttp://www.blogger.com/profile/10548400478958340088noreply@blogger.comBlogger27125tag:blogger.com,1999:blog-7596877245344799883.post-8575796889888650662021-06-06T19:02:00.013+03:002021-06-07T16:36:03.623+03:00Traktāts par gribēšanu (un negribēšanu)<p class="p1" style="font-stretch: normal; font-variant-east-asian: normal; font-variant-numeric: normal; line-height: normal; margin: 0px;"><span style="font-size: medium;"><br /></span></p><p style="font-stretch: normal; font-variant-east-asian: normal; font-variant-numeric: normal; line-height: normal; margin: 0px; text-align: left;"><span style="font-family: times; font-size: medium;"><i><span>Šodien beidzot biju Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā pasmaržot īstas gleznas. Tik daudz liegumu piedzīvots pēdējā gada laikā, ka netikšana muzejos jau bija kļuvusi pašsaprotama.</span><span class="Apple-converted-space"> </span></i></span></p><p style="font-stretch: normal; font-variant-east-asian: normal; font-variant-numeric: normal; line-height: normal; margin: 0px; text-align: left;"><span style="font-family: times;"><span style="font-size: medium;"><span class="Apple-converted-space"><br /></span></span><span style="font-size: medium;">Muzeja <span class="s1">4. st</span>āva zālē - tajā ar stikla grīdu, uz kuras uzkāpjot man joprojām mazliet tirpst pēdas - <a href="http://lnmm.lv/lv/lnmm/apmekle/izstades/8853-man-pasaule-par-sauru-skita-gustava-skiltera-celojumi-20-gadsimta-sakuma" target="_blank">Gustava Šķiltera ceļojumu piezīmes</a>. Pastkartes, nelieli akvareļi no Spānijas un Francijas, Rodēna un citās Parīzes studijās tapušas skulptūras.<span class="Apple-converted-space"> <br /></span></span><span style="font-size: medium;">Lasīju aprakstus, skatījos - un pēkšņi to sajutu dzīvu, pulsējošu, tik izteiktu kā fizisku iekāri, kas sasit vaigos sārtumu un kņudoņu iegurnī, tik nepārprotamu. Gribēšanu. Sagribēju doties uz Parīzi. Vēl un vēl klīst pa Rodēna mājas kastaņu alejām, spoguļoties Sēnā, lasīt grāmatas Luksemburgas dārzā, kafejnīcā viesnīcas pirmajā stāvā brokastīs ēst bageti ar ievārījumu, bet pēc pusnakts sēdēt tā paša bāra terasē ar glāzi rozā vīna un, </span></span><span style="font-size: medium;"><span style="font-family: times;">kaut arī sen vairs nesmēķēju,</span><span style="font-family: times;"> palūgt viesmīlim cigareti - nevis stereotipu par Parīzi, bet tās laimīguma un vaļā pasaules sajūtas dēļ.</span></span></p><p style="font-stretch: normal; font-variant-east-asian: normal; font-variant-numeric: normal; line-height: normal; margin: 0px; text-align: left;"><span style="font-family: times;"><span style="font-size: medium;"><br /></span></span></p><p style="font-stretch: normal; font-variant-east-asian: normal; font-variant-numeric: normal; line-height: normal; margin: 0px; text-align: left;"><span style="font-family: times;"><span style="font-size: medium;"><span class="Apple-converted-space"></span></span></span></p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><span style="font-family: times;"><span style="font-size: medium;"><span class="Apple-converted-space"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhEIjg7HhM7ye4CamZ6OeZPxoqGTlLbE7mh0IsfcXpdmwSA66rucw124JjG4Lt9dttM4pTCnunqqXFztMG6VGYTig8qfNL6sjrLG5gAa3JgACMMs0a0-PJU8lluD0QW4SwGK3On-Ntp9fg/s2048/IMG_5008.heic" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="2048" data-original-width="1579" height="288" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhEIjg7HhM7ye4CamZ6OeZPxoqGTlLbE7mh0IsfcXpdmwSA66rucw124JjG4Lt9dttM4pTCnunqqXFztMG6VGYTig8qfNL6sjrLG5gAa3JgACMMs0a0-PJU8lluD0QW4SwGK3On-Ntp9fg/w222-h288/IMG_5008.heic" width="222" /></a></span></span></span></div><p></p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><span style="font-family: inherit;"><span style="font-size: x-small;">LNMM 4.stāva zāle. Man vienmēr mazliet kut pēdas.</span></span></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><div class="separator" style="clear: both;"><span style="font-family: inherit;"><span style="font-size: x-small;">Pašfoto.</span></span></div></div><p></p><p class="p1" style="font-stretch: normal; font-variant-east-asian: normal; font-variant-numeric: normal; line-height: normal; margin: 0px;"><span style="font-family: times; font-size: medium;">Pandēmijas izolācijā visas savas gribēšanas pa vienai vien biju izslēgusi, kā izslēdz lampas teātrī pēc izrādes. Sākumā - jo nevar. Nu, nedrīkst, un viss. Jāpaciešas. Jāizdzīvo. Jāpagaida. Pēc mana pagājušā gada lūstošo siržu un asaru karuseļa tas kādu brīdi varbūt pat bija saudzējoši - kā sals tulpju sīpolam ziemā. Tā lēnām iekūņojos sevī, savās grāmatās un online lekcijās, savā šaurajā cilvēku lokā, savās kleitās un kafijas tasēs, savā mežtakā un jūrā. Iekārtojos ērti, man pie sevis un ar sevi patīk. Tā iekortelējos, ka pavasarī vairs negribējās līst ārā. Negribējās jaunu kleitu. Negribējās iemīlēties. Negribējās doties ceļā. Negribējas kaut ko gribēt, pa īstam gribēt, tā gribēt, ka atliec malā “nevaru”, “nesanāks”, “vai ta tiešām vajag” un sāc plānot, domāt, vismaz gulēt tā virzienā. </span></p><p class="p1" style="font-stretch: normal; font-variant-east-asian: normal; font-variant-numeric: normal; line-height: normal; margin: 0px;"><span style="font-family: times; font-size: medium;"><br /></span></p><p class="p1" style="font-stretch: normal; font-variant-east-asian: normal; font-variant-numeric: normal; line-height: normal; margin: 0px;"><span style="font-family: times; font-size: medium;">Pie negribēšanas var pierast. Var sevi pieradināt apzināti. Var sevi iemācīties kontrolēt un ierobežot, lai neko vairs negribētos.</span></p><p class="p2" style="font-stretch: normal; font-variant-east-asian: normal; font-variant-numeric: normal; line-height: normal; margin: 0px; min-height: 12px;"><br /></p><p class="p2" style="font-stretch: normal; font-variant-east-asian: normal; font-variant-numeric: normal; line-height: normal; margin: 0px; min-height: 12px;"><span style="font-family: times; font-size: medium;">Jo negribēt nozīmē, ka nebūs “nedabūt”. Nedabūt vienmēr ir sāpīgi.</span></p><p class="p1" style="font-stretch: normal; font-variant-east-asian: normal; font-variant-numeric: normal; line-height: normal; margin: 0px;"><span style="font-family: times; font-size: medium;">Jo negribēt nozīmē, ka nebūs vilšanās. Vilšanās vienmēr ir skumīgi.</span></p><p class="p1" style="font-stretch: normal; font-variant-east-asian: normal; font-variant-numeric: normal; line-height: normal; margin: 0px;"><span style="font-family: times; font-size: medium;">Jo negribēt nozīmē, ka nebūs traucēts miers. Nemiers uzdod jautājumus, uz kuriem ir sarežģīti atbildēt.<span class="Apple-converted-space"> </span></span></p><p class="p1" style="font-stretch: normal; font-variant-east-asian: normal; font-variant-numeric: normal; line-height: normal; margin: 0px;"><span style="font-family: times; font-size: medium;">Jo negribēt nozīmē, ka viss paliks pa vecam. Labāk zināma elle, nekā nezināma paradīze.</span></p><p class="p1" style="font-stretch: normal; font-variant-east-asian: normal; font-variant-numeric: normal; line-height: normal; margin: 0px;"><span style="font-family: times; font-size: medium;">Jo negribēt nozīmē, ka būs ērti. Sev un vēl vairāk citiem.<span class="Apple-converted-space"> </span></span></p><p class="p1" style="font-stretch: normal; font-variant-east-asian: normal; font-variant-numeric: normal; line-height: normal; margin: 0px;"><span style="font-family: times; font-size: medium;">Jo negribēt nozīmē, ka nebūs riska.<span class="Apple-converted-space"> Nebūs ieguvumu, bet nebūs arī pamanāmu zaudējumu.</span></span></p><p class="p2" style="font-stretch: normal; font-variant-east-asian: normal; font-variant-numeric: normal; line-height: normal; margin: 0px; min-height: 12px;"><span style="font-family: times; font-size: medium;"><br /></span></p><p class="p1" style="font-stretch: normal; font-variant-east-asian: normal; font-variant-numeric: normal; line-height: normal; margin: 0px;"><span style="font-family: times; font-size: medium;">Visa latviešu dzīvesziņa ir baidīšanas no gribēšanas. Daudz gribēsi, maz dabūsi. Kas labāk grib, tam slikti iznāk. Gribēt drīkst klusiņām, sakost zobus un vienatnē vilkt to vezumu, varbūt tiksi līdz tam gribētajam, bet visticamāk nokritīsi zemē beigts. Nāc kājām mājās uz Kalāčiem, saslimsti un nomirsti. Atkal beigts. Par gribēšanu noteikti ir jācieš, tas tā pienākas. <span class="Apple-converted-space"> </span></span></p><p class="p1" style="font-stretch: normal; font-variant-east-asian: normal; font-variant-numeric: normal; line-height: normal; margin: 0px;"><span style="font-family: times; font-size: medium;">Arī budismā tak visas ciešanas rodas no gribēšanas.<span class="Apple-converted-space"> </span></span></p><p class="p2" style="font-stretch: normal; font-variant-east-asian: normal; font-variant-numeric: normal; line-height: normal; margin: 0px; min-height: 12px;"><span style="font-family: inherit; font-size: medium;"><br /></span></p><p class="p1" style="font-stretch: normal; font-variant-east-asian: normal; font-variant-numeric: normal; line-height: normal; margin: 0px;"><span style="font-family: times; font-size: medium;">Un tomēr.<span class="Apple-converted-space"> </span></span></p><p class="p1" style="font-stretch: normal; font-variant-east-asian: normal; font-variant-numeric: normal; line-height: normal; margin: 0px;"><span style="font-family: times; font-size: medium;">Bērni rodas no gribēšanas. Iekāre ir gribēšanas fiziskā izpausme. Dzeja ir emocionāla gribēšana un romāns - prāta gribēšana. Gribēšana ir brīva un nepiespiesta vajadzība, kura rodas no nejauša impulsa, tā nav prognozējama, ieplānojama - bet tā pati rada tālāk jaunu gribēšanu. No gribēšanas uzvilkt sarkanu kleitu rodas gribēšana ceļot un no tās - gribēšana iemīlēties, un tad gribēšana mīlēties, un tad gribēšana radīt romānus un bērnus un jaunas formulas, un gribēšana atklāt desmito planētu un kāpt kalnā. Libido riņķojums bezgalības zīmē.</span></p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><br /></div><p class="p1" style="font-stretch: normal; font-variant-east-asian: normal; font-variant-numeric: normal; line-height: normal; margin: 0px;"><span style="font-family: times; font-size: medium;">Un tādēļ jādodas skatīties gleznas, jo kāda cilvēka nepārvarama vēlme tās radīt var atmodināt tevī aizsnaudušos gribēšanu doties ceļā. Un tādēļ jādodas uz rokkoncertiem un Vāgnera operām. Uz motociklistu parādi un prozas lasījumiem. Jo viena cilvēka gribēšanas rezultātā kaut kas radīts vai darīts ir fantastisks ierosinātājs otra cilvēka gribēšanai, tā pārmet dzirksteli no viena uz otru un trešo un tad atpakaļ - un tas ir tāds milzīgs un dzirkstīgs gribēšanas tīklojums. Dzīvība.</span></p><p class="p2" style="font-stretch: normal; font-variant-east-asian: normal; font-variant-numeric: normal; line-height: normal; margin: 0px; min-height: 12px;"><span style="font-family: times; font-size: medium;"><br /></span></p><p class="p1" style="font-stretch: normal; font-variant-east-asian: normal; font-variant-numeric: normal; line-height: normal; margin: 0px;"><span style="font-family: times; font-size: medium;">Brīdinājums. Gribēšana izraisa vajadzību dzīvot un piedzīvot, nevis izdzīvot. Un tas var nebūt ērti, mierīgi, pareizi un tikumīgi.<span class="Apple-converted-space"> </span></span></p><p class="p2" style="font-stretch: normal; font-variant-east-asian: normal; font-variant-numeric: normal; line-height: normal; margin: 0px; min-height: 12px;"><span style="font-family: inherit; font-size: medium;"><br /></span></p><p><span style="font-family: inherit; font-size: medium;"> </span></p>Karaliene uz kastaņahttp://www.blogger.com/profile/10548400478958340088noreply@blogger.com0Latvia56.879635 24.603189-22.89057198300079 -116.021811 90 165.228189tag:blogger.com,1999:blog-7596877245344799883.post-52538565780597661772021-01-16T00:31:00.002+02:002021-01-16T21:28:27.725+02:00Kā mīlēt pareizi (ziemu, piemēram)<p>Man viņa nekad nav īsti patikusi, lai arī bērnībā vectētiņš dārzā pāri zemeņu dobēm bija uzlējis mums personisko slidotavu, kur baltajās slidās ar māsu griezām virpuļus, līdz tumsa iedzina iekšā pie krāsns mūrīša, baltmaizes ar krējumu un pelašķu tēju. Lai arī man bija uzdāvinātas savas slēpes, melnas, un skaisti vaska smēriņi, kurus laikam tā arī nekad neizmantoju. Klamburu slēpēm gan nebija, tikai tās iemaucamās ādas siksniņas; ne reizi vien Priedaines kāpās slēpe un kāja aizgāja katra savu ceļu. </p><p>Nolēmu, ka tad, kad izaugšu liela, ziemu pārziemošu siltumā, lasot biezas grāmatas, ejot uz teātri, koncertiem, runājoties ar draugiem un mīļajiem. Un es izaugu liela un iemantoju mūžīgo kauna un vainas sajūtu, ka man nepatīk slēpot, slidot un pat ne laisties lejā no kalna ragaviņās. Un ziema kļuva nepanesama, jo visi apkārt zināja, kā pareizi viņu mīlēt, tikai es sēdēju aizkrāsnē un līdz pavasarim izlikos, ka manis nav vispār. Laiku pa laikam kāds solīja iemācīt šo mīlestību, bet vai nu ziema neuzradās, vai solītājs noplauka, vai arī viss palika vēl sliktāk.</p><p><br /></p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhEsbN-kUjsi8sJhFzKKs9KM31zmyUzIF7ynr89zEM5QewzxRuczX10dfRctpXYHKLVnbpQrx0VWDPynH32HoZ_SggyMpLHMve0YWXU6_-JbNlclH7sWPaKuGEOuZLRb6N2BpFqWO8qxkg/s2048/IMG_0285.heic" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="2048" data-original-width="1536" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhEsbN-kUjsi8sJhFzKKs9KM31zmyUzIF7ynr89zEM5QewzxRuczX10dfRctpXYHKLVnbpQrx0VWDPynH32HoZ_SggyMpLHMve0YWXU6_-JbNlclH7sWPaKuGEOuZLRb6N2BpFqWO8qxkg/s320/IMG_0285.heic" /></a></div><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><i>ziemā 2021, mans foto</i></div><p>Tikai nesen atklāju tik pašsaprotamu lietu - ja mani nemāca, kā mīlēt ziemu, tad sniegs ir jauks, pat interesants. Ja varu tajā brist, sekojot zaķa pēdām cilpu rakstā, pēc tam vienkārši tāpat iekrist kupenā un pētīt sniegpārslas saules gaismā, uz dibena nošļūkt pa kāpu vai desmit minūtes fotgrafēt smilgas ēnu vējā, tad varbūt arī pati ziema ir mīlīga. Un varbūt mums ir ambivelantā piesaiste. Visādi var būt, attiecības ir tik jocīga padarīšana. Tikai nevajag man mācīt, kas man būtu jājūt pret ziemu un kā to mīlēt pareizi.</p><p>Un vispār nevajag mani mācīt, kas un kā man būtu jājūt. Kā man būtu jātver lietas. Tā nu ir sagadījies, ka pēdējos trīs gados pārtraucu attiecības ar trīs svarīgiem cilvēkiem (ja nu tam ir nozīme, vīriešiem). Ļoti dažādi un dažādu iemeslu dēļ, gan pati to gribēju, gan otra puse, gan vienkārši... tā notiek; tas dažādi ietekmēja manu dzīvi - kāda šķiršanās apmeta visu ar kājām gaisā, kādas rezultātā matos parādījās pirmā sirmā taciņa, par kādu vēl laiks rādīs. Bet visās piedzīvoju brīdi, kad saņēmu labāk vai sliktāk argumentētus otras puses pārmetumus vai padomus par to, kā man tagad būtu jājūtas - lai nu kā, bet pilnīgi noteikti ne emocionāli, sāpināti vai skumji. Un es arī godīgi centos, asaru apturēju, ievilku elpu, skaitīju līdz trīs un reizēm trīsmiljonstrīs, lai sarunā būtu rāma, racionāla, saprātīga, pat smieklīga, bet emocijas caurspīdīgi lidinātos stratosfērā, tā patālāk. Bezgalīgi atvainojos, ja kāda tomēr izlauzās. Mājās vienatnē raudāju kafijas krūzē, spilvenā un tīrot zobus, bet naktī gāju mežā kliegt. Braucu auto pie stūres un arī raudāju, un runāju ar sevi un viņu, klātneesošo, caur puņķiem un asarām, un žagojoties. Un jutos vainīga un kaunīga, ka man ir emocijas, jo - par ko gan. Emocijas, šķiroties no cilvēka, ar kuru ilgāk vai mazāk ilgi man ir bijis pa īstam. </p><p>Un tikai pirms neilga laika atklāju to, kas nekad jau nebija slēpts - neviens, arī vistuvākais ne, nedrīkst noteikt, kā man būtu jājūtas. Vai es drīkstu iemīlēties - vai nē. Vai man drīkst sāpēt zuduši sapņi un nepiepildīti solījumi - vai nē. Vai man drīkst pietrūkt tā cilvēka - vai nē. </p><p>Nepretendēju uz absolūto patiesību, bet ir daudz vieglāk pateikt tuvam cilvēkam "tver vieglāk", nekā būt blakus, ja viņam sāp tīša vai netīša tava rīcība. Ir ērtāk norobežoties un izlikties, ka nekas jau nav noticis, ja pieņem, ka otram cilvēkam nekādu emocija nav un pat nevarētu būt. Iespējams, tā vieglāk pārdzīvot arī savējās, jo īpaši, ja esi tās padarījis par neērtām.</p><p>Katrs jau sargā sevi, kā prot, jo "how fragile we are", tā mans mīļais Stings. Nejūti, ja tā vari vai gribi - bet nesaki man, ka es just nedrīkstu. </p><p>Arī šogad gaidīšu to pirmo dienu, kad gaiss smaržos pēc pavasara - tas parasti ir februārī, vēl ilgi pirms ziemas beigām. Nekad neesmu noliegusi, ka man sirds pieder agram, agram pavasarim, tomēr man ir jūtas arī pret ziemu, varbūt ne visvienkāršākās, bet ar tām es kaut kā galā tikšu pati, paldies. </p>Karaliene uz kastaņahttp://www.blogger.com/profile/10548400478958340088noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-7596877245344799883.post-49944333281498402702020-08-17T19:16:00.215+03:002020-08-18T20:03:03.688+03:00Iekšup<div style="text-align: left;"><i><span> </span>- <span style="-webkit-text-size-adjust: auto;">Ko tu īsti tajā nometnē darīsi?</span></i></div><div style="text-align: left;"><p class="p1" style="-webkit-text-size-adjust: auto; font-stretch: normal; line-height: normal; margin: 0px; text-align: left;"><span class="s1" style="font-size: 16px;"><i><span> </span>- Nū, vērošu savas domas un sajūtas un ne ar vienu nerunāšu.</i></span></p><p class="p1" style="-webkit-text-size-adjust: auto; font-stretch: normal; line-height: normal; margin: 0px; text-align: left;"><span class="s1" style="font-size: 16px;"><i><span> </span>- Izklausās šausmīgi garlaicīgi!</i></span></p><p class="p1" style="-webkit-text-size-adjust: auto; font-stretch: normal; line-height: normal; margin: 0px; text-align: left;"><span class="s1" style="font-size: 16px;"><i><span> </span>- Tu taču zini, ka garlaicīgi ir tikai garlaicīgiem cilvē...</i></span></p><p class="p1" style="-webkit-text-size-adjust: auto; font-stretch: normal; line-height: normal; margin: 0px; text-align: left;"><span class="s1" style="font-size: 16px;"><i><span> </span>- Mammu, beidz, šito jau zinu. Bet tāpat - izklausās garlaicīgi.</i></span></p><p class="p1" style="-webkit-text-size-adjust: auto; font-stretch: normal; line-height: normal; margin: 0px; text-align: left;"><span style="font-size: 16px;"><i><span> </span><span> </span><span> </span>(No sarunas ar meitu pirms devos uz sirds meditācijas retrītu)</i></span></p><p class="p1" style="-webkit-text-size-adjust: auto; font-stretch: normal; line-height: normal; margin: 0px;"><span style="font-size: 16px;"><br /></span></p></div><p class="p2" style="-webkit-text-size-adjust: auto; font-stretch: normal; line-height: normal; margin: 0px;"><span class="s3" style="font-size: 16px;">Ko lai saka - laiks te tiešām mēdz būt garš. Jo īpaši pēdējās piecas minūtes (jā, nelietīgi paskatījos pulkstenī), kad jau kādas 35 esi nosēdējis (pie tam ne pirmo reizi šajā dienā), kājas kļuvušas nejūtīgas un notirpušas, bet mugura... mugura kauc nebalsī. Esmu nonākusi līdz četru spilvenu pozīcijai pie sienas, pagaidām līdz krēslam esmu kapitulējusi tik vienu </span><span style="font-size: 16px;">reizi <i>(papildināts ar pēdējās dienas atklājumu: meditācijas soliņš ar garajām kājām dara brīnumus!).</i></span></p><p class="p2" style="-webkit-text-size-adjust: auto; font-stretch: normal; line-height: normal; margin: 0px;"><span style="font-size: 16px;">Bet ne par meditāciju stāsts - lai arī ar dažādu regularitāti to mēdzu darīt psihiskās veselības labad, tomēr līdz kaut kādai garīgai praksei man ir neaizsniedzami tālu, šķiet, esmu tam pārāk dzīvelīga un ķermeniska. Arī te lielākoties tikai izliekos, ka meditēju - acis ciet, kājas turciņā, bet galvā mani prāta kumeliņi auļo braši vai lielāko meditācijas laika daļu. </span><i style="font-size: 16px;">(papildināts: ceturtajā dienā progress bija krietni manāms, pat vairs neizlikos).</i></p><p class="p2" style="-webkit-text-size-adjust: auto; font-stretch: normal; line-height: normal; margin: 0px;"><span class="s3" style="font-size: 16px;"><br /></span></p><div class="separator" style="clear: both; text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhakUrSoqOmwE71EdvnhbcomeZmrG-bNdR_LWBGAk3MtgqtUeJDubkjrpj2y0KOtMW955JO4r5fAr3R5zbRJo1_bWRTIF7lHi1WEzcn8a-tgFrwQ-SBru6GeRIn0baPrYSTtKB3kTAmuyE/s2048/IMG_4709.HEIC" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="2048" data-original-width="1536" height="410" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhakUrSoqOmwE71EdvnhbcomeZmrG-bNdR_LWBGAk3MtgqtUeJDubkjrpj2y0KOtMW955JO4r5fAr3R5zbRJo1_bWRTIF7lHi1WEzcn8a-tgFrwQ-SBru6GeRIn0baPrYSTtKB3kTAmuyE/w307-h410/IMG_4709.HEIC" width="307" /></a></div><p class="p2" style="-webkit-text-size-adjust: auto; font-stretch: normal; line-height: normal; margin: 0px;"><br /></p><p class="p2" style="-webkit-text-size-adjust: auto; font-stretch: normal; line-height: normal; margin: 0px; text-align: center;"><i>Uzlabots meditācijas paklājiņš priekš tiem, kam visur sāp. Mans foto, 2020</i></p><p class="p2" style="-webkit-text-size-adjust: auto; font-stretch: normal; line-height: normal; margin: 0px;"><br /></p><p class="p2" style="-webkit-text-size-adjust: auto; font-stretch: normal; line-height: normal; margin: 0px;"><span style="font-size: 16px;">Vismaz reizi gadā - parasti pirms savas dzimšanas dienas - veicu tādu kā svētceļojumu sevī, un šādas vai līdzīgas <a href="http://www.miervidi.lv/">Miervidu </a>organizētās nometnes ir lieliskas. Romantiskāk jau būtu kalni un krāčainas upes, tak, visticamāk, man tas būtu lielisks ārējs notikums, bet ne iespēja būt ne-notikumā. Būt <b>iekšpusē</b>. </span></p><p class="p3" style="-webkit-text-size-adjust: auto; font-stretch: normal; line-height: normal; margin: 0px; min-height: 19.1px;"><span style="font-size: 16px;"><br /></span></p><p class="p3" style="-webkit-text-size-adjust: auto; font-stretch: normal; line-height: normal; margin: 0px; min-height: 19.1px;"><span style="font-size: 16px;">Pēdējos gados doties iekšup ir mans jaunas plankings, kajakings, trekings un floutings kopā ņemti. Iekšup visur - sevī, vietās, grāmatās un, protams, cilvēkos.</span><span class="s3" style="font-size: 16px;"></span></p><p class="p2" style="-webkit-text-size-adjust: auto; font-stretch: normal; line-height: normal; margin: 0px;"><span class="s3" style="font-size: 16px;"><br /></span></p><p class="p2" style="-webkit-text-size-adjust: auto; font-stretch: normal; line-height: normal; margin: 0px;"><span class="s3" style="font-size: 16px;">Pirms gadiem izlasīju un kā savu pieņēmu Salīnas prinča no Lampedūzas* “Geparda” teikto: <i>labāk garlaikoties pašam, nekā garlaikot citus</i>. Toreiz man, pļāpai, tas nozīmēja - runā mazāk, klausies vairāk. Runāt jau tāpat turpināju, jo saruna ir divvirziena process, bet sāku klausīties daudz uzmanīgāk un vairāk ļāvos sarunas partnera vadībai. Atklāju interesantu paradoksu - arvien maznozīmīgāka kļuvusi sarunas tēma, bet arvien būtiskāk - kas un kā par to runā. Kā cilvēks intonē balsi un kādus izvēlas vārdus, kā runas laikā pār seju slīd domu sauleszaķi vai kā tā saraucas neizpratnē. Visinteresantāk ir mēģināt saklausīt un saprast, ko gan tam cilvēkam nozīmē teikt to, ko saka, jo katrs stāsts jau tiek stāstīts ar kādu mērķi. Nu jā, un tad ar patiesu interesi var klausīties cilvēka radu rakstos (nekad nesatiktu), par veciem un smieklīgiem auto (no kuriem es nesaprotu itin neko), trešoreiz to pašu ceļastāstu, kombinatorikas teoriju vai Ulisa recepciju latviešu literatūrā. </span></p><p class="p2" style="-webkit-text-size-adjust: auto; font-stretch: normal; line-height: normal; margin: 0px;"><span class="s3" style="font-size: 16px;">Nav tā, ka mani nesaista domapmaiņa <i>per se</i> - bet cilvēks runājot pats ir tik aizraujošs, reizēm viņā tā aizklausos, ka jāpavelk sevi atpakaļ sarunas saturā. </span></p><p class="p3" style="-webkit-text-size-adjust: auto; font-stretch: normal; line-height: normal; margin: 0px; min-height: 19.1px;"><span class="s3" style="font-size: 16px;"></span><br /></p><p class="p2" style="-webkit-text-size-adjust: auto; font-stretch: normal; line-height: normal; margin: 0px;"><span class="s3" style="font-size: 16px;">Laikam jau tā arī man notiek iemīlēšanās. Sēdi, klausies, ieklausies, skaties kādā - un pēkšņi saproti, ka nav nekā fascinējošāka, kā tas otrs pretim. Kā viņa iekšiņa atbalsojas, atspulgojas, vibrē, pievelk un neatlaiž. Vienalga, kā cilvēks izskatās, cik pelna un vai būs sociāli atbilstošs partneris. Nav gan gluži vienalga, par ko viņš runā, bet jā - vienā brīdī vairs nav neinteresantu sarunu, jo otrs pats par sevi ir kļuvis nebeidzama saruna, arī tad - un reizēm jo īpaši tad -, kad klusē.</span></p><p class="p2" style="-webkit-text-size-adjust: auto; font-stretch: normal; line-height: normal; margin: 0px;"><span class="s3" style="font-size: 16px;">Un vēl - iekšpus ceļš otrā cilvēkā var būt bezgalīgs. Ja ir pacietība un interese tam sekot.</span></p><p class="p3" style="-webkit-text-size-adjust: auto; font-stretch: normal; line-height: normal; margin: 0px; min-height: 19.1px;"><span class="s3" style="font-size: 16px;"></span><br /></p><p class="p2" style="-webkit-text-size-adjust: auto; font-stretch: normal; line-height: normal; margin: 0px;"><span class="s3" style="font-size: 16px;">Tā nu es tagad sēžu notirpušu dibenu un skatos sevup. Ui, kas te sakrājies it kā regulāri "tīrītajā" iekšiņā! Ieraugu gan kaktā iemestu trūdēt sākušu kaķu līķīti (Stīvena Kinga "Kapeņu stāstiņi" ir tīrais sīkums), gan pa kādai uzasnojošai saknītei. Vēroju nez no kurienes ārā lienošu aizvainojumu un dusmas, kad koncentrējos uz gaismu; atpazīstu tēlus un emocijas un dzirdu to cilvēku balsis, kurus, izrādās, līdz asarām negribu pazaudēt. Vēroju savu ķermeni sāpēs un atslābumā, savu gaitu (nezināju, ka tik strauja), savu miegu. Pa brīžam laiks izstiepjas kā silta karamele, garš un netverams - tad paliek bail, ka manā iekšiņā nu gan nav nekādas bezgalības. Tad gribas iesēsties auto un pusdienlaikā mukt prom, atpakaļ cilvēkos, grāmatās, mūzikā - novērsties no sevis. Bet tas ir pārejoši, jo, lai nu kas, bet, iekšup dodoties, garlaicīgi gan vēl nav kļuvis nekad.</span></p><p class="p2" style="-webkit-text-size-adjust: auto; font-stretch: normal; line-height: normal; margin: 0px;"><span class="s3" style="font-size: 16px;"><br /></span></p><p class="p2" style="-webkit-text-size-adjust: auto; font-stretch: normal; line-height: normal; margin: 0px;"><span class="s3" style="font-size: 16px;"><span style="font-size: medium;">*) Te skaists Valda Ābola raksts </span><a href="https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/pedeja-geparda-nostalgija-1567" style="font-size: medium;">"Rīgas laikā" par pašu Lampedūzu</a><span style="font-size: medium;">.</span></span></p><p class="p3" style="-webkit-text-size-adjust: auto; font-stretch: normal; line-height: normal; margin: 0px; min-height: 19.1px;"><span class="s3" style="font-size: 16px;"></span><br /></p><p class="p2" style="-webkit-text-size-adjust: auto; font-stretch: normal; line-height: normal; margin: 0px;"><span class="s3" style="font-size: 16px;"><i>PS. Šo vakar pierakstīju </i></span><i style="font-size: 16px;">telefonā</i><i style="font-size: 16px;"> laikā, kas paredzēts meditācijai “pēc individuāla plāna”. Lai ko par to teiktu Skolotājs (nezinu, ko teiktu), bet (pie)rakstīt ceļu iekšup ir mana meditācija. Un dalīties ar to - mana patiesuma pārbaude.</i></p><p class="p3" style="-webkit-text-size-adjust: auto; font-stretch: normal; line-height: normal; margin: 0px; min-height: 19.1px;"><span class="s3" style="font-size: 16px;"></span><br /></p><p class="p3" style="-webkit-text-size-adjust: auto; font-stretch: normal; line-height: normal; margin: 0px; min-height: 19.1px;"><span class="s3" style="font-size: 16px;"></span><br /></p><p class="p3" style="-webkit-text-size-adjust: auto; font-stretch: normal; line-height: normal; margin: 0px; min-height: 19.1px;"><span class="s3" style="font-size: 16px;"></span><br /></p><p class="p4" style="-webkit-text-size-adjust: auto; font-stretch: normal; line-height: normal; margin: 9px 0px 8px;"><span class="s3" style="font-size: 16px;"></span></p>Karaliene uz kastaņahttp://www.blogger.com/profile/10548400478958340088noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-7596877245344799883.post-81780709446741343822020-08-10T17:50:00.017+03:002020-08-11T08:08:23.894+03:00Gaismā<p>Svītraino krekliņu jau sen bija savilkusi uz augšu un paspraudusi zem krūštura maliņām, no mitruma trakos skruļļos savijušies mati cik reižu ielocīti mezglā, tik atkal atrisuši, svārki virpuļu virpoļos. Festivāla <i>Komēta</i> Rīta zvaigznes skatuves grīda rībēja no dejotāju baso pēdu sitieniem, jo mūzika - <a href="https://festivalskometa.lv/lv/rain-tunger/">Rain Tunger </a>Ecstatic Dance - bija tieši tāda, kā vajag, mazliet no austrumiem, mazliet ar vīraku, mazliet no seniem cilšu ritmiem. Simts un vēl vairāk no vajadzības izpatikt, pakļauties, pievilināt, izrādīties un kaunēties atbrīvotu augumu ļāvās dejot kā pirmo un pēdējoreiz dzīvē. Arī mans ķermenis spiedza un gavilēja, te lēnām iešūpojās, te satrakojās lēcienos un griezienos, gurni vispār dzīvoja savu dzīvi, bet rokas pārvērtās kaijās un aizlidoja uz Bolderājas jūrmalu. </p><p>Pēkšņi cauri paviljona griestu spraugai manā kreisajā acī iespīdēja saule. Endorfīna, serotonīna un vēl citu hormonu kokteilis eksplodēja smadzenēs - un jā, te tā bija, absolūtā laimes sajūta, autentisks prieks un esamība. Uzradusies Daugavgrīvas cietoksnī karstā augusta svētdienas pusdienlaikā, brīdī, kad to gaidīju vismazāk. </p><div class="separator" style="clear: both;"><h4 style="text-align: left;"><p style="text-align: left;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEg71B16LBjRYCZWwFKTmgk20d5qJfcjgyek-SfcG-FEWQ25sMHvALz0DQ1Hi94MVKrOlDdGF_VgKZt_BokbUkW6oXT1fp9IbLTAZsIj0UfyjI9JZo8-DZ3Y9lMuWeJslkbJYNjQvTD08-c/s1600/WhatsApp+Image+2020-08-02+at+17.20.13.jpeg" style="display: block; padding: 1em 0px; text-align: center;"><img border="0" data-original-height="1600" data-original-width="1202" height="328" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEg71B16LBjRYCZWwFKTmgk20d5qJfcjgyek-SfcG-FEWQ25sMHvALz0DQ1Hi94MVKrOlDdGF_VgKZt_BokbUkW6oXT1fp9IbLTAZsIj0UfyjI9JZo8-DZ3Y9lMuWeJslkbJYNjQvTD08-c/w246-h328/WhatsApp+Image+2020-08-02+at+17.20.13.jpeg" width="246" /></a><span style="font-size: small; font-weight: normal;"></span></p><div style="text-align: center;"><span style="font-size: small;"><span style="font-weight: normal;"><i>Dejas Rīta zvaigznē. Pašfoto</i></span><i style="font-weight: 400;">, 2020</i></span></div><p></p></h4></div><p>Izrādās, laimīgums var atnākt esot vienai svešos cilvēkos, bez alkohola vai citu vielu iepriecinājuma, bez labām ziņām, vinnesta loterijā vai mūžīgas mīlas apsolījumiem.</p><p>Izrādās, laimīgumam netraucē sajūta, ka vispār esi draņķīgākā mamma pasaulē, jo uz divām zildebebess un zeltsaules vasaras dienām atstāj bērnu pie vecmāmiņas (ne jau laukos pie govīm, dīķa un zosīm, bet tepat uz Rīgas akmeņiem), lai pati klīstu pa jocīgu festivālu. </p><p>Izrādās, laimīgums nebaidās no tā, ka jau vairākas nedēļas mēģini pieņemt, bet nekādi nesaproti, kā cilvēks, kas tevi lēnām pieradināja, kuram raisīji smaidu acīs un kurš radīja mieru un īstuma sajūtu satiekoties, var tevi tā vienkārši izgriezt no savas dzīves.</p><p>Izrādās, laimīgums var atnākt arī tad, kad esi apklusis, apmulsis, aizvēries un mēģini elpot mierīgi cerībā, ka skābeklis balonos tomēr pietiks līdz izniršanai.</p><p>Izrādās, mans laimīgums mīt brīvībā būt savā ķermenī, jūtās un domās.</p><p>Izrādās, mans laimīgums ir saules gaismā. </p><p>Gaismā viss ir atklāts - nav ēnainu kaktu, no kurienes līst ārā rēgiem un māņiem, nav kastēs ar dubultdibenu paslēptu ņirdzīgu klaunu, kas izlec negaidot.</p><p>Novembra bezsaules rītos mēdzu klīst pa upmalu, ķerot katru gaismas atspīdumu un konservējot tos telefonā. Ja mācētu, kā impresionists gleznotu gaismu. Guļamistabas aiztumšotajā logā atstāju spraudziņu, lai no rītiem pa to acī ienāk saules stars - piktojos un slēpju seju spilvenā, bet tā tikai tāda rotaļa un kaķēšanās, vienu nakti nogulēju ar acu apsēju un tad visu dienu skumu par pazaudēto un nekad neatgūstamo rīta staru. </p><p>Man patīk mīlēties dienā, kad visā augumā vari nostāties otram pretim tāds neideāls, ar kroķītēm, iedobītēm un rētiņām - un tad vairs nekad nekautrēties, jo vairs nav nekā paslēpta. Reizēm ļaujos vilinājumam spēlēt spēles tumsā un maskās - un tajā ir bauda un adrenalīns - taču pat pusnakts nav klāt, kad man kā Psīhei neizbēgami vajag paņemt eļļas lampiņu un mēģināt saskatīt un saprast, kas tad guļ manā gultā un, iespējams, ar to arī visu sabojāt (te skaistais <a href="https://www.greeka.com/greece-myths/eros-psyche/">mīts par Psīhi un Erotu)</a>.</p><p>Naktīs ir skaistums un mistērija, naktīs ir noslēpums un drāma, naktīs ir intuīcija un kaisle, naktīs ir sveču gaisma un čuksti - un man traki skauž naktis par to. Es gribētu būt naktsradījums, gribētu būt liktenīga un mazliet indīga, ciest melnāk, spēlēt ričuraču ar dzīvību un nāvi un dedzināt tiltus, jo tie pret nakts debesīm tik koši liesmo. </p><p>Būt tumsā ir vilinoši, iznākt gaismā sāpīgi, taču mans laimīgums mīl sauli, un es tur neko nevaru mainīt. Pat ja no malas neinteresanti un garlaicīgi, savu dzīvi varu piedzīvot tikai skaidrā un gaismā. </p>Karaliene uz kastaņahttp://www.blogger.com/profile/10548400478958340088noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-7596877245344799883.post-66574638143242488222020-07-07T22:28:00.001+03:002020-07-08T11:38:49.414+03:00Asfalta buča<i><br /></i>
<i>- Kāpēc tu to dari? - jautāja manas draudzenes, uzzinājušas, ka es mācos braukt ar motociklu.</i><br />
<i>- Tāpēc, ka man patīk. Un lai iemācītos nebaidīties, - atbildēju es.</i><br />
<br />
<br />
Es esmu kājāmgājējs un autobraucējs. Varu doties garos pārgājienos, saulē un lietū, brist pa nātrēm un traversēt upes, kāpt kalnā un pat līst alā. Galvenais, lai starp mani un zemi nav nekā grīļīga, ripojoša vai slīdoša. Ar dievu uz pusēm pieciešu braukšanu ar velosipēdu, reizumis uzkāpju uz skrituļslidām, lai meitai tas prieks, reizi piecgadē slidoju, jo man ir nopirktas tās baltās čehu slidas un sirdī bērnudienu sapnis par meitenīti, kas <i>lastočkā</i> slīd pāri dīķim, biezās bomeļbiksēs un micē līdz acīm, bet toties volānu svārciņos tā, ka visi pagalma vasarraibumainie kaušļi, kas pirms tam dzenāja ripu un vīpsnāja par meitenēm, nokrīt uz dibeniem ar mutēm līdz ausīm vaļā vai salauž <i>kļušku</i>. Es nekad neslēpoju un nesnovoju, doma par laišanos lejā no kalna man uzdzen pamatīgu paniku.<br />
<br />
<div style="text-align: center;">
<a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjnc0gG4zAn7rz-fbzMkMNo3zLLVaeiVKw_vlGlzrfOj3E_xI-tdAaLv8W0dkyjDFrmNSFvxRUsIRsnfrpv6yqyM8_5H-SA6wzFbHCX1l7ZmTlVC3tsMNk9-giPSL4JF5uklfHrVnVw418/s1600/2E31B4E9-8159-47FA-892E-C96F884658CB.JPG" imageanchor="1"><img border="0" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjnc0gG4zAn7rz-fbzMkMNo3zLLVaeiVKw_vlGlzrfOj3E_xI-tdAaLv8W0dkyjDFrmNSFvxRUsIRsnfrpv6yqyM8_5H-SA6wzFbHCX1l7ZmTlVC3tsMNk9-giPSL4JF5uklfHrVnVw418/s320/2E31B4E9-8159-47FA-892E-C96F884658CB.JPG" width="320" /></a></div>
<div style="text-align: center;">
<i><span style="font-size: x-small;">Tāds velo visdrošākais.</span></i></div>
<div style="text-align: center;">
<i><span style="font-size: x-small;">Autores foto, 2020</span></i></div>
<br />
Tas viss tādēļ, ka man šausmīgi bail pazaudē kontroli un krist. Visvairāk bail par to mirkli, to sekundes simtdaļu, kad pazūd stabilitāte un jūti, viss, krīti. Un tad par to sekundi, kad atsities pret zemi un izdzirdi paša radītu būkšķi. Un tad - un visšausmīgāk - brīdi, kad kā nospriegota drāna pārplīst āda, to nobrāžot pret asfaltu, kāja no gurna līdz puslielam un roka no pleca līdz plaukstai paliek melna no piķa un akmentiņi ietriecas ādā, un tev sāp viss ķermenis, vairs nesaproti kur, tik ļoti tā āda jūtīga un ievainojama.<br />
<br />
Braucot ar motociklu, man no tā visa ir bail, kvadrātā un kubā. Bet vējš, ātrums, smaržo dzeltenas virpuļojošas lapas un pretī sveicienam pavērsta kreisā roka, sajūta, kā zirgspēki zem tevis vibrē, piekļauties, saplūst un doties. Un uz brīdi aizmirst par visu pasaulē, tikai ceļš un motocikls. Izbaudīju to sēžot aizmugurē, mācos tagad pati. Bail, ļoti.<br />
<br />
Ir cilvēki, kam ne no kā nav bail - uzlīst visaugstākajā kalnā, ar koka slēpēm laisties no Kilimandžāro, iedomāties kabataslakatiņu par paraplānu un lēkt pa vējam no kraujas.<br />
Tikai no viena gan - kļūt jutīgiem, jūtīgiem, ievainojamiem un emocionāliem, pieķerties, paļauties, ļauties. Jo tā var zaudēt kontroli, tā var atsisties pret zemi un tā var nobrāzt ādu. Un tas sasodīti sāp, vairāk par to asfalta buču uz ceļa. Just vispār ir šausmīgākais un bailīgākais dzīvē.<br />
<br />
Manas septiņpadsmit gadus ilgās laulības izjukšana izrāva vēderā caurumu šķīvja lielumā - gāju pa ielu un brīnījos, kāpēc cilvēki to nemana, jo tak man cauri var redzēt, roku izbāzt, fiziski jutu viņu tādu apaļu un tukšu. Varbūt neredzēja tāpēc, ka bija vēls rudens un es valkāju mēteli.<br />
Pagāja kāds gads divi, kamēr sāka savilkties, ik pa laikam jau vēl jūtu, kā zarna piestiprinājusies liesai otrā pusē un ka kāds muguras skriemelis tā arī pazudis ar galiem, bet nu tas sīkums, ja nekas vairs ārā nekrīt.<br />
<br />
Kaut kad pirms pāris gadiem, vēl tādai pavisam vārīgai, bija "atkal pirmā" elpas un sirds aizraušanās un pirmais kritiens - kā no bērnu kalniņa, ar dupsi pret sniega kupenu. Apvainojusies arī kā bērns, apraudājos, bet, tieši tāpat kā bērns, cēlos augšā un drīz aizmirsu.<br />
<br />
Katru nākamo reizi arvien lēnāk ļāvos sajust, bet tāpat kaut kad uzņēmu ātrumu... un kritu. Bet līdz vējam matos un tai brīvībai kaut kā netiku. Tak kritieni tāpat nebija patīkami, nu nemaz.<br />
<br />
Vissāpīgāk krist ir tad, kad, pieredzē balstījies, esi apņēmies vairs uz šito visu neparakstīties, viss, dzīvei gana karuseļu un būkšķu un salauztu atslēgas kaulu. Nu labi, varbūt vēl reizīti un lēnām. Pa visgludāko ceļu. Un trīs reizes pēc rokasgrāmatas pārbaudot visus savienojumus, eļļas spiedienu un ūdens temperatūru dzesētājā. Uzvelkot visus likumā noteiktos un arī nenoteiktos miesas aizsargus. Pieprasot draudzenēm 360 grādu drošības novērtējumu. Uzmanīgi apejot apkārt, apskatot, uzsēžoties, noglāstot, ieslēdzot aizdedzi, nospiežot uz leju pirmajā ātrumā, atlaižot sajūgu un drebstelīgi uzņemot ātrumu, atceroties visu, ko instruktors mācījis. Vienā brīdī sajūtot, ka atkal brauc, jā, tiešām, kusties uz priekšu un kaut kā tas notiek, un tas rada tādu kā nojausmu par laimīgumu - un tad no bailēm "vai tiešām es braucu, nevar būt?!" nospiežot bremzes. Tad pēc pārdomām, cigaretes un lēnas ieelpas izelpas autobusa pieturā, pamazām atlaižot sajūgu, pirmais, otrais, gāzīte... un sāk dziedāt motors, piekļaujies bākai ar visu ķermeni, ļaujies vibrācijai, vējš izpurina bizi un lauks nosmaržo un beidzot tu apjaut, ka lido.. un ielido asfaltā, slīdi, āda nobrāzta, asfalta grants ādā, es nezināju, ka man ir tik daudz ādas, āda ir visur, arī smadzenes un sirds ir āda, bet tomēr esi vēl dzīvs, tak labāk neelpot, neelpot, neelpot, lai nesāp krūtīs, tās pārplīsīs, cik banāli...<br />
<br />
Es vēl ticu, ka kaut kad sadzīst arī asfalta rētas. Tāpat kā aizvelkas Minhauzena lodes cauršauts vēders. Tomēr arvien vairāk saprotu tos, kas gatavi kā džeimsi bondi lidojumā pārlēkt uz otru lidmašīnu, lai glābtu pasauli, bet ne kļūt ievainojami un just, un sajust otru cilvēku sev blakus un ļauties būt laimīgi.<br />
<br />
Vai bailēs no kritiena sažmiegt acis, nemācīties braukt ar motociklu un nekad nepiedzīvot vēju? Vai, bailēs (atkal) kļūt nožēlojamam un pamestam, vairs neļaut sev atvērties un pieķerties un nekad pa īstam nekļūt otram tuvs un mīlēt (skaļš vārds, biedē, vai ne?)? Izvēle katram sava, un citam to neietekmēt.<br />
<br />
Es mācos nebaidīties. Tāds mans tuvākās četrdesmitgades uzdevums.<br />
<br />
<br />
Un te viena no manām mīļākajām TED runām: <a href="https://www.ted.com/talks/brene_brown_the_power_of_vulnerability?utm_campaign=tedspread&utm_medium=referral&utm_source=tedcomshare" target="_blank">The Power of Vulnerability by Brené Brown</a><br />
<br />
<br />
<br />
<br />Karaliene uz kastaņahttp://www.blogger.com/profile/10548400478958340088noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-7596877245344799883.post-13939305324919823362020-06-28T22:37:00.000+03:002020-06-29T22:38:23.583+03:00Gaidi Negaidīju, ka atsākšu rakstīt. Pēc 7 gadiem klusuma, pēc šķiršanās, pēc pieaugšanas.<br />
<br />
Ar gaidīšanu man ir īpašas attiecības, jo vienmēr uz kādu bijis jāgaida, un mamma nebija un joprojām nav punktuālākā būtne pasaulē. Un ja ne mamma, tad 6.trolejbuss, kas vakaros, kad mēs ar tēti reizēm devāmies uz Lapu ielas pieturu sagaidīt mammu no darba - visi trolejbusi brauca pretējā virzienā, un neviena tāda, kas varētu vest viņu mājās. Beidzot atbraukusi, mamma reizēm nebija tik priecīga, kā es biju cerējusi, laikam tomēr nogura tajā darbā, kas man piecu sešu gadu vecumā šķita tiešām traki aizraujošs.<br />
<br class="Apple-interchange-newline" />
Pārlecot gadiem 30, redzu pie loga stāvam savu mazo meitiņu, tad gadus piecus sešus vecu. Viņām ar vecmāmiņu, ne to, kas mana mamma, bet otru, bija rituāls gaidīt mammu (mani) un tēti. Pie loga, reizēm gana ilgi. Manī tas raisīja tobrīd īsti neapzinātas dusmas - un raisa joprojām.<br />
<br />
<div class="separator" style="clear: both; text-align: center;">
<a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjm4ysYxVQ81fMtYFnErbkrE8kE3CCDkLQvKjkPu3rkkjaqliE5QCnO_w9zQrI2mnmz9_NbSDwEM92gJMUOIMuFD2zkVtNlwVuvqcd2S6PLnjtow_OZGrCxwheqY00xunf2QZAG2wkz2dY/s1600/waiting+for.JPG" imageanchor="1" style="margin-left: 1em; margin-right: 1em;"><img border="0" data-original-height="1600" data-original-width="1200" height="320" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjm4ysYxVQ81fMtYFnErbkrE8kE3CCDkLQvKjkPu3rkkjaqliE5QCnO_w9zQrI2mnmz9_NbSDwEM92gJMUOIMuFD2zkVtNlwVuvqcd2S6PLnjtow_OZGrCxwheqY00xunf2QZAG2wkz2dY/s320/waiting+for.JPG" width="240" /></a></div>
<div style="text-align: center;">
<i>Nezināma gaidošā meitene. Portugāle, Sintra, 2020. Mans foto</i></div>
<br />
Tajā brīdī, kad kaut ko gaidi - tā apzināti, stāvot pie loga vai skatoties telefonā, - nenotiek sava, bet gan tā cilvēka dzīve, kuru gaidi. Un arī tāda kā pasīva pieprasīšana uz pieejas tiesībām tai ne savai dzīvei - re, re, es te stāvu un tevi gaidu, nolikusi savas vieglās dienas un patīkamās izklaides, un tavs pienākums tādēļ ir būt labam un manu gaidīšanu atalgot. Ne saukts, ne aicināts kaut kā pieprasi tiesības noteikt otra dzīvošanas ātrumu un veidu, un attieksmi, un vārdus. Un tad apbižojies, vilies un dusmojies, jo nekad jau nav tā, kā gaidīts. Jo tas otrs atnāk vēlāk. Vai neatnāk nemaz, jo kurpei siksniņ' pušu. Vai atnāk bez smaida un noguris un negrib ar tevi rasas lāsēm pielietā pļavā dejot, tikai ieiet dušā un ietīties palagā, viens. Vai vārdi īsziņā, gaidītā visu dienu, ir pavisam parasti, jā, nē, vienpadsmitos, labi. Bez "ak", "ļoti" un skūpstu mošķīša.<br />
<br />
Man šausmīgi nepatīk, ja uz mani gaida. Tad vienmēr jūtos vainīga, pat ja lidmašīna kavējas vai koferu lenta rotē jau sešpadsmito reizi, bet tas vienīgais sarkanais čemodāns nav pareizajā sarkanumā. Un arī par to, ka nāk miegs, nevis gribas smaidīt un runāt, pēc ceļojumiem vispār negribas ne ar vienu runāt, tikai lēnu garu atiet un paklusēt. Pēc dušas, pēc klusuma un atkaliepazīšanos ar māju, tad atvērt somu un izdalīt smukos magnētiņus, šokolādi un lidostas smaržas (nav ne vainas) un pastāstīt kādu stāstu, bet tos vispār labāk rīt un parīt. Atceros, reiz bērniņš un toreiz vēl vīrs bija gaidījuši mani mājās pēc tāla ceļa un sagādājuši skaistu pārsteigumu, bet lufthanza sastreikoja un mājās lidoju zigzagā apkārt zemeslodei 36 stundas. Un es biju piepampušām kājām, netīriem matiem - neko trakāku nevaru iedomāties -, negulējusi un nepavisam ne priecīga, un vīlās viņi gaidot manu reakciju un es vīlos par savu ne-reakciju un jutos tik šausmīgi vainīga un arī dusmīga, viss kopā, asaras laikam beigās visiem un ne no prieka, bet kreņķa, man tagad tik žēl, ka tik lielisks pārsteigums tā sačakarējās gaidīšanas dēļ.<br />
<br />
Gaidīt šķiet tik dabiski - un tā bezbūtībā paiet dienas. To iemāca ar visām solveigām un pārējām romānu jaunuvēm, tā romantiski gaidīt visu mūžu.<br />
Tādēļ pēdējos gados mācos negaidīt - vai vismaz nepazaudēties gaidīšanā.<br />
Norunāju laikus un tos ievēroju - vai zvanu un saku, ka kavēšu, lai negaida.<br />
Un otrādi - saku, satiksimies piecpadsmit minūtes pirms izrādes, bet, ja kavēsi, negaidīšu, iedošu biļetes dežurantei, tiksimies zālē.<br />
Man der sarunāt "negaidi, nesūtīšu ziņas, kad atbraukšu, tad parunāsim" - labi, mazliet gaidu, bet situ pa pirkstiem pati sev, ja sāku pīkt un vilties.<br />
Vienmēr izdomāju plānu B, kas notiks tad, ja gaidītais nepiepildīsies, ko izlasīšu, kur došos, kā rīkošos, jo pašai savā dzīvē man vienmēr kas dīgst un kņudinās, un urdās.<br />
<br />
Dzīvot savu un ļaut citiem dzīvot, un negaidīt, ka cita dzīve aizstāst tavējo. Un ticēt, ka tieši tad kopā ir vislabāk. Ka romantika slēpjas kur citur - smaidā brīdī, kad tiešām cilvēki ir blakus. Un arī mazliet ilgās pēc šī brīža, jo sailgošanās ir gaidīšanas efemērā māsa.<br />
<br />
Mazliet jau utopija par to negaidīšanu, atzīstu godīgu. Bet vismaz negaidīt rītdienu, bet aizšaut nopeldētos šonakt - tas man jau sanāk.<br />
<br />
<br />
Un mazliet par <a href="https://open.spotify.com/track/5YNfSJqsYPQuTEEnrRttZn?si=XVZ_3NprSoCE-POcC0z1Yg%20#NowPlaying">gaidīšanu no Čipša un Dullā</a>.<br />
<span id="goog_1430808379"></span><a href="https://www.blogger.com/"></a><span id="goog_1430808380"></span><br />Karaliene uz kastaņahttp://www.blogger.com/profile/10548400478958340088noreply@blogger.com2tag:blogger.com,1999:blog-7596877245344799883.post-44132097180115251802013-03-15T17:35:00.001+02:002013-03-16T12:39:52.292+02:00Purva bridējs jeb stāsts par lūpu krāsu<span style="font-family: 'Times New Roman', serif;">Viens no
maniem mazajiem, grēcīgajiem prieciņiem ir teātra (arī kino, koncertu) apmeklēšana
vienatnē. Grēcīgajiem tāpēc, ka parasti labprāt būtu kāds līdznācējs - draudzene, mamma, vīrs, tad nu reizēm arī sanāk pašmaukties, sakot vienam, ka iešu ar otru,
otram - ka ar pirmo, lai galu galā varētu aiziet viena un skatīšanās baudai nodoties,
neviena netraucēta. Man tīk fokusēt savu uzmanību un emocijas tikai skatuves
virzienā, pēc izrādes "attiet"</span><span style="font-family: 'Times New Roman', serif;">
</span><span style="font-family: 'Times New Roman', serif;">lēnām, nevis uzreiz atgriezties ikdienībā, neanalizēt kaut ko, ja
negribas, raudāt, kad gribas,</span><span style="font-family: 'Times New Roman', serif;">
</span><span style="font-family: 'Times New Roman', serif;">pievērsties tikai kādai līnijai vai raksturam un pārējos ignorēt - vārdu
sakot, izpildīties, kā man pašai tīk vislabāk, un par to neatskaitīties. Jo
īpaši tas attiecas uz kamerizrādēm un kamermūzikas vai garīgās mūzikas
koncertiem.</span><br />
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif;">Bet tam
ir arī otra puse - tad, kad beidzot gribas ar kādu dalīties (un tik ļoti, ka pa
ausīm nāk ārā), tad sarunbiedrs jāmeklē kā ar uguni.</span><br />
<div class="MsoNormal">
<span style="font-family: "Times New Roman","serif";"><br /></span></div>
<div class="MsoNormal">
<span style="font-family: "Times New Roman","serif";">Akurāt
šobrīd man nāk ārā pa ausīm – gribu dalīties. Vakar biju uz izrādi <a href="http://www.teatris.lv/lv/izrades/jauna-zale/purva-bridejs">Purva bridējs</a> Nacionālā teātra Jaunajā zālē. </span></div>
<table cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="margin-left: auto; margin-right: auto; text-align: center;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="http://www.teatris.lv/userfiles/images/Izrades/2012_13/Purva%20bridejs-Janaitis-5870.jpg?w=415&h=375&mode=fitin" imageanchor="1" style="clear: right; margin-bottom: 1em; margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="289" src="http://www.teatris.lv/userfiles/images/Izrades/2012_13/Purva%20bridejs-Janaitis-5870.jpg?w=415&h=375&mode=fitin" width="320" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;"><div class="MsoNormal" style="text-align: center;">
<span style="font-family: Times New Roman, serif; font-size: x-small;">Edgars un Kristīne </span></div>
<div class="MsoNormal" style="font-size: medium; text-align: center;">
<span style="font-family: Times New Roman, serif;"><span style="font-size: xx-small;">Foto no Nacionālā teātra mājas lapas (www.teatris.lv)</span></span></div>
<div>
<span style="font-family: Times New Roman, serif;"><span style="font-size: xx-small;"><br /></span></span></div>
</td></tr>
</tbody></table>
<div class="MsoNormal" style="text-align: left;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif;">Vēl šorīt biju emociju varā, lai arī nekas TĀDS
izrādē jau nebija (</span><a href="http://kroders.lv/?s=purva+brid%C4%93js" style="font-family: 'Times New Roman', serif;">te</a><span style="font-family: 'Times New Roman', serif;"> dažas recenzijas); bet pat naktī sapņoju, ka Teicēju vajadzējis spēlēt </span><a href="http://www.teatris.lv/lv/makslinieki/arstata-aktieri/kaspars-zvigulis" style="font-family: 'Times New Roman', serif;">Zvīgulim</a><span style="font-family: 'Times New Roman', serif;">,
kurš nebija ieradies, tādēļ kaut kas tur juka un mežģījās (šorīt pat pārbaudīju programmiņā – nē, Zvīgulis gan tur nebija paredzēts).</span></div>
<div class="MsoNormal">
<span style="font-family: "Times New Roman","serif";"><br /></span></div>
<div class="MsoNormal">
<span style="font-family: "Times New Roman","serif";">Neanalizējot mākslinieciskās kvalitātes, mēģināju fiksēt galveno, ar ko šī izrāde mani
emocionāli atvēra un iekustināja.<o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal">
<span style="font-family: "Times New Roman","serif";"></span><br />
<span style="font-family: "Times New Roman","serif";"></span></div>
<div class="MsoNormal">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif;">Visvairāk vai vispirms (ja vispār var tā gradiēt)</span><b style="font-family: 'Times New Roman', serif;"> mani "ievilka" zāles iekārtojums </b><span style="font-family: 'Times New Roman', serif;">(par scenogrāfiju vairāk </span><a href="http://www.reinisdzudzilo.lv/scenografija/purva-bridejs/" style="font-family: 'Times New Roman', serif;">te</a><span style="font-family: 'Times New Roman', serif;">).</span><span style="font-family: "Times New Roman","serif";"></span></div>
<div class="MsoNormal">
<span style="font-family: "Times New Roman","serif";">Un, nenoliedzami, skatītāju izvietojums
- vienā rindā apkārt visam spēles
laukumam, kopā ar aktieriem, kuri tai brīdī nav aktīvi nodarbināti. Izrādē man
ir svarīgi būt notiekošā sastāvdaļai, būt klāt, blakus, iekšā, vienā līmenī ar
aktieriem, nevis visu izrādes laiku izjust "mēs - te" , bet
"viņi - tur". Jā, mūziklos, operās, kā arī vairāk intelektuāli
baudāmās izrādēs skatuves distance palīdz, savukārt mazās zāles un viena līmeņa
telpas būšana kopā "atver" emocijas. Jā, es vairāk esmu mazo, intīmo
spēles laukumu mīļotāja.<o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal">
<span style="font-family: "Times New Roman","serif";"><b><br /></b></span></div>
<span style="font-family: "Times New Roman","serif";"><b>Divas
Kristīnes </b>(<a href="http://www.teatris.lv/lv/makslinieki/arstata-aktieri/ieva-anina">Ieva Aniņa</a>, <a href="http://www.teatris.lv/lv/makslinieki/aktieri/madara-botmane">Madara Botmane</a>).</span><br />
<table cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="float: right; text-align: right;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="http://www.teatris.lv/userfiles/images/galery/JurisRoss_foto%20Purva%20bridejs_082_VIEW.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="320" src="http://www.teatris.lv/userfiles/images/galery/JurisRoss_foto%20Purva%20bridejs_082_VIEW.jpg" width="213" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;"><div class="MsoNormal" style="text-align: center;">
<span style="font-family: Times New Roman, serif;"><span style="font-size: x-small;">Abas Kristīnes</span></span></div>
<div class="MsoNormal" style="font-size: medium; text-align: right;">
<span style="font-family: Times New Roman, serif;"><span style="font-size: xx-small;">Foto: no Nacionālā teātra mājas lapas (www.teatris.lv)</span></span></div>
</td></tr>
</tbody></table>
<div class="MsoNormal">
<span style="font-family: "Times New Roman","serif";">Es gan cītīgi nepētīju katras Kristīnes
rīcību, reakciju, attieksmju konsekvences (un tāds nebija mērķis), bet šīs
divas Kristīnes daļas brīnišķi reprezentēja mūžīgo sieviešu svārstīšanās starp
"gribu" un "vajag", kas, kā man šķiet, ir pretēja vīriešu "gribu,
tātad vajag". Būt labai (kā tiek
audzinātas visas meitenes - un ne jau nu Vešeriene (<a href="http://www.teatris.lv/lv/makslinieki/aktieri/lolita-cauka">Lolita Cauka</a>) savējo citādāk audzinājusi!), klausīt mammai un, ai, kā gribēt savu
māju, savu putekļusūcēju un kādu kas to nodrošina! Bet tā mīlestība, tā
pirmsieviete, tā vilcene sievietē grib kaut ko citu – to, kas liek asinīm
dzīslās vārīties, kunkstēt, raudāt, smieties, novājēt, stundu skriet pa mežu,
pamanīt krāsas… <o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif;"><br /></span></div>
<div class="MsoNormal">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif;">Vārdu
sakot, divas Kristīnes man "saslēdzās" arī ar mazliet palasīto grāmatu
"</span><a href="http://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/64976-sievietes_kuras_skrien_ar_vilkiem.html" style="font-family: 'Times New Roman', serif;">Sievietes, kuras skrien ar vilkiem</a><span style="font-family: 'Times New Roman', serif;">".
Tā īsi - grāmatā akurāt bija nodaļa, ka īstais vīrietis būs tas, kas
redzēs un akceptēs abas sievietes daļas. Nu - ja no tādas pozīcijas raugās, tad
gan Akmentiņš, gan Edgars tā pa īstam redz tik to vienu Kristīni (man gan
liekas, ka uz skatuves īsti ar šo konsekvence nebija), kura nu kuram labāk
patīk. Tātad neviens jau nav īstais, bet Kristīnei tomēr šķiet, ka jāizvēlas
viens no šiem abiem, un tur arī ir tā drāma, jo…</span></div>
<div class="MsoNormal">
<span style="font-family: "Times New Roman","serif";"><br /></span></div>
<table cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="float: left; text-align: left;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="http://www.teatris.lv/userfiles/images/Purva%20bridejs-Janaitis-5666.jpg" imageanchor="1" style="margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="320" src="http://www.teatris.lv/userfiles/images/Purva%20bridejs-Janaitis-5666.jpg" style="cursor: move;" width="213" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">Akmentiņš un Vešeriene<br />
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: xx-small; text-align: right;">Foto no Nacionālā teātra mājas lapas (www.teatris.lv)</span></td></tr>
</tbody></table>
<div class="MsoNormal">
<b style="font-family: 'Times New Roman', serif;">... Edgars
</b><span style="font-family: 'Times New Roman', serif;">(</span><a href="http://www.teatris.lv/lv/makslinieki/aktieri/kaspars-dumburs" style="font-family: 'Times New Roman', serif;">Kaspars Dumburs</a><span style="font-family: 'Times New Roman', serif;">) </span><b style="font-family: 'Times New Roman', serif;">nav ne īsti labs, ne īsti slikts</b><span style="font-family: 'Times New Roman', serif;">. Tāds, ko pilnīgi noteikti
var iemīlēt (jo katram podiņam ir savs vāciņš un šarmants jau puisis ir), tāds,
par kuru var atrast labāku (jo skaidrs, ka puisim iedzert tīk un visas dziņas
arīdzan nekontrolē), bet nav arī gluži pēdējais puisis ciemā (baltās biksēs un ja
grib, tad var). Savukārt </span><b style="font-family: 'Times New Roman', serif;">Akmentiņš</b><span style="font-family: 'Times New Roman', serif;"> (</span><a href="http://www.teatris.lv/lv/makslinieki/aktieri/girts-liuziniks" style="font-family: 'Times New Roman', serif;">Ģirts Liuziniks</a><span style="font-family: 'Times New Roman', serif;">) varbūt nav seksa karalis, bet savs
rotaļīgums vīram piemīt (tā šampanieša/ ūdens sprauslāšana zem ventilatoriem);
varbūt atturīgs un pastīvs, bet noteikti no labas audzināšanas, jo pirmo dāvanu – lapsādu
– pasniedz potenciālajai sievasmāte; un tas mājas iekārtojums - i Kristīnei tas jāatzīst - tomēr liecina par
gaumi un saprātu (lai arī kā āža kāja no velna zābaka lien ārā baltais gulbis
uz postamenta). Un tādēļ tā drāma slēpjas ne jau pretnostatot un izdarot
izvēles starp bagātību vai nabadzību, tikumu vai netikumu, bet gan...</span></div>
<div class="MsoNormal">
<br /></div>
<div class="MsoNormal">
<span style="font-family: "Times New Roman","serif";"><b>...lūpās.</b>
Jā, Akmentiņa sarkanajās un Edgara bālajās. Tajās niansēs, kas nekad nevar tikt
uzskatītas par racionālu pamatojumu, bet kas izšķir visu. Kas var nonākt (un drāmās un dzīvē jau nonāk arī) pretrunās ar prāta izdomāto (kur tās jūtas,
blaumaņprāt, kāpj pāri) - un tad cilvēks sēž un nevar saprast, kas tad viņam
dara gauži, kad viss tak ir tik labi. Un izrādās - tās ir lūpas. Starp citu, ne
jau tikai Blaumanim, arī Annai Ahmatovai ir dzejolis </span><span style="font-family: 'Times New Roman', serif; line-height: 150%;"><i><a href="http://www.my-works.org/text_6458.html">Не будем пить из одного стакана</a> </i>, kur visa sāls lūpās: </span></div>
<div class="MsoNormal" style="text-align: center;">
<span style="font-family: "Times New Roman","serif";"><br /></span></div>
<div class="MsoNormal" style="text-align: center;">
<i><span style="font-family: "Times New Roman","serif";">"И если б знал ты, как
сеичас мне любы <o:p></o:p></span></i></div>
<div class="MsoNormal" style="text-align: center;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif;"><i>Твои сухие, розовие губы!"</i> </span></div>
<div class="MsoNormal">
<i><span style="font-family: "Times New Roman","serif";"><br /></span></i></div>
<div class="MsoNormal">
<span style="font-family: "Times New Roman","serif";">Vārdu
sakot, mana izrādes atslēga slēpās lūpu krāsā – pat tagad, iedomājoties Luiziniku,
uzreiz redzu viņu ar koši sārtām lūpām (tikko apskatījos gūglē - nav gan). Un
Kristīne, atšķirībā no daudzām, kas izvēlējušās akmentiņus, bet nezin kāpēc
jūtas slikti, tomēr zina, kuras lūpas viņa mīl. Drāma šajā izrādē nav nezināšanā un pēkšņā atklājumā, vai nepareizā izvēlē, bet citur - ierobežojot izvēli starp Akmentiņu
un Edgaru, Kristīne a priori nebūs laimīga ne ar vienu. Vienu no viņiem apprecot,
viņa vienmēr domās par otru - ak, ar akmentiņu man tagad būtu televizors! ak, ar edgaru
man tagad būtu tāds sekss! <o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal">
<span style="font-family: "Times New Roman","serif";"><br /></span></div>
<div class="MsoNormal">
<span style="font-family: "Times New Roman","serif";">Neko
daudz nezinot par izrādes režisoru <a href="http://www.teatris.lv/lv/makslinieki/rezisori/elmars-senkovs">Elmāru Seņkovu</a>, brīnos un priecājos, kā viens jauns
vīrišķis spēj tik smalki un, jā, sievišķīgi lasīt kanonisku tekstu.<o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal">
<span style="font-family: "Times New Roman","serif";"><br /></span></div>
<div class="MsoNormal">
<span style="font-family: "Times New Roman","serif";">… un
tādēļ, jā, vēl šobrīd brīžam atgriežos dūmakaini zaļā muižas pagalmā, kurā sasaucas
putni… </span><span lang="LV" style="font-family: "Times New Roman","serif"; mso-ansi-language: LV;"><o:p></o:p></span></div>
Karaliene uz kastaņahttp://www.blogger.com/profile/10548400478958340088noreply@blogger.com1tag:blogger.com,1999:blog-7596877245344799883.post-48945803305245085592013-02-12T18:07:00.000+02:002013-02-12T18:09:15.096+02:00Cilvēks ar trešo aci<div class="MsoNormal" style="margin-bottom: 0.0001pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt;">Nesen frizētavā, kā
parasti, pa diagonāli izšķirstīju vai visus šogad iznākušos dāmu žurnālus.
Jaunas dzīves sākums, atvieglināts uzturs pēc svētku galdu pārbagātības, kā
vērtīgi tērēt naudu izpārdošanā – parastās tēmas gada sākumā.<o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="margin-bottom: 0.0001pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt;">Acis iepletās, kad vienā
rakstā bija rēķināts, cik naudas gadā patērē slavenības savai skaistumkopšanai
(dievsgodavārds, neaceros, kurā žurnālā, Pastaiga tā nebija un Santa arī ne,
pārbaudīju). Pie Demijas Mūras un Dženiferas Anistones iztērētajiem 40-60 tūkstošiem
iepletās acis, nākamajā lapā pie Viktorijas Bekhemeas pārsimtstūkstošiem tās
iepletās platāk, bet pie Riannas 1 miljona (un nav pat svarīgi, vai dolāru vai
latu) es sapratu, ka eksistē paralēlās pasaules. <o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="margin-bottom: 0.0001pt;">
<br /></div>
<div class="MsoNormal" style="margin-bottom: 0.0001pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt;">Bet ne par to stāsts.<o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="margin-bottom: 0.0001pt;">
<br /></div>
<div class="MsoNormal" style="margin-bottom: 0.0001pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt;">Krietni pasen kādā
pasākumā piefiksēju, ka neapzināti izvairos no oficiālā fotogrāfa “trešās acs”.
Kopš tā laika šādos lielākos pasākumos no fotoaparāta izvairos jau apzināti, mainu
atrašanās vietu telpā un, kameras pieķerta, sastingstu; tikai nekad
nepajautājot sev – kāpēc? Līdz nesen kāds labi pazīstams fotogrāfs man tieši to
arī pajautāja – kāpēc? Neatminu, ko atbildēju, bet šī doma mani nelika mierā.
Bail, kā izskatīšos fotogrāfijās? Bail pamanīt kaut ko sevī ne tādu? <o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="margin-bottom: 0.0001pt;">
<br /></div>
<div class="MsoNormal" style="margin-bottom: 0.0001pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt;">Atbilde nejauši atnāca
deju terapijas laikā – bet nevis kā uzdevuma atrisinājums, bet tieši uzdevuma ietvars.
“Vērojiet savas emocijas, bet ar šādiem nosacījumiem: <i>ar patiesu interesi</i> par tām; <i>ar
labvēlību</i>, lai arī kādas tās būtu, jo tās ir jūsu; <i>ar atvērtu prātu</i>, nemēģinot tās iekategorizēt iepriekš definētās struktūrās;<i> pieņemoši </i>jeb akceptējoši.” <o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="margin-bottom: 0.0001pt;">
<br /></div>
<div class="MsoNormal" style="margin-bottom: 0.0001pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt;">Bingo! Vērošanā slēpjas
atbilde! Fotogrāfs - cilvēks ar trešo aci - man vienmēr ir licies tāds robežu
un realitāšu šķērsotājs, bet arī to deformētājs. Hronists un radītājs
vienlaikus. Ja divas acis redz daudz, tad trīs – noteikti vairāk. Fotogrāfs ne
tikai vēro un pamana, bet viņš ar redzēto dalās tālāk. Starp “redzēt” un
“dalīties” ir Viņš – subjektīvais vērotājs, analizētājs, iekadrētājs Fotogrāfs.
Un viņa radītā bilde ir vērtējums par redzēto.<o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="margin-bottom: 0.0001pt;">
<br /></div>
<div class="MsoNormal" style="margin-bottom: 0.0001pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt;">Es negribu, lai mani
vēro fotogrāfs, kas nav ieinteresēts vērot tieši mani (vismaz tik daudz, lai
izveidotu labas bildes); kas nav labvēlīgi noskaņots, lai ļaunprātīgi neizceltu
neglīto, bet gan priecātos par skaisto, jo, skaidrs, ka manī ir abi divi; kas
jau <i>a priori</i> neiekategorizē mani kādā
“big mama” vai “tās, kam pāri trīsdesmit” grupiņā un tad tikai tā arī darbojas;
kas negaida no manis, lai es būtu Demija Mūra vai Rianna un nešausminās, ja es
izskatos tā vai šā. Es vienkārši gribu būt patiešām pārliecināta, ka cilvēks ar trešo aci, kas vēro mani, to dara ar labvēlīgu un ieinteresētu skatu.<o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="margin-bottom: 0.0001pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt;">Vai tas ir daudz vai maz
prasīts? Nezinu. Bet zinu - tās reizes, kad fotogrāfs bijis lavbēlīgais vērotājs, ir bijušas skaistas bildes un vismaz man patiess prieks
un gandarījums par procesu. Jo būt par labvēlīgas vērošanas objektu ir ļoti
interesanti, jā, egoistiski patīkami un, domāju, arī veselīgi. <o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="margin-bottom: 0.0001pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt;"> </span><span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt;"> </span></div>
<div class="MsoNormal" style="margin-bottom: 0.0001pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt;">Diendienā dzīvojam
desmitiem, pat simtiem acu priekšā, apzināti vai neapzināti vēroti un vērtēti? Ja
tā padomā – cik bieži mūs kāds labvēlīgi vēro? Bet es pati – cik labvēlīgs ir
mans skatiens? Kurš/kura salidojumā gan nav slepus pētījis bijušo klases
skaistuma karalieni un ar klusu prieciņu piefiksējis, ka celulīts un vārnu
kājiņas nav saudzējušas arī viņu? Vai skatījis kādu slavenības bildi internetā,
kur pamanāms lieks taukums vai koriģējošā veļa, paparaci īpaši izcelts un
izkadrēts – sak, arī viņi nav perfekti? Vai pat savu bērnu, kuru vienīgo mīlam
ar beznosacījumu mīlestību, nevērojam ar kritisku aci – vai tik viņam nav netīrs
krekliņš un nesaķemmēti mati, vai viņš izskatās tāds, kādam būtu jāizskatās
labi koptam bērnam (tādam, kam ir laba mamma)? <o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="margin-bottom: 0.0001pt;">
<br /></div>
<div class="MsoNormal" style="margin-bottom: 0.0001pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt;">Nestrādāju sabiedrisku
darbu un mani tomēr vēro lielākoties gana pazīstami cilvēki, bet nepazīstamie
vien ir garāmgājēji, kuru skati man pat nepaspēj īsti pieķerties. Tomēr ir taču
tie, kas burtiski ir izlikti citu vērošania vai paši iznākuši rampas gaismās –
un viņiem nav iespēju pasargāt sevi no vērošanas. Tad nu nekas cits neatliek,
kā tērēt prātam neaptveramas summas, lai neviens visā pasaulē nevarētu atrast
ko neglītu viņa tēlā.<o:p></o:p></span></div>
<div class="MsoNormal" style="margin-bottom: 0.0001pt;">
<br /></div>
<div class="MsoNormal" style="margin-bottom: 0.0001pt;">
<span style="font-family: 'Times New Roman', serif; font-size: 12pt;">Tā kā man nav šādas naudas
un prefekcijas radītas bruņas, tad sargāju sevi pati. Un - tāpat kā retās
Latvijas vasaras dienas baudu brīžus, kad mani labvēlīgi vēro. <o:p></o:p></span></div>
Karaliene uz kastaņahttp://www.blogger.com/profile/10548400478958340088noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-7596877245344799883.post-6518013157209270092012-09-30T08:52:00.001+03:002012-09-30T09:17:09.712+03:00Metafora "Migla" Lietas un jēdzieni nāk pie manis čupiņās. Reizēm vienkārši piefiksēju - sak, zināju, ka tu nāksi, tikko te viena tāda pie manis jau ciemojās. Un laižu prom. Reizēm sabīstos, jo nepatīk, neesmu gatava kādai "objektu klasei", kas mani intensīvi apciemo.<br />
<br />
Migla pie manis nāca lēnām. Kādā brīnišķīgā septembra rītā braucu uz darbu kā caur teiksmu zemi, kas atklājas pa vienai mājai, kokam, mašīnai. Ietīta un pasargāta, nobrīnījos par savu miglas labsajūtu.<br />
<br />
<table cellpadding="0" cellspacing="0" class="tr-caption-container" style="float: right; text-align: right;"><tbody>
<tr><td style="text-align: center;"><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiBb84TMecdJGXtluQzNLKkDp2JqJsBfyaUA1WBkVO3qbOl_McAlWZq-Qjgi31jtJ2D619viHAxqBv0KIkeMa4-GR7sGdrFpN2TpEKA-aqcFS9yOLB78UMr_KBX0hgCJ1M2XLdw8WxMUns/s1600/migla.jpg" imageanchor="1" style="clear: right; margin-bottom: 1em; margin-left: auto; margin-right: auto;"><img border="0" height="212" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiBb84TMecdJGXtluQzNLKkDp2JqJsBfyaUA1WBkVO3qbOl_McAlWZq-Qjgi31jtJ2D619viHAxqBv0KIkeMa4-GR7sGdrFpN2TpEKA-aqcFS9yOLB78UMr_KBX0hgCJ1M2XLdw8WxMUns/s320/migla.jpg" width="320" /></a></td></tr>
<tr><td class="tr-caption" style="text-align: center;">Migla, kurā iegrimu.</td></tr>
</tbody></table>
Pagājušā nedēļā skatījos<a href="http://www.flickr.com/photos/martinskemme/"> kolēģa fotogrāfijas</a> - nu tā, kā mūsdienās skatās fotogrāfijas - ātri, ātri pāršķirstot. Un tad - apstājos. Iegrimu. Palielināju. Aizvēru albumu ciet. Pēc brīža atkal atvēru un ielādēju datorā miglu. Un izdarīju to, ko nebiju darījusi jau pusotra gada - nomainīju desktopa bildi. Uzliku miglu.<br />
<br />
Ceturtdien, vēloties ko skaistu, grāmatnīcā ātri paķēru <a href="http://www.apgadsmansards.lv/lv/migla/">Ingas Gailes jaunāko dzejoļu krājumu,</a> neplānoti un neko par to nezinot. Lija pēdējais pēkšņās vasaras lietus, pāri Zemitānu stacijai pa brīžam nozibeņoja. Vilcienā, cauri tuvojošai naktij un negaisam braucot uz mājām, lasīju un raudāju, lasīju un raudāju - un tad pamanīju, ka krājuma nosaukums ir "Migla". Histēriski sāku smieties.<br />
<br />
Migla ir auksta, bet tā glābjot no nāvējošām salnām. Migla ir necaurredzama, bet tuvākos kokus un suņus tā atklāj. Tā nerāda vairāk, kā nepieciešams, un tādēļ pārvietoties miglā ir kā staigāt pa muzeju, apskatoties katru priekšmetu un lietu, kas gadās ceļā. Migla ir klāt, kad mainās nakts pret dienu, bet migla nav mūžīga, tā zūd ar pirmajiem īstajiem saules stariem. Un migla ir neparedzama - nekad nezini, vai tā nokritīs vai pacelsies. Un es joprojām īsti nezinu, kas liecina par sauli - kad migla ceļas vai krīt...<br />
<br />
<div style="text-align: justify;">
Nu ja. Anna Auziņa recenzijā par Gailes "Miglu" <a href="http://www.satori.lv/raksts/4563">raksta</a>: "Grāmata nestāsta tik daudz par pašu miglu (..), bet gan drīzāk par ceļu no miglas ārā. Precīzāk - tā pati ir šis ceļš"<span style="color: #231f20; font-family: Tahoma, Geneva, sans-serif;"><span style="font-size: 12px; line-height: 21px;">.</span></span></div>
<div style="text-align: justify;">
<span style="color: #231f20; font-family: Tahoma, Geneva, sans-serif;"><span style="font-size: 12px; line-height: 21px;"><br /></span></span></div>
<div style="text-align: justify;">
<span style="color: #231f20; font-family: Tahoma, Geneva, sans-serif;"><span style="font-size: 12px; line-height: 21px;"><br /></span></span></div>
<br />
<br />Karaliene uz kastaņahttp://www.blogger.com/profile/10548400478958340088noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-7596877245344799883.post-72693410262808186632011-12-23T18:15:00.000+02:002011-12-23T18:15:48.917+02:00Gada retrospekcijaŠogad brīnišķīgi iegadījās tā, ka lielos darbus veiksmīgi pabeidzu līdz decembra vidum, līdz ar to vairāk kā nedēļu man bija tā retā iespēja "sarīkot" savu aizejošā gada retrospekciju jau pirms ziemassvētkiem.<br />
<br />
Mana šāgada trīs vārdi. Priecīga. Piekususi. Pateicīga.<br />
<br />
Priecīga. Šovasar sapratu atšķirību - priecīgs nepavisam nenozīmē laimīgs, priecīgs vēl retāk nozīmē jautrs. Prieks visbiežāk ir kluss, citi pat var nepamanīt, ka pelēkā dienā klusi dzied putu trollīši. Priecīgums nav pastāvīga sajūta, priecāties ir impersija. Tas drīzāk ir veids, kā esmu iemācījusies sarunāties ar apkārtējo pasauli, atbildēt tai. Prieks visvairāk līdzinās smaidam. Es pamanu varavīksni un priecājos. Piezvana draugs. Dzirdu skaistu klavierspēli. Priecājos par talantīgiem teikumiem grāmatā, par pelēkrozā gliemežvākiem, par vilcienu gaismām miglā. Priecājos par to, ka ir tik ārkārtīgi daudz lietu, kas rada prieku.<br />
<br />
Piekususi. Es šogad apzināti mācos veidot attiecības. Nocelt savus elkus un supervaroņus no pjedestāliem - un iemīlēt viņu cilvēciskumu. Iznākt no apspriežu telpas abstraktuma un apsēsties kopā ar klientu pie viņa rakstāmgalda. Ravēt ārā teicamnieciskumu un atmest visziņa masku, lai kļūdītos un uzdrīkstētos par to uzņemties atbildību. Patiešām būt attiecībās, nevis tikai sazināties - un tas ir pats grūtākais un pats skaistākais, ko šogad esmu piedzīvojusi. Jā, es esmu no tā velnišķīgi piekususi, bet ne nogurusi. Joprojām meklējot telpu sevī pa brīdim atpūsties.<br />
<br />
Pateicīga. Vārds pirms dažām dienā atnāca pie manis uz Zemitāna tilta. Tik precīzs, ka gandrīz apraudājos. Pateicīga par iespēju dzīvot tā, kā vienmēr esmu vēlējusies. Par iespēju strādāt kopā ar trakiem un talantīgiem cilvēkiem un no viņiem mācīties. Būt kopā ar īstajiem, darīt īstas lietas. Par iespēju veidot attiecības visdažādakajos veidos - audzinot spītnieci meitu, izdzīvojot vienpadsmito kopdzīves gadu ar vīru, pirmo reizi strādājot kopā ar māsu, dejojot pie Indras grupā, iemīloties simtvienpadsmit reizes gadā. Pateicība Kādam par iedrošināšanu patiešām būt.<br />
<br />
Nē, nepavisam nav rozā. Bet ir sasodīti interesanti dzīvot.Karaliene uz kastaņahttp://www.blogger.com/profile/10548400478958340088noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-7596877245344799883.post-8740763847498558782011-07-22T16:50:00.000+03:002011-07-22T16:50:28.593+03:00apsēstībaJa man kāds pajautātu, kuri ļaudis mani kaitina visvairāk, mūžīgi dodami nelūgtus padomus un agresīvu daloties pieredzē, tad nosauktu svara vērotāju kustību adeptes un jaunās māmiņas ar precīzi 4-5 mēnešu bērnkopības pieredzi (ne visas, protams, dies pasarg). Kā sāk par pareizu ēšanu vai ko tādu, tā agresīvi, monologā, nevietā un netaktiski; vienmēr domāju, vai tad nu nevar mazlietiņ pievaldīties. Vienmēr esmu domājusi, ka tur ir kādas kompleksu, mazvērtību lietas un tā.<br />
<br />
Šobrīd jūtu, kā reižu reizēm pie sevis laboju citu pateikto. Nekontrolēti. Lūdzu, bez panikas, to es daru garlaicīgās sapulcēs klusu pie sevis. Ja laboju skaļi, tad sevis un reizēm meitas runāto. Iemesls ir pavisam vienkāršs un man noteikti negaidīts - nu jau kādu laiku mācoties latviešu valodas uzbūvi, arvien vairāk apbrīnoju valodas tīri gramatisku konstrukciju spēju būt jēgpilnai. Tā ir grandioza Sistēma, ko diendienā lieto miljons cilvēku. Sistēma, kuras mērķis ir būt precīzai un vienlaikus taupīt valodas līdzekļus. Ar vienu galotni, konstrukciju mainīt ne tikai formu, bet arī jēgu. Labi, labi, reizēm tā ir tikai nianse, kuru pamana tikai īpašā gaisām, tomēr nianse, kas iederas kā pēdējais puzles gabaliņs un noapaļo sistēmu. Valoda ir kā taupīga svētku saimniece - viss ir gards un bagātīgi, bet nekas nepaliek neizmantots pāri.<br />
<br />
Šobrīd apbrīnoju salīdzinājuma konstrukcijas (formālais iemesls - rakstīju par tiem pēdējo referātu). Atceros, naktī pēc darba pabeigšanas un pirms nodošanas (nosūtīšanas) sēdēju, domāju un brīnījos par salīdzinājumu skaistumu (mazliet baisa iezīme, ne?) un lielo informācijas daudzumu, kas tiek ielikts pāris vārdos. Dumjš kā zābaks. Cilvēks ir tikpat stulbs un neaptēsts kā zābaks, kuram nav ne smadzeņu, nekā, kaut arī no ādas, un ir ciets purngals. Ar trīs vārdiem tiek salīdzināti divi fenomeni noteiktā skatījumā, ja tā var izteikties, - cilvēka un zābaka. Kas vieno - kas šķir?<br />
<br />
Bet jā - ko es ar to gribēju pateikt - ir tiešām brīnišķīgi runāt tā, kā paredz Sistēma. |Ne valodas, bet sevis dēļ. Valoda vibrē un ieskanas, kad mazie nianšu elementiņi nostājas savās vietās. Rodas gandrīz fizioloģiska sakārtotības sajūta. Sakārtojas runa, sakārtojas domas, rodas miers. Izteiktais piepūšas kā ziepju burbulis, atraujas no aplīša un paceļas gaisā pabeigts, skaists un brīvs, nevis nopil uz kājas vai zemē kā lipīga ziepjūdens pļeka.<br />
<br />
Re, re, es jau jūtu, manī pamodusies kaitinošā sajūta mācīt un pārliecināt, cik labi ir runāt un rakstīt pareizi.<br />
<br />
Tagad domāju - varbūt svara vērotājām arī ir kāda "pareizā" sajūta, kas dara viņas laimīgas un ko viņi cenšas nodot pārējiem, tikai nemāk jēdzīgi to pastāstīt?<br />
<br />
P.S. Uzreiz piebilstu - rakstītais attiecas uz sintaksi un morfoloģiju, bet ne leksiku. Jo leksika ir kā jūra, kuras robežas plūst, vētrās un vējos mainoties; reizēm izskalo krastā dzintaru, reizēm - pudeli. Kas var precīzi iezīmēt jūras krastu, kas - leksikas, lai neiesaldētu, neizsusinātu, saglabāt dzīvu?Karaliene uz kastaņahttp://www.blogger.com/profile/10548400478958340088noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-7596877245344799883.post-49710229451273345022011-06-29T17:34:00.001+03:002011-06-29T21:08:21.280+03:00Ai, viegliReiz novēroju - tad, kad no rīta meita bērnudārzā ir iegājusi grupiņā, viņa vispirms apsēžas uz soliņa pie durvīm, nevis iet pie saviem draudziņiem. Pēc tam pamanīju, ka ne mana princese vienīgā tāda sēdētāja. Pajautāju audzinātājai, vai kaut kas slikts noticis, kašķis kāds. Nē, izrādās tā mazie dara. Vispirms aprod, ka mamma prom, ka nāksies tagad visu dienu dzīvoties pašai, un tikai tad dodas bariņā. Šodien, atkal to pamanot, aizdomājos - es atceros bērnudārza pusdienlaikus, mājās iešanu, dziedāšanu (mani audzinātāja parāva aiz bizes, kad dziedāju pārāk augstu), ārkārtīgo prieku, kad mamma negaidīti atnāca pakaļ pirms pusdienām un paņēma līdzi uz darbu. Bet neatceros rītus dārziņā. To brīdi, kad pateicu mammai 'atā!', iedevu buču, iegāju grupā un durvis aiz manis aizvērās. Nevienu pašu reizi nevaru atcerēties, lai arī kā pūlējos atcerēties. Visas atmiņas sākas no brīža pēc brokastīm. Nevaru teikt, ka man šausmīgi nepatiktu dārziņā - mājās bija labāk, bet arī dārzā varēja dzīvot. Tā vismaz atceros, un arī mamma tā atceras. Bet laikam tie rīti bija nepatīkami.<br />
<div><br />
<div>Tā laikam ir cilvēku unikālā spēja aizmirst to, ko negribas atcerēties. Es, droši vien, pēc gadiem stāstīšu, cik fantastiski bija mācīties filoloģiju (kā tagad stāstu, cik debišķīgi bija akadēmijā ņemties ar dramaturģiju). Jo man jau patīk, ai kā patīk, ai kā patīk (dziesmiņa tāda ir). Noteikti to patiku un prieku atcerēšos, jo tā ir liela un brīnišķīga patiesība. Bet tieši tāpēc pierakstu te un tagad - šī sesija bija ārkārtīgi grūta. Caur nevaru, negribu un lieciet mani mierā. Ar grāmatas likšanu zem spilvena, jo liekas, ka tā ir vienīgā cerība nokārtot eksāmenu; jo izmisums mācas no tā, ka šķiet - viss, galva un pildspalva (dators, protams) tukša un manā galvā idejas beigušās uz mūžiem. Ar apņemšanos celties no rīta agrāk, bet pieceļoties nespēju iekurbulēt smadzenes, lai tās varētu kaut trīs vārdus salikt loģiskā predikatīvā izteikumā. Izmisums. Ar nespēju vairākas brīvdienas pat lasīt tekstu, nerunājot par tā izprašanu vai analīzi. Izmisums. Saskaroties ar apkārtējo - bet tev tak patīk, kā tev var būt grūti; tev tak tas nāk tik viegli, tev ir talants; kā var būt grūti - tas jau nav jau rēķināt diferenciālvienādojumu; un sajūtot sevi kā neveiksminieci un muļķi, jo tomēr nez kāpēc man ir grūti - ar visu talantu, patiku un filoloģijas "vieglumu" (ha!). Tikpat grūti kā toreiz rēķinot diferenciālvienādojumus. Izmisums. Esmu muļķe. Izmisums. Un tam nav jēgas (filoloģija! nav jau tautsaimniecība! nav tavs darbs! maizīti nenopelnīsi!). Izmisums.</div></div><div><br />
</div><div>Un tagad to es esmu pateikusi. Es elpoju. Es ieelpoju dziļi un izelpojot priecājos par to, ka vēl vienu darbiņu esmu pabeigusi. Par to, ka tomēr varu mazliet parunāt lietuviski. Par brīnišķīgu nakti, kas pavadīta interpunkcijas sabiedrībā, un jaunu skatījumu uz valodas sintakses semantisko dabu. Par tikko uzrakstīto eseju, pētot ārkārtīgi skaisto Ādama Zagajevska dzejas valodu. Par to, ka es joprojām varu, spēju, gribu. Par to, ka es esmu šeit, tagad un tāda, kāda es esmu. Jo es tiešām esmu. Un daru to, kas man sagādā baudu. Par sviedriem, asarām, izmisumu, ko aizmirsīšu, bet kas manī tomēr dzīvos - kā grants, kā pamati, uz kuriem būvēta mana varēšanas ēka.</div><div><br />
</div><div>Es aizmirsīšu izmisumu, lai varu dzīvot viegli. Es pierakstu izmisumu, jo gribu atcerēties, ka mana viegluma pamatā ir darbs, daudz darba; lai tad, kad kāds saka, ka tas neko nav vērts (jo tev tak tas ir viegli!) un es pati pēkšņi sāku šaubīties, lai man ir kur atcerēties. Atcerēties, ka mans nams ir būvēts uz ļoti stingriem pamatiem.</div>Karaliene uz kastaņahttp://www.blogger.com/profile/10548400478958340088noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-7596877245344799883.post-41110162642191743272011-05-19T09:47:00.000+03:002011-05-19T09:47:04.081+03:00nauda un baudaNeatceros, kur, bet pirms vairākām vasarām lasīju interviju ar kādu ne ta sērferi, ne tai kaitistu, ne ta burātāju; ļoti jūsmīgu, iedvesmojošu, augšupceļošu tekstu, kura galvenais vadmotīvs: pats labākais, kas dzīvē var notikt, ir pelnīt naudu ar savu hobiju. Vispār vienu laiku tā bija tāda modes tēma līdzīgi kā nesenās krīzes laika uzsaukums - met prom savu grāmatvedību, vāri ziepes vai tamborē krelles!<br />
<br />
Ja teiktu, ka šos vārdus (par hobiju un pelnīšanu) uzrakstīju uz līmpapīrīšiem un aplīmēju ar tiem spoguli, datoru un gultas galvgali un pakārtoju tam savu dzīvi, tad laikam mazliet sanāktu pārspīlēt, tomēr tā doma manī diezgan dzīvelīgi dzīvojās un pat brīžam tuvojās biznesplāna rakstīšanai. Kas tad ir mani hobiji - brrr, ciest nevaru šo vārdu - , labi, ko tad man patīk darīt ļoti, ļoti? Lasīt. O, jā, nešaubīgi. Rakstīt. Nuuu, vairāk nē, nekā jā. Labot, ko citu uzrakstījuši. Jā, varbūt, lai arī mazliet kantes rīvē (es tak 3 gadus pati rakstīt mācījos). Runāt. Nu, skatoties ar un par ko. Ceļot. Izlasīju <a href="http://www.richmondreview.co.uk/books/beach.html">The Beach</a>, sapratu, ka es neceļoju. Gatavot ēst un uzņemt viesus. Pēdējā laikā sporādiski un vairāk tomēr meditatīvā procesa dēļ (sanāks - forši, nesanāks - arī forši, pasūtīsim picu). <br />
<br />
Kā jau minēju, tiku līdz idejai (man liekas, labai) un biznesplānam, pat mazliet uz papīra uzmestam, vienā no nosauktajām jomām (nē, neizpaudīšu, kurā, bet pateikšu priekšā, ka tā nebija ar ēšanu saistīta). Īpaši pēc meitas piedzimšanas biju stingri apņēmusies savā IT kastītē vairs neatgriezties vai atgriezties, lai aizietu. Nu, kā noprotams, nekur neesmu aizgājusi, drīzāk ielīdusi dziļāk, daudz dziļāk. Un, ja tā godīgi, tā ļoti nemaz nekārojas aiziet. Patīk, vai zinies, man tas darbs, no sirds patīk (bet ne brīvbrīžiem).<br />
<br />
Tomēr ik pa laikam pieķēru sevi domājam, ka varbūt esmu nodevusi augsto principu - pelnīt ar vaļasprieku. Līdz nesenā sestdienā, esot kāda jauna, talantīga pasniedzēja lekcijā, nejauši atskārtu - nabadziņš, viņam tak nekā cita bez literatūras, kurā ir iekšā līdz pat bikšu buktēm, nav (neprasiet, kā es to zinu; es zinu). Un tad es, figurāli izsakoties, paskatījos uz sevi un nodomāju - ei, vecenīt (karalienes arī tā mēdz sevi uzrunāt), tev tak nepavisam nav slikti, pa nedēļu izņemies savā algoritmiski analītiski organizatoriskajā būšanā, bet, kad tie racionālisti ir līdz kaklam, pilnīgi legāli (jo īpaši ceturtdienās un sestdienās) pārmanevrē uz filoloģiju. Pie tam bez pārlieku lielas atbildības - saņemsi eksāmenā 2, bads nepienāks; nesaņemsi algu - o, tad būs cita runa.<br />
<br />
Vārdu sakot, vismaz šobrīd man liekas, ka ir jauki atdalīt naudas pelnīšanu no kaut kā darīšanas tikai patikšanas dēļ; vēl jo vairāk, ka baudas gūšanu saistu ar zināmu spontanitāti un apstākļiem, nevis kredītatmaksas grafiku. Un tā kā sen zināma ir atziņa, ka lietas un parādības notiek pa pāriem vai čupiņām, tad šodien par to man atgādināja <a href="http://www.problogger.net/archives/2011/05/18/how-to-quit-your-job-move-to-paradise-and-get-paid-to-change-the-world/">šis raksts</a> - es padomāju un, paldies, es gribu gūt baudu no rakstīšanas tad, kad man ir ko teikt, nevis tad, kad gribu ēst.Karaliene uz kastaņahttp://www.blogger.com/profile/10548400478958340088noreply@blogger.com1tag:blogger.com,1999:blog-7596877245344799883.post-40818406770412200912011-05-08T09:03:00.000+03:002011-05-08T09:03:03.795+03:00robežšķērsošanaKad es pirms gadiem desmit mācījos braukt ar auto, manam instruktoram Andrītim bija pavecs opelis, kadets vai omega, neatceros. Tāds, kuram ik pa laikam kaut kas notika - saplīsa radiators (tad nu Andrītis to ātru salaboja ar šīs problēmas novēršanai mašīnā turēto plastilīnu), krita nost izpūtējs un tamlīdzīgi. Tā kā pirms tam īpaši nebiju braukusi citiem auto pie stūres, tad man vislielāko pārdzīvojumu sagādāja ātrkumkārba - tur nu pats vells nevarēja tikt gudrs, kurš ātrums ir ielikts - pirmais vai trešais. Vai otrais (tas tā, ne auto vaina). Tā rezultātā es biju spiesta iemācīties uzsākt braukt ar jebkuru ātrumu un nenoslāpt - klausīties, sajust, kad vajag piebērt gāzi un atlaist sajūgu; principā arī "iemest" ātrumā bez sajūga nospiešanas, ja vien apgriezieni (pēc skaņas, protams) bija +/- pareizie. Lai arī grūti mācībās, viegli kaujā, tomēr kāds atvieglojums eksāmenā bija apjausma, ka Andrīša auto nav izgājis tehnisko un būs jābrauc ar otra inspektora opeli, kuram ātrumkārba slēdzas kā pulkstenis. Tādas man joprojām patīk.<br />
<br />
Stāsts šoreiz gan nebūs par auto, bet par pāreju no viena stāvokļa uz otru. Pirms dažām dienām kādā sarunā mans sarunu biedrs teica, ka nerīkošot no darba aiziešanas ballīti. Tā teikt, nav ko lieki zīmēties. Par to, ka liela daļa cilvēku nesvin savas dzimšanas dienas, jo "nav mans nopelns", "tie ir tikai gadi uz papīra" utt., vispār nerunāšu, un jo vecāka kļūstu, jo vairāk tādu apkārt. Kāzas arī ir tikai arhaisms, kas neko nemaina un ka mantu jau var sadalīt ar līgumu. Vārdu sakot - dodiet man vienu racionālu argumentu, kāpēc jāsvin! Man nav ļoti racionālu argumentu, bet ir sajūta un pārliecība - arī 21.gs. logosa cilvēkam rituāls, kas iezīmē kādu pāreju dzīvē, ir tikpat būtisks kā senajam mitoloģiskajā pasaulē dzīvojošajam sencim.<br />
<br />
Es svinu visu. Arī Mātes dienu, arī 4.maiju, 11.novembri un vārdadienu. Vasaras sākumu un vasaras beigas. Kāzas, protams. Man joprojām šķiet svarīgi laiku pa laikam skaidri iezīmēt manu šobrīdējo vietu pasaules ainavā. Un rituāls ir pārbaudītākais paņēmiens, lai apliecinātu kaut kā beigas un kaut kā sākumu vai laika ritējuma ciklisko dabu.<br />
<br />
Vai no tā kas mainījās, ka kopā ar kolēģiem apēdām picas un izdzērām 2 kastītes vīna manā pēdējā darbdienā? Sadarbība palika, bet man pēc tam bija pavisam skaidrs, kur es strādāju, kas ir mana darba devējs, bet kas - vieta, kur mēs ar bijušajiem kolēģiem tiksimies sadarbības gadījumos.<br />
Vai no tā faktiski kaut kas mainījās, kad pēc 6 gadu kopdzīves apprecējos? Faktiski - nē, sajūtas - viennozīmīgi jā. Jo ir taču tik viegli turpināt dzīvot kopā, kamēr viens otram neuzdod jautājumus skaļi. Arī katra kāzu jubileja klusiņām uzdod šos jautājumus atkal, gribu to vai nē. Vai tas izslēdz kļūdas, nodevību un domu maiņu? Protams, ka nē, bet ir atskaites punkti cietzemes sataustīšanai.<br />
Vai no tā valstī faktiski kaut kas mainās, ja es katru gadu valsts svētkos noskatos kādu filmu par 4.maija deklarācijas parakstīšanu vai braucu skatīties salūtu, nolikt svecītes vai ar vecākiem apēst svētku kūku? Faktiski jau nē, bet sajūtiski es atjaunoju savu emocionālo saikni ar zemi un valsti, kurā dzīvoju.<br />
Vai no tā faktiski kas mainās, ja es svinu savu dzimšanas dienu? Faktiski jau nē (tikai tēriņi), bet man ir svarīgi apzināties, ka (tagad) esmu 31 gadu veca un ko tas nozīmē pret mūžības ritējumu. Un labi ir katru gadu vismaz vienu reizi vasarnīcā sapulcināt visas vecmāmiņas, krustmāmiņas un draugus un apskatīties uz savu lielāko bagātību.<br />
<br />
Vai kas faktiski mainās no vārdadienas svinēšanas, ziemassvētkiem, lieldienām u.c. reizēm? Faktiski jau tikai laika un naudas patēriņš un no rīta reizēm paģiras, bet vienmēr sajūtu to, kā rit laiks, kā mainos es un pasaule man apkārt. Tas ir brīdis, kad apstāties un klusiņām uztaisīt mazu retrospekciju sev pašai - kas patika un palīdzēja? kas nepatika un traucēja? ko darīt savādāk? Nofiksēt savas koordinātes Indras tīklā un doties tālāk.<br />
<br />
p.s. Par rituālu nozīmi tādā plašākā kontekstā skaisti un vienkārši reiz rakstīja Andris Rubenis grāmatā "Cilvēks mītiskajā pasaules ainā". Izdota kaut kad deviņdesmitajos.Karaliene uz kastaņahttp://www.blogger.com/profile/10548400478958340088noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-7596877245344799883.post-817762727647655582011-05-01T18:59:00.000+03:002011-05-01T18:59:02.170+03:00no šodienas uz mūžīgiem laikiemŠodien pusi dienas sēžu viesistabas zaļajā dīvāniņā, apsegusies ar vilnas pledu, slepus no vīra ēdu trifeļkonfektes, pārlasu dažas mājā esošas lubenes un skatos visas nedēļas daiļslidošanas čempionāta ierakstus (Daisuke Takahaši tikko brīnišķīgi noslidoja priekšnesumslidojumos). Un vīrs un bērns ir devušies uz kino. Zin, kā tas saucas? - veģetēt tas saucas. Ir miljons lietu (nu vismaz 101), ko es varētu (un tā kā gribētu) darīt tā vietā - sākot ar mājasdarbu pildīšanu interpunkcijā un lietuviešvalodā (un, ticiet vai nē, bet tas man parasti sagādā prieku), skoņu cepšanu, manikīra veikšanu (vakar vecmāmiņai palīdzēju stādīt kartupeļus un nolauzu nagu) un epilāciju, logu mazgāšanu vai vismaz godīga teksta uzrakstīšanu šeit. Jau tik daudz saņēmos, kā ielīdu dušā, izmazgāju matus un rakstu sēdus, nevis gulšņāju.<br />
<br />
Un kālab tā viss? - tālab, ka man, sprinterei, liekas, ka tad, ja vienreiz mērķi esi sasniedzis, nākamreiz tas notiks pats no sevis. Izrādās, nenotiks vis. Izrādās, ka, kā reiz man teica burvīgais dietologs dakteris Tupiņš, nepietiek dibenu noslaucīt vienreiz, tas jādara visu mūžu katru reizi pēc kakāšanas (vispār saruna bija par veselīgu ēšanu).<br />
Trīs nedēļas pārkāpu savu "ceturdiena pieder MAN" principu (un strādāju). Divas nedēļas pārkāpu savu "mans godīgais darbalaiks beidzas sešos" principu (un strādāju pacmit stundas dienā). Divas nedēļas iedomīgi domāju, ka pietiek pāris reižu meditējot sasniegt garīgu pārdzīvojumu, ka varu mierīgi un nesodīti neievērot savus garīgās veselības uzturēšanas principus (un tā vietā, lai vakarā ja ne meditētu, tad vismaz veiktu relaksācijas vingrnājumus, iedzēri pāris glāžu vīna). Un tagad man pietrūkst fiziska un morāla spēka pilnvērtīgi būt brīvdienā.<br />
<br />
Jau brīvdienās Berlīnē, precīzāk, izbraucienā uz Potsdamu, piedzīvoju sen nebijušo panikas lēkmi. Un kālab? - tālab, ka ignorēju skaidri manāmās pazīmes, ka nebūs labi - izsalkumu, miegainību, karstumu, nepārtraukti lejup šļūkošās zeķbikses, dzīvo velosipēdistu satiksmi un izīrēto velisopēdu pedāļu bremzi. Vismaz daļu varēju ļoti viegli novērst. Un kālab ignorēju? - tālab, ka iedomīgi zināju, ka man ir instrumenti tā novēršanai. Aizmirstot, ka tie ir gan laikus jāasina, gan - tāds sīkums - arī jālieto. Gods kam gods - tad, kad jau bija slikti, savācos gana ātri.<br />
<br />
Mani vienmēr ir tracinājuši un ļoti, ļoti biedējuši vārdi - un tagad līdz mūža beigām. Jādzer zāles. Jāievēro diēta. Jābūt mammai. Apbrīnoju cilvēkus, kas katru dienu vai ik pārdienas noskrien desmit kilometru un reizēm nonāk pie endrofīna viļņiem organismā. Kas katru dienu meditē un gūst līdzīgu baudījumu. Es esmu gan skrējusi gandrīz stundu, gan meditējusi - bet vienmēr to atkārtot man šķiet daudz grūtāk nekā pirmo reizi izdarīt. Tā apziņa, ka vēlreiz (un vēlreiz, un vēlreiz) būs jānoiet tas pats ceļš, lai iegūtu to, kālab tas darīts, mani garlaiko un tracina. Ka pat tad, kad būsi trenējies gadiem ilgi, nevarēsi iegūt laimes hormonu salūtu bez n-to km noskriešanas; vienīgi trenētam noskriet ir vieglāk. <br />
<br />
Kas tas ir par kastani? Pacietības trūkums? Prāta nenoturība? Uzmanības deficīts?Karaliene uz kastaņahttp://www.blogger.com/profile/10548400478958340088noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-7596877245344799883.post-32034121453482591862011-04-24T08:47:00.001+03:002011-04-24T08:48:40.043+03:00vārdi vārdi vārdiVārdi, vārdi, vārdi - viegli kā spalvas gaisā slaveno Šekspīra frāzi vai izdziedāja fantastiskais ēteriskais Valmieras teātra Hamlets Ivo Martinsons. Kā bez svara, bez miesas, bez gara palaida pasaulē.<br />
<br />
Šobrīd negribas vārdu. Esmu nogrimusi vārdu jūrā - lasīto, sacīto, rakstīto, klausīto, nosapņoto un domāto vārdu jūrā. Ja tā padomā, nav jau nekāds brīnums - studēt filoloģija, pelnīt naudu ar domāšanu, runāšanu un rakstīšanu, par hobiju jau agrā bērnībā izvēloties lasīt, lasīt, lasīt. Kaut kad tam ir jānāk - apziņai, ka negribas vairs vārdu; kā viļņi tā uznāk un pāriet, uznāk un pāriet, tikai ar katru reizi arvien biežāk uznāk un ilgāk nepāriet.<br />
<br />
Laikam ne jau vārdi ir vainīgi, bet tiem uzliktā slodze. Pārslodze. Nevaru vairs pateikt ne nieka frāzes, lai neatdurtos kādā slēptā nozīmē, kādā citātā, kādā kontekstuālā saistībā. Nu jau kādu pusgadu negribu teātri - nekārojas nu nemaz, kā saka man Elejas vecmāmiņa. Vārdi, ko viens uzrakstījis, otrs tajos, garās bezmiega naktīs pārpīpējies, ielicis papildjēgu savas ģeniālās idejas sasniegšanai, bet tad vēl trešais interpretē un pasaka ar savu sapratni - parāk daudz konstrukciju, pārāk daudz semantisko slāņu. Mazliet tā kā riebīgi tajos kašāties un vēl izvilkt ceturto nojēgu - savējo. Gribas kā tīra, kā svaiga, kā caurspīdīga, kā skaidra.<br />
Negribu grāmatas ar pārkāpinātām un izdomātām kaislībām (piedodiet, "Vientulība tīmeklī" fani, bet pēc 1/3 izlasīšanas un emocionālas uzvilkšanās jutos nogurusi un nesvaiga kā paģirās - un tās nudien taču nav patīkamas sajūtas, vai ne?). Negribas zemteksta, aizteksta un vai norādi ar pirkstu - raudi! smejies!<br />
<br />
Tikai svešā skaistumā ir mierinājums, svešā mūzikā un svešos dzejoļos - tā mans mīļais Adams Zagajevskis. Man ir palikusi mūzika (aaaah, Lielās Piektdienas koncerts ar Pērtu, Kančeli un Karlsonu!), gramatika, deja un tikai dažas "vēsas" grāmatas (tagad Haruki Murakami What I Talk About When I Talk About Running - memuārs par rakstīšanu un maratonu skriešanu). Tieša jutekliskā pieredze vai vienkārši izstāstīts stāsts.<br />
<br />
Ar vienu vārdu Dievs esot radījis pasauli. Nezin, vai tieši tā tas notika, bet skaidrs, ka tīram vārdam pašam par sevi ir liels svars. Nu kālab viņu nelietīgi valkāt?Karaliene uz kastaņahttp://www.blogger.com/profile/10548400478958340088noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-7596877245344799883.post-60965352989907278442011-04-14T20:01:00.000+03:002011-04-14T20:01:51.410+03:00burvju lidspalvaReiz kādam zilonītim, kuram bija aplam lielas ausis, no rīta gadījās pamosties kokā. Pie vārnām, laikam. Visādi izdomājās, kā tur nonācis, līdz izsecināja, ka pa sapņiem uzlidojis. Tad nu vārnas mācīja zilonim apzināti lidot - it kā viss būtu, bet tomēr nesanāk. Līdz zilonīša draugs pelēns ielika lielausim snuķī kādu zemē nokritušu spalvu un pārliecināja viņu, ka tā ir burvju lidspalva. Un tici vai nē - bet zilonītis pacēlās gaisā.<br />
<br />
Šodien, nostrādājot pēdējo dienu savā darbvietā, nevarēju nedomāt par tiem cilvēkiem, ar kuriem kopā esmu bijusi pēdējos piecus gadus. Nekad neesmu slēpusi, ka, iespējams, varētu rakt grāvi vai pārrakstīt Lielo Padomju enciklopēdiju, ja vien blakus man darbotos īstie cilvēki. Manas emocijas īpaši nešķiro,vai esmu darbā vai mājās; ja ar kolēģiem veidojas attiecības, tad tās ir tikpat īstas un dažādas kā ārpus darba sienām.<br />
<br />
Varbūt tāpēc īpaši piedomāju par tiem diviem, kuri mani pēc pusotra gada dzīvošanās pa māju ar mazo bēbi gan nodzenāja tā, lai ne tikai atgūstu profesionālo formu, bet rūpējos par jaunu padebešu sasniegšanu, gan uzticēja un uzticējās. Ar kuriem izveidojās ļoti spēcīga enerģijas, domu, emociju apmaiņa, ceru, abpusēji vērtīga.<br />
<br />
<div style="margin-bottom: 0px; margin-left: 0px; margin-right: 0px; margin-top: 0px;">Kādu laiku atpakaļ <a href="http://www.signis.lv/">viens puisis</a> tviterī rakstīja apmēram šādi - maratonu noskriet, pamīšus ejot, var jebkurš, bet tas, kā dzīvosi un jutīsies pēc maratona pievārēšanas, ir atkarīgs no iepriekšējās trenēšanās. </div><div style="margin-bottom: 0px; margin-left: 0px; margin-right: 0px; margin-top: 0px;">Arī par lidošanu ir tā - ar ticību var ne tikai pacelties debesīs, bet arī kalnus pārnest (tā saka), taču prieks par lidojumu nevis ārprāta bailes nokrist, ausu spēks lidot ilgi un tālu un bez reiboņiem ir tad, ja esi pamatīgi trenēts to darīt.</div>Esmu pateicīga zināmai apstākļu sakritībai, ka man sanāca tā, kā mazajam cirka Dambo - vispirms viens mani trenkāja, trenca un trenēja ausis lidošanai, bet tad, kad man sāka zust ticība savai spējai pacelties augstāk par zemi, otrs iedeva burvju lidspalvu un teica - tu vari lidot! Un es lidoju.<br />
<br />
Nenoliedzami, ka šobrīd manas emocijas šķiroties ir spēcīgas. Tomēr vairāk kā pusgads karalienes gultā man šo to ir iemācījis - esmu pieņēmusi, ka mākslīgi attiecības turpināt nevar, ar katru cilvēku lemts vien tik, cik lemts. Tas, ko nekad iepriekš nevar zināt, ir - cik lemts; kad attiecībās vienkārši ir pauze, bet kad - punkts. Tāpēc tagad mēģinu dziļi elpot, neko nekonstruēt, bet ļauties tam, kā būs. Kas beigsies, kas turpināsies, kas sāksies.Karaliene uz kastaņahttp://www.blogger.com/profile/10548400478958340088noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-7596877245344799883.post-89826267112713060992011-04-12T15:37:00.000+03:002011-04-12T15:37:00.697+03:00ļauties nedrīkst kontrolētLatviešu interpunkcijas visbiežāk lietotā un arī visneitrālākā zīme ir komats. Tā teikt - nezini, ko vilkt, velc "mazo melno", nezini, ko likt teikumā, liec komatu. Parasti tas tikai atdala kādu gramatisku konstrukciju no citas, vienkārši palīdzot vieglāk uztvert tekstu, bet reizēm pilnībā maina teikuma būtību. Jā, jā, salvenais "nošaut nedrīkst apžēlot" gadījums.<br />
<br />
Mans personiskais jēgmainīgais teikums ir "ļauties nedrīkst kontrolēt", uhh, kā es ar viņu cīnos; bet nu katram jau cits, protams. Komatu, kā saprotams, ielikt viegli, bet, atkarā no tā mainās visa mana noskaņa, aktivitātes un, skaļi runājot, attieksmi pret dzīvi un tās jēga pat. Un tad es tā padomāju - viens tāds mazs, melns un pēc būtības neitrāls ķeksis pārslēdz mani, lielu, skaļu, košu, vienā rāvienā. Tā, ka nodžinkst. Sāc šaubīties, domāt, analizēt, drīpelēt sevi. Komplekts (komplekss) parastais. Droši vien tas atkarīgs no pašapziņas un kopējās tābrīža mentālās situācijas, bet neticu, ka ir cilvēki (dalailamas un tamlīdzīgus pasaku varoņus neskaitot), kuriem nav vispār šāda teikuma un attiecīgi - komata, kas maina tā jēgu.<br />
<br />
Man komata lomu var nospēlēt daudz kas. Nenoliedzami, tās ir arī sarunas, diskusijas, vēstuļapmaiņa ar maniem tuvcilvēkiem, bet tā tomēr tāda vairāk vai mazāk apzināta un mērķtiecīga lieta. Tomēr eksplozijas efektu parasti raisa tieši nejauši noklausīta saruna trolejbusā, kolēģa nevietā izmests jociņš, kāds banāls un "visiem, tātad nevienam" rakstīts raksts sieviešu žurnālā. Neitrāli teksti, kas lido apkārt. Vārdi, izšauti bez mērķa.<br />
<br />
Tāpēc apzinos, ka katru reizi, kad pasaku vārdu, tas, lai arī bieži domāts neitrāls kā komats, var mainīt kādam būtību. <br />
Un tikko sapratu - nepietiek, ka "apzinos, ka katru reizi, kad pasaku vārdu". Būtu labi taču "katru reizi, kad pasaku vārdu, apzinos, ka".<br />
<br />
Valoda spēlējas, spēlējas, kamēr (vārdi) sāk spēlēt. Citēju.Karaliene uz kastaņahttp://www.blogger.com/profile/10548400478958340088noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-7596877245344799883.post-30298193679324499952011-04-10T09:11:00.000+03:002011-04-10T09:11:10.595+03:00Sapņos sveša mēle manŠonakt sapnī dziedāju "Še, kur līgo priežu meži" angļu valodā. Kaut kādā konferencē ar leišiem, vai, un tradīcija tāda, ka jādzied. Boss (nezinu, kas, bet boss - dzīvē man tāda īsti nav) nolika mums grāmatiņu priekšā un pavēlēja "Cantate!" Un tad nu mēs arī rāvām vaļā, no notīm un tā, visus pantiņus. Vajadzēja vēl kaut ko dziedāt, bet ar māsu (?) sapratām, ka nav īstā kompānija, skan gaudulīgi un sākām vākt nost no galdiem kartupeļu bļodas, tās lielās, māla, kur pīrāgmīklu parasti jauc. Tālāk jau sapnis parastais.<br />
<br />
Šorīt, protams, nevarēju pat pirmo rindiņu jēdzīgi iztulkot .<br />
<br />
Agrāk, tad, kad pa sapņiem risināju kādas problēmas - parasti ar augstskolu pasniedzējiem par parādu termiņu pagarināšanu - , to darīju vai nu krieviski, vai angliski; man pat šķiet, ka bija kaut kāds sadalījums, respektīvi, ar vieniem konsekventi krieviski, ar otriem - angliski. Tā kā neesmu nekāda svešvalodu speciāliste (mēle nav lokana, tā jau lasu un saprotu it labi), tad diezgan mocījos, izdomāju visādus veidus, kā pateikt. Un pieņēmu, ka svešvalodas parādīšanās sapnī liecina par grūtībām kaut ko atrisināt un tā.<br />
<br />
Pēdējā laikā ļauju savām slēptajām bailēm un nedrošībai lielāku vaļu izpausties apzināti nomodā - dejas terapija, meditācija un iedzimtās prokrastinācijas* apzināšanās un laicīga problēmu risināšana (re, cik skaisti - kā no grāmatas uzrakstījās) vai vismaz cenšanās kaut ko no tā visa darīt. Līdz ar to tagad sapņos biežāk tikai pārrulēju dienas doķeni ar kolēģiem un citiem cilvēkiem vai arī skatos mākslas kino ar fantastikas elementiem. Ok, ir jau vēl arī mistiskie un tā. Bet - svešās mēlēs nerunāju.<br />
<br />
Un nu - še kur līgo. No kurienes uzradās? Un kāpēc līgo? Un kāpēc angliski? Un ko manas sakarsušās smadzenes ar to grib pateikt? <br />
<br />
------------------------------<br />
<br />
* <span class="Apple-style-span" style="-webkit-border-horizontal-spacing: 10px; -webkit-border-vertical-spacing: 10px; line-height: 24px;">prokrastinācija – tas ir latīņu izcelsmes vārds, kas smalkā veidā ļauj izteikt nevēlēšanos strādāt tūliņ un šodien, bet iecerēto ar dažādiem ieganstiem atcelt uz rītu, parītu vai aizparītu (c) RīgasLaiks; 2011.gada marta numurā par to diezgan izsmeļoši izrakstījās Bankovskis Pauls grāmatas apskatā "</span><span class="Apple-style-span" style="color: #555555; font-family: Arial, sans-serif;"><a class="satursTitleInactive" href="" id="ctl00_content_repeaterArticles_ctl06_linkArticle" style="color: #333333; font-size: 13px; font-weight: bold; text-decoration: none;">Tālāk par kapu jau neaizskriesi</a></span><span class="Apple-style-span" style="color: #555555; font-family: Arial, sans-serif;">"</span>Karaliene uz kastaņahttp://www.blogger.com/profile/10548400478958340088noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-7596877245344799883.post-85593008370569850692011-04-09T09:06:00.002+03:002011-04-12T23:02:48.132+03:00Draudzēsimies?Pirms nedēļas novēroju kādu ainiņu - mana 3+ gadniece un viņas pusgadu jaunākā draudzene spēļu vidū apsēdās pie galdiņa, manējā pavaicāja "Ibzīte, tu esi mana draudzene?" , un Ibzīte atbildēja "Es ar tevi draudzējos", un diena turpinājās.<br />
<br />
Apskaužami. Jo arvien vairāk jādomā par to, ko teica kāda draudzenes draudzene - lai sadraudzētos, cilvēkiem jābūt jauniem. Lai arī sākumā šāda doma likās mazliet par šerpu.Karaliene uz kastaņahttp://www.blogger.com/profile/10548400478958340088noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-7596877245344799883.post-81283286578777758612011-04-03T19:58:00.000+03:002011-04-03T19:59:23.420+03:00Divi stāsti: Odiseja un PēnelopiādeKādu brīdi atpakaļ neatkarīgi viens no otra, bet manā dzīvē vienlaikus norisinājās divi notikumi - izlasīju M.Atvudas grāmatu "Pēnelopiāde" (<a href="http://www.satori.lv/raksts/1012/Margareta_Atvuda/Penelopiade">te fragmentiņš</a>) un bariņš manu kolēģu (khm, draugu, paziņu, domubiedru, velnsviņsazin kas - par to citreiz..) devās pārgājienā pa Somijas ziemeļiem.<br />
<br />
<div style="margin-bottom: 0px; margin-left: 0px; margin-right: 0px; margin-top: 0px;">"Pēnelopiāde" ir stāsts par grieķu varoņa Odiseja sievu, kas pārdesmit gadu palika Itakā (Odiseja tēva mājās, nevis savējās, ja kas), kamēr Odisejs pēc Trojas kara klejoja pa jūrām, Poseidona nolādēts. Kurš gan nav dzirdējis (par lasījis neapgalvošu :) ) kādu epizodi no Odisejas, bet par Pēnelopi - labākajā gadījumā tik to, ka palika uzticīga Odisejam; ko tur vairāk rakstīt, 20 gadu tupēja mājās. Bet Pēnelopiāde vienkārši ir cits stāsts - jo viņa, lai arī nedodas prom, piedzīvo Notikumu. Palikšanas mājās vienai un gaidīšanas notikumu.</div><div style="margin-bottom: 0px; margin-left: 0px; margin-right: 0px; margin-top: 0px;">Un šķiet, ka arī es labprātāk piedzīvoju palikšanu mājās, nevis došanos dēkā.</div><br />
Manā mentāli vulkāniskajā, bet fiziski rāmajā dzīvē tā nu sagadījies, ka liela daļa draugu ir dulli apkārtblandoņas, pareizāk sakot, dēkaiņi un piedzīvojumu meklētāji ("fiziķi un ģeogrāfi"). Loģiski, ka vismaz zaļajā jaunībā arī man tika piedāvāts doties līdzi, dalīt mugursomu, guļammaisu un tūristu brokastu kārbu. Šur tur, šad tad sanāca piebiedroties, bet lielākoties atradās kāds svarīgs iemesls, kāpēc nē - tad sesija jākārto (ha, laikam tikai pāris jūniju manā apzinīgajā mūžā ir pagājuši bez eksāmeniem), tad darbs, tad vēl kaut kas, līdz mani arī vairāk nekur nevilka līdzi. Prasti sakot - nepiedāvājās. Un teikt, ka es nu tā traki rautos līdzi, arī nevar.<br />
<br />
Mazliet kaunoties kā par nelāgu kaiti, bet tomēr vismaz pati sev pāris gadus atpakaļ godīgi atzinu, ka man ideja par došanos dēkās patīk krietni labāk nekā tajās patiesi doties. Nepārprotiet, es mīlu doties ceļojumos, ar auto vasarās krustu šķērsu ir izbraukāta puse Eiropas, guļot teltīs (vai sad tad mašīnā kādā stāvlaukumā) un vārot pusdienas uz prīmusa, bet tā ir tāda prognozējama ceļošana ar māju uz muguras, atšķirībā no stopošanas uz Ķīnu, riteņošanu pāri Alpiem vai laivošanu pa Urālu upēm.<br />
Bet IDEJA par došanos Odisejā mani patiesi pozitīvi satrauc. No darba brīvajā laikā mēdzu pētīt kartes,lasīt <a href="http://www.vx.lv/">VX</a> lapu un Apvāršņa grāmatas un skatīties doķenes par rāpšanos kalnā. Domāju, ka nav labāka sarunbiedra un aktīvāka klausītāja par mani, kad runāšana nonāk līdz dēkām, entuziastiska palīga (nezinu, cik lietderīga gan) izplānot maršrutu, sastādīt ēdienkarti, sapakot somas un aizvest uz lidostu kaut trijos naktī, bet pakaļ aizbraukt uz Viļņas autoostu. Un gaidīt no dēkaiņiem īsziņas, e-pastus, twiterierakstus un mazas dāvaniņas :) <br />
<br />
Tad, kad aizbraucējs/-i ir prom, tad pasaule rādās mazliet kā zem lupas - saredzu tik daudz kā neparasta ikdienišķās lietās, notikumos, cilvēkos. Nezinu kālab, bet laiks kļūst piepildītāks un bagātāks - varbūt tādēļ, lai būtu aizbraucējiem ko stāstīt? Varbūt tādēļ, ka apzināti pievēršos lietām "šeit un tagad"?<br />
Kāpēc tas tā ir - nezinu. Tāpat kā nezinu (patiesībā man ir gluži vienalga), kāpēc vieni ir Odiseji, bet citi - Pēnelopes. Bet skaidrs ir tas, ka viens bez otra īsti tā kā nevar. Jo tiem, kas dodas prom, vajag kādu , kas gaida, bet tiem, kas paliek - kādu, ko gaidīt. Un pēc tam dalīties katram savā notikumā.Karaliene uz kastaņahttp://www.blogger.com/profile/10548400478958340088noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-7596877245344799883.post-44970202958950538512011-03-24T09:58:00.000+02:002011-03-24T09:58:00.210+02:00Elpo.Ir tāda austrumu līdzība - brīvs atstāstījums. Kāds gudrais uzdāvināja kādam šeiham divas lādītes - vienu vēlēdams atvērt tad, kad ir ļoti slikti, otru - kad ļoti ļoti labi. Kad valstij uzbruka naidnieks un šeiham nomira dēls, viņš atvēra pirmo lādīti, kurā bija rakstīts: Tas pāries. Kad pēc laika valsts uzplauka un kā meksikāņu seriālā atradās jauns dēls un šeihs saulrietā dzēra ļoti dārgu kamieļmātes pienu, viņš atvēra otru lādīti, kurā bija rakstīts: Arī tas pāries.<br />
<br />
Elpot. Ieelpot un izelpot. Ieelpot un izelpot. Neaizturēt elpu, bet to padziļināt. Un pārelpot tad, kad ir ļoti nekā un patiesībā ļoti slikti, un turpināt elpot arī tad, kad ir uh! un kad liekas, ka vairs nekad nebūs nekā. Kā dzemdējot - turēties pie elpas, turēt domu pie ieelpas-izelpas ritmiskās maiņas, lai nepazūd saķere ar pasauli un apziņu.Nespiest, bet izelpot pasaulē bērnu.<br />
<br />
Dzīvoties emocijās, vienkārši šūpoties savās sajūtās, nesteidzinot notikumus, ļaujot tiem nāk pašiem tad, kad tie gatavi. Atplūst kā upei, nevis celt dambi. Elpojot mīlēt, dusmoties, priecāties, skumt, nīgroties, ilgoties, sapņot. Atbrīvojoša sajūta ir ļaut sev just jebko, bet turpināt elpot.<br />
<br />
Upe, elpa, vējš. To visu saista viļņi, plūšana, mainība, nepārtrauktība. Nav jau nekāda augstā filozofija. Tikai personiska velosipēda izgudrošana, mācoties dzīvot brīvi.Karaliene uz kastaņahttp://www.blogger.com/profile/10548400478958340088noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-7596877245344799883.post-51591711679490331132011-03-17T20:21:00.000+02:002011-03-17T20:21:09.085+02:00Ķermenis nemeloEs gan citiem, gan pati sev varu sastāstīt velnviņsazinko, galvenais, lai pati tam noticu.<br />
Arī par to, kā jūtos un ko jūtu.<br />
Ko gribu un ko - ne.<br />
<br />
Tomēr pavisam droši zinu, ka vienu man nekādi neizdosies piemānīt - tas ir mans ķermenis. Un arī ķermenis man pateiks, kā ir. Jautājums - vai es to sadzirdēšu. Nē, vēl vairāk - vai es esmu gatava to sadzirdēt, jo pravieši savā zemē nepavisam netiekot cienīti (autortiesības Jēzum - tā viņš esot izteicies, kad tēva dzimtā pilsētā viņu nepieņēma par pravieti kā citur). Ķermenis nav žmoga - ja nesadzirdēšu uzreiz, teiks skaļāk, vēl skaļāk, kliegs. Bet, kā zināms, cilvēks ar visādām maņām ir apveltīts daudz mazāk nekā citi lopiņi, tādēļ lielākai daļai no mums ir jāpiepūlas, lai saprastu, ko tad paša rumpis saka priekšā.<br />
<br />
Kopš vasaras reizi nedēļā - savā svētajā ceturtdienā - dodos uz dejas terapiju jeb, kā es to saucu, randiņu ar savu ķermeni, kuru palīdz vadīt fantastiska <a href="http://www.miervidi.lv/lat/centra_specialisti/indra_majore-dusele">psihoterapeite Indra</a>.<br />
<br />
Kāds ir galvenais dejas terapijas stāsts? Necitējot interneta resursus, piemēram, <a href="http://www.psihologijaspasaule.lv/raksti.php?id=271&show=112&act=read">šo</a>, manējais stāsts ir šāds - tā ir ļaušanās stunda. Stunda nedalīti veltīta laika, lai ļautu sevī dzimt kustībai, tai ļautos, ļautos stāstam, kādu tā (mana kustība) uzbur, ļautos emocijām, kādās tā mani aizved, ļautos to vērošanai - kas tas bija un ko ar to darīt. Dejas terapija ļauj piekļūt radošajam spēkam, labajai smadzeņu puslodei, sapnim, zemapziņai, what ever - fantastiskam enerģijas avotam, kāds ir katram mums.<br />
<br />
Tieši dejas terapijas laikā vislabāk esmu pārliecinājusies, ka pati esmu mīlestības, prieka, skumju, laimes avots - neviens cits taču ar mani nebija (tikai Indra kā novērotāja un procesa vadītāja), kad solo izvalsējos tā, kā mūžā neesmu dejojusi (ticiet man, esmu dejojusi daudz). Līdz asarām laimīga un ar visiem taureņiem vēderā, ja kas. Arī slidojusi, baidoties nokristu, kāpusi uz palodzes, jo citādāk noslīkšu, svīdusi no stāvēšanas uz vietas, nocēlusi prātam jumtiņu, kā Operas skvēra strūklakas bronzas meitene aplējusi sevi ar ūdeni un ko tik vēl ne. Tomēr laikam pats galvenais - mācos ļauties notikumiem un paļauties uz sevi. Jo ir tak tā, ka vieglāk sev uzticēties, ja zini padomdevēju, kas nemelo.<br />
<br />
Kā ir citiem - goda vārds, nezinu. Bet pamēģināt ir vērts.Karaliene uz kastaņahttp://www.blogger.com/profile/10548400478958340088noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-7596877245344799883.post-67218690893271357742011-03-09T19:55:00.000+02:002011-03-09T19:55:50.082+02:00Kad lomas izvēlas aktierusIr cilvēki, kas redz "maģisko aci", un ir tie pārējie (es to skaitā)<div>Ir cilvēki, kas gandrīz jebkurā informācijas apgabalā saredz sistēmu (es, piemēram), un tie pārējie.</div><div>Ir cilvēki, kam svarīgas lomas, un tie pārējie.</div><div>Es esmu ceļā no vieniem uz otriem.</div><div><br />
</div><div>Pašu pirmo reizi lomu pārvarēšanā neatceros, bet vienu no pirmajām gan - kādreiz, kad biju 18gadīgs skuķis ar pieklājīgām ambīcijām dramaturģijas laukā, savā kursā biju pati jaunākā un pēc pirmā semestra - arī vienīgā atlikusī pēcvidusskolniece. Jauna, naiva, nevainīga, gudra, teicamniece, utt. Bižu gan vairs nebija. Pārējie bija lieli cilvēki, es viņos klausījos atvērtu muti un ļoti straujos tempos augu. Turēju līdzi visā - Edžus Liniņš mācīja mani dzert šņabi, Gunta ar Intu - ciest vīriešu dēļ, bet Kristīne - vazāt viņus aiz deguna, no Ivo un Franciskas pirmoreiz uzzināju, ka Pasternaks katru vārdu teikumā sāka ar citu burtu (kāpēc tas iesēdies galvā, neatceros), Margarita vienkārši rādīja, kā ir būt pašai. Vienīgais, ko nespēju darīt kā viņi - bija kursa vadītāju nosaukt vārdā un teikt "Tu" (Margarita gan arī teica Jūs). Pēc pirmā kursa, vasaras nometnes noslēguma vakarā Jaunpilī, Lauris (kursa vadītājs) kaut kādā dīvainā veidā, kas kombinēja alkoholu, cilvēcisku patikšanu un autoritāti, piespieda mani TO izdarīt. "Tu" un vārds. Jo lai arī viņš lika atzīmes un mēs, pārējie, svīdām baiļu sviedrus un dzērām balzāmu ar kolu pirms dramaturģijas semināriem, tik intīmā padarīšanā kā ludziņu rakstīšanā dalīšanās tradicionālajās lomās tikai traucēja. Jā, starp mums, meitenēm, runājot, gan palika iesauka Metrs, bet tas jau tā citādi :) </div><div>Nevaru teikt, ka kopš tā vakara viss pilnībā mainījās un uzreiz. Nē, lēnām, pamazām, tur, kur tas bija iespējams. Kur cilvēki paši neslēpās aiz lomām. Visnotaļ pēdējos gados, strādājot ar kolēģiem, kuriem galvenais ir sasniegt mērķi, kā veikšanai katrs dara to, kas labāk padodas, savukārt subordinācija ir ļoti mazizteikta, arvien vairāk kā anahronisms un šaurpierība liekas cilvēku iedalījums lomās.</div><div><br />
</div><div>Pēdējā laikā pamanu, ka mani tracina, ja es tieku nosaukta kādas lomas vārdā, ja šī loma uz viņu neattiecas - mamma es esmu tikai un vienīgi savai meitai, sieva tikai un vienīgi savam vīram, meita tikai un vienīgi saviem vecākiem un māsa - māsai. Mani tracina (ok, ok, ne jau gluži tracina, bet rada diskomfortu), ka citi ar mani veido attiecības, izejot no šīm lomām - mums ir jādraudzējas , jo tu esi Ances mamma vai tāpēc ka tu esi meita manas mammas draudzenei, es, savukārt, ar tevi nedraudzēšos, jo Tu esi kāda vīra sieva.</div><div>WTF? </div><div><br />
</div><div>Lomas taču es izvēlos uz kādu laiku - īsāku, vai garāku, bet tās ir manas lomas, kas, atsevišķi ņemtas, par mani nepasaka gandrīz neko. Pieņemot mani tikai kā mana bērna māti, cilvēks pieņem tikai to daļu, kas ir mātišķa, bērnu mīloša un pasākumus organizējošas. Un otrādi - pieņemot mani tikai kā cita vīrieša sievu, no manis tiek "atlasīts" nost viss sievišķīgais, seksuālais, intīmais, jo tas "pienākas tikai vīram". Skumjākais šajā stāstā ir tas, ka lomas iet draudzīgā rokrokā ar stereotipiem par tām - un tādēļ draņķīgākajā (bet ne retākajā) gadījumā zinot, ka es esmu mamma (sieva, meita), manī saskata vispārpieņemto mammu (sievu, meitu) "kā tādu". (Tā nav patētiska lirika - pat no sava tuvākā drauga pēc bērna piedzimšanas dzirdēju replikas, ka "tādām kā (sic!) tev jau nav jēga zvanīt, jo sievietēm ar bērnu galvā ir tikai piens". Man tajā laikā, citu starpā, bija arī latīņu valoda un baltu valodu izcelsme.)</div><div><br />
</div><div>Protams, es esmu gan māte, gan meita, gan sieva, gan (utt), protams, ka lomas ir mana sastāvdaļa. Bet es vēlos ar cilvēku vispirms nodibināt attiecības kā veselums un tad - jā, varbūt tad izveidot kādu "apvienoto" lomu, tādu, kāda ir unikāla tikai mums abiem diviem. Draugi, kas lasa grāmatas un masē viens otram kāju pēdas. Zviedru ģimene, kas kopā audzina bērnus. Kolēģi, kas viens otram var pieglausties un saņemt siltumu tad, kad tas nepieciešams. Divi, kas satiekas tad, kad atbrauc franču cirks viesizrādēs un pēc izrādes tuvākajā viesnīcā nodarbojas ar vētrainu seksu. Variantu skaits tuvojas bezgalībai. Un lomas - tā ir tikai vienošanās par attiecību formu un robežām, lai atvieglotu dzīvi. Tikai starp mani un tevi. Vai viņiem/viņām.</div><div>Tās nav akmenī iecirstas uz mūžīgiem laikiem un ierakstītas amatu klasifikatorā. Un vēl būtiskāk - citiem, neiesaistītajiem, par šo vienošanos nav nekāda daļa. Nekāda. Es joprojām esmu cilvēks, tikai par vienām attiecībām bagātāks.</div><div><br />
</div><div>Tā ir mana pēdējā laika stingrākā pārliecība - veidot attiecības "cilvēks - cilvēks". Ne vienmēr izdodas un reizēm sāp. Bet lai.</div>Karaliene uz kastaņahttp://www.blogger.com/profile/10548400478958340088noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-7596877245344799883.post-9459634045755632222011-03-03T19:56:00.000+02:002011-03-03T19:56:35.478+02:00Take your time! *Veģetatīvā distonija ir ļoti plašs jēdziens ar vēl plašāku cēloņu vai kairinātāju sarakstu. Ja labi pameklē, katrs var nonākt situācijā, kurā veģetatīvā nervu sistēma sāk uzvesties nelāgi. Vienam to radīs troksnis, otram pūlis, trešam mīnuszīme konta izrakstā, ceturtam kādu apstākļu kopums.<br />
<br />
Mans Ahilleja papēdis ir laiks. Cīņa ar, par, pret to. Kopš sevi atceros, vārds "Starts!" manī izsauc sastingumu - jo tas nozīmē, ka hronometrs ir ieslēgts. Ka varu nepaspēt - tātad nokavēt. Kad biju mazāka, nesapratu, kā skrējēji aiz šausmām nenoģībst pēc starta pistoles šāviena, jo sacensībās katra aizkavēšanās par 0.01 sekundi izšķir medaļu. Laikam tādēļ sacensības (gan dzīvē, gan datorspēlēs) man nekad nav patikušas - tieši šo cīņu par milisekundēm (uz hronometra vai attiecībā pret sāncenša veiksmi) dēļ.<br />
<br />
Cīņa par laiku nezūd - kur nu, 60m skrējiens "uz atzīmi" bija bērna šļupsti. Iepauzēt ar atbildi un izraisīt pāris mulsas klusuma sekundes sarunā ar klientu, termiņā nenodot iepirkuma dokumentus un tādēļ zaudēt iespējas piedalīties konkursā, nepaspēt uz vilcienu vai lidmašīna un sajāt visu atvaļinājumu, nokavēt izrādes sākumu un neredzēt izrādi vai izsaukt citu skatītāju neapmierinātību... tā var turpināt - ir miljons sīku sadzīves situāciju, kas izsauc ikdienas bailes un bailītes. Arī eksistenciālās sajūtas it bieži ir saistītas ar dihotomiju "nokavēt/paspēt" - palaist garām īsto brīdi, nepaspēt izbaudīt, nepagūt izjust. Izjutu pat bailes nokavēt sava bērna dzemdību laiku... Visvairāk man riebjas sarunas (ne papļāpas) garāmskrienot, gaitenī vai gaidot trolejbusu, kad jāpaspēj pateikt viss būtiskais, kad nezini, vai būs laiks vēl vienam teikumam...<br />
<br />
Tādēļ ļoti novērtēju cilvēkus, kuri pasaka "Take your time!" - un to arī ļauj. Tādēļ pati mācos sev atļaut nepiedalīties sacensībās uz ātrumu, izbaudīt, neskatīties pulkstenī. Bet brīžos, kad būtiski ir patiešām paspēt, atbraucu pusstundu agrāk un palasu grāmatu vai izdzeru kapučīno. Brīnišķīgākais ir tas, ka tādējādi laiku var iegūt.<br />
<br />
Tagad esmu laimīga, ka par skriešanu atzīmes neliek - un dīvainā kārtā arī skriet ir iepaticies. Izrādās, tā ir ļoti meditatīva nodarbe, ne cīņa ar laiku.<br />
<br />
--------------------<br />
* Izmanto tik laika, cik tev vajag!Karaliene uz kastaņahttp://www.blogger.com/profile/10548400478958340088noreply@blogger.com0