svētdiena, 2021. gada 6. jūnijs

Traktāts par gribēšanu (un negribēšanu)


Šodien beidzot biju Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā pasmaržot īstas gleznas. Tik daudz liegumu piedzīvots pēdējā gada laikā, ka netikšana muzejos jau bija kļuvusi pašsaprotama. 


Muzeja 4. stāva zālē - tajā ar stikla grīdu, uz kuras uzkāpjot man joprojām mazliet tirpst pēdas - Gustava Šķiltera ceļojumu piezīmes. Pastkartes, nelieli akvareļi no Spānijas un Francijas, Rodēna un citās Parīzes studijās tapušas skulptūras. 
Lasīju aprakstus, skatījos - un pēkšņi to sajutu dzīvu, pulsējošu, tik izteiktu kā fizisku iekāri, kas sasit vaigos sārtumu un kņudoņu iegurnī, tik nepārprotamu. Gribēšanu. Sagribēju doties uz Parīzi. Vēl un vēl klīst pa Rodēna mājas kastaņu alejām, spoguļoties Sēnā, lasīt grāmatas Luksemburgas dārzā, kafejnīcā viesnīcas pirmajā stāvā brokastīs ēst bageti ar ievārījumu, bet pēc pusnakts sēdēt tā paša bāra terasē ar glāzi rozā vīna un, 
kaut arī sen vairs nesmēķēju, palūgt viesmīlim cigareti - nevis stereotipu par Parīzi, bet tās laimīguma un vaļā pasaules sajūtas dēļ.


LNMM 4.stāva zāle. Man vienmēr mazliet kut pēdas.
Pašfoto.

Pandēmijas izolācijā visas savas gribēšanas pa vienai vien biju izslēgusi, kā izslēdz lampas teātrī pēc izrādes. Sākumā - jo nevar. Nu, nedrīkst, un viss. Jāpaciešas. Jāizdzīvo. Jāpagaida. Pēc mana pagājušā gada lūstošo siržu un asaru karuseļa tas kādu brīdi varbūt pat bija saudzējoši - kā sals tulpju sīpolam ziemā. Tā lēnām iekūņojos sevī, savās grāmatās un online lekcijās, savā šaurajā cilvēku lokā, savās kleitās un kafijas tasēs, savā mežtakā un jūrā. Iekārtojos ērti, man pie sevis un ar sevi patīk. Tā iekortelējos, ka pavasarī vairs negribējās līst ārā. Negribējās jaunu kleitu. Negribējās iemīlēties. Negribējās doties ceļā. Negribējas kaut ko gribēt, pa īstam gribēt, tā gribēt, ka atliec malā “nevaru”, “nesanāks”, “vai ta tiešām vajag” un sāc plānot, domāt, vismaz gulēt tā virzienā. 


Pie negribēšanas var pierast. Var sevi pieradināt apzināti. Var sevi iemācīties kontrolēt un ierobežot, lai neko vairs negribētos.


Jo negribēt nozīmē, ka nebūs “nedabūt”. Nedabūt vienmēr ir sāpīgi.

Jo negribēt nozīmē, ka nebūs vilšanās. Vilšanās vienmēr ir skumīgi.

Jo negribēt nozīmē, ka nebūs traucēts miers. Nemiers uzdod jautājumus, uz kuriem ir sarežģīti atbildēt. 

Jo negribēt nozīmē, ka viss paliks pa vecam. Labāk zināma elle, nekā nezināma paradīze.

Jo negribēt nozīmē, ka būs ērti. Sev un vēl vairāk citiem. 

Jo negribēt nozīmē, ka nebūs riska. Nebūs ieguvumu, bet nebūs arī pamanāmu zaudējumu.


Visa latviešu dzīvesziņa ir baidīšanas no gribēšanas. Daudz gribēsi, maz dabūsi. Kas labāk grib, tam slikti iznāk. Gribēt drīkst klusiņām, sakost zobus un vienatnē vilkt to vezumu, varbūt tiksi līdz tam gribētajam, bet visticamāk nokritīsi zemē beigts. Nāc kājām mājās uz Kalāčiem, saslimsti un nomirsti. Atkal beigts. Par gribēšanu noteikti ir jācieš, tas tā pienākas.  

Arī budismā tak visas ciešanas rodas no gribēšanas. 


Un tomēr. 

Bērni rodas no gribēšanas. Iekāre ir gribēšanas fiziskā izpausme. Dzeja ir emocionāla gribēšana un romāns - prāta gribēšana. Gribēšana ir brīva un nepiespiesta vajadzība, kura rodas no nejauša impulsa, tā nav prognozējama, ieplānojama - bet tā pati rada tālāk jaunu gribēšanu. No gribēšanas uzvilkt sarkanu kleitu rodas gribēšana ceļot un no tās - gribēšana iemīlēties, un tad gribēšana mīlēties, un tad gribēšana radīt romānus un bērnus un jaunas formulas, un gribēšana atklāt desmito planētu un kāpt kalnā. Libido riņķojums bezgalības zīmē.


Un tādēļ jādodas skatīties gleznas, jo kāda cilvēka nepārvarama vēlme tās radīt var atmodināt tevī aizsnaudušos gribēšanu doties ceļā. Un tādēļ jādodas uz rokkoncertiem un Vāgnera operām. Uz motociklistu parādi un prozas lasījumiem. Jo viena cilvēka gribēšanas rezultātā kaut kas radīts vai darīts ir fantastisks ierosinātājs otra cilvēka gribēšanai, tā pārmet dzirksteli no viena uz otru un trešo un tad atpakaļ - un tas ir tāds milzīgs un dzirkstīgs gribēšanas tīklojums. Dzīvība.


Brīdinājums. Gribēšana izraisa vajadzību dzīvot un piedzīvot, nevis izdzīvot. Un tas var nebūt ērti, mierīgi, pareizi un tikumīgi. 


 

sestdiena, 2021. gada 16. janvāris

Kā mīlēt pareizi (ziemu, piemēram)

Man viņa nekad nav īsti patikusi, lai arī bērnībā vectētiņš dārzā pāri zemeņu dobēm bija uzlējis mums personisko slidotavu, kur baltajās slidās ar māsu griezām virpuļus, līdz tumsa iedzina iekšā pie krāsns mūrīša, baltmaizes ar krējumu un pelašķu tēju. Lai arī man bija uzdāvinātas savas slēpes, melnas, un skaisti vaska smēriņi, kurus laikam tā arī nekad neizmantoju. Klamburu slēpēm gan nebija, tikai tās iemaucamās ādas siksniņas; ne reizi vien Priedaines kāpās slēpe un kāja aizgāja katra savu ceļu. 

Nolēmu, ka tad, kad izaugšu liela, ziemu pārziemošu siltumā, lasot biezas grāmatas, ejot uz teātri, koncertiem, runājoties ar draugiem un mīļajiem. Un es izaugu liela un iemantoju mūžīgo kauna un vainas sajūtu, ka man nepatīk slēpot, slidot un pat ne laisties lejā no kalna ragaviņās. Un ziema kļuva nepanesama, jo visi apkārt zināja, kā pareizi viņu mīlēt, tikai es sēdēju aizkrāsnē un līdz pavasarim izlikos, ka manis nav vispār. Laiku pa laikam kāds solīja iemācīt šo mīlestību, bet vai nu ziema neuzradās, vai solītājs noplauka, vai arī viss palika vēl sliktāk.


ziemā 2021, mans foto

Tikai nesen atklāju tik pašsaprotamu lietu - ja mani nemāca, kā mīlēt ziemu, tad sniegs ir jauks, pat interesants. Ja varu tajā brist, sekojot zaķa pēdām cilpu rakstā, pēc tam vienkārši tāpat iekrist kupenā un pētīt sniegpārslas saules gaismā, uz dibena nošļūkt pa kāpu vai desmit minūtes fotgrafēt smilgas ēnu vējā, tad varbūt arī pati ziema ir mīlīga. Un varbūt mums ir ambivelantā piesaiste. Visādi var būt, attiecības ir tik jocīga padarīšana. Tikai nevajag man mācīt, kas man būtu jājūt pret ziemu un kā to mīlēt pareizi.

Un vispār nevajag mani mācīt, kas un kā man būtu jājūt. Kā man būtu jātver lietas. Tā nu ir sagadījies, ka pēdējos trīs gados pārtraucu attiecības ar trīs svarīgiem cilvēkiem (ja nu tam ir nozīme, vīriešiem). Ļoti dažādi un dažādu iemeslu dēļ, gan pati to gribēju, gan otra puse, gan vienkārši... tā notiek; tas dažādi ietekmēja manu dzīvi - kāda šķiršanās apmeta visu ar kājām gaisā, kādas rezultātā matos parādījās pirmā sirmā taciņa, par kādu vēl laiks rādīs. Bet visās piedzīvoju brīdi, kad saņēmu labāk vai sliktāk argumentētus otras puses pārmetumus vai padomus par to, kā man tagad būtu jājūtas - lai nu kā, bet pilnīgi noteikti ne emocionāli, sāpināti vai skumji. Un es arī godīgi centos, asaru apturēju, ievilku elpu, skaitīju līdz trīs un reizēm trīsmiljonstrīs, lai sarunā būtu rāma, racionāla, saprātīga, pat smieklīga, bet emocijas caurspīdīgi lidinātos stratosfērā, tā patālāk. Bezgalīgi atvainojos, ja kāda tomēr izlauzās. Mājās vienatnē raudāju kafijas krūzē, spilvenā un tīrot zobus, bet naktī gāju mežā kliegt. Braucu auto pie stūres un arī raudāju, un runāju ar sevi un viņu, klātneesošo, caur puņķiem un asarām, un žagojoties. Un jutos vainīga un kaunīga, ka man ir emocijas, jo - par ko gan. Emocijas, šķiroties no cilvēka, ar kuru ilgāk vai mazāk ilgi man ir bijis pa īstam. 

Un tikai pirms neilga laika atklāju to, kas nekad jau nebija slēpts - neviens, arī vistuvākais ne, nedrīkst noteikt, kā man būtu jājūtas. Vai es drīkstu iemīlēties - vai nē. Vai man drīkst sāpēt zuduši sapņi un nepiepildīti solījumi - vai nē. Vai man drīkst pietrūkt tā cilvēka - vai nē. 

Nepretendēju uz absolūto patiesību, bet ir daudz vieglāk pateikt tuvam cilvēkam "tver vieglāk", nekā būt blakus, ja viņam sāp tīša vai netīša tava rīcība. Ir ērtāk norobežoties un izlikties, ka nekas jau nav noticis, ja pieņem, ka otram cilvēkam nekādu emocija nav un pat nevarētu būt. Iespējams, tā vieglāk pārdzīvot arī savējās, jo īpaši, ja esi tās padarījis par neērtām.

Katrs jau sargā sevi, kā prot, jo "how fragile we are", tā mans mīļais Stings. Nejūti, ja tā vari vai gribi - bet nesaki man, ka es just nedrīkstu. 

Arī šogad gaidīšu to pirmo dienu, kad gaiss smaržos pēc pavasara - tas parasti ir februārī, vēl ilgi pirms ziemas beigām. Nekad neesmu noliegusi, ka man sirds pieder agram, agram pavasarim, tomēr man ir jūtas arī pret ziemu, varbūt ne visvienkāršākās, bet ar tām es kaut kā galā tikšu pati, paldies.