piektdiena, 2013. gada 15. marts

Purva bridējs jeb stāsts par lūpu krāsu

Viens no maniem mazajiem, grēcīgajiem prieciņiem ir teātra (arī kino, koncertu) apmeklēšana vienatnē. Grēcīgajiem tāpēc, ka parasti labprāt būtu kāds līdznācējs - draudzene, mamma, vīrs, tad nu reizēm arī sanāk pašmaukties, sakot vienam, ka iešu ar otru, otram - ka ar pirmo, lai galu galā varētu aiziet viena un skatīšanās baudai nodoties, neviena netraucēta. Man tīk fokusēt savu uzmanību un emocijas tikai skatuves virzienā, pēc izrādes "attiet"  lēnām, nevis uzreiz atgriezties ikdienībā, neanalizēt kaut ko, ja negribas, raudāt, kad gribas,  pievērsties tikai kādai līnijai vai raksturam un pārējos ignorēt - vārdu sakot, izpildīties, kā man pašai tīk vislabāk, un par to neatskaitīties. Jo īpaši tas attiecas uz kamerizrādēm un kamermūzikas vai garīgās mūzikas koncertiem.
Bet tam ir arī otra puse - tad, kad beidzot gribas ar kādu dalīties (un tik ļoti, ka pa ausīm nāk ārā), tad sarunbiedrs jāmeklē kā ar uguni.

Akurāt šobrīd man nāk ārā pa ausīm – gribu dalīties. Vakar biju uz izrādi Purva bridējs Nacionālā teātra Jaunajā zālē. 
Edgars un  Kristīne 
Foto no Nacionālā teātra mājas lapas (www.teatris.lv)

Vēl šorīt biju emociju varā, lai arī nekas TĀDS izrādē jau nebija (te dažas recenzijas); bet pat naktī sapņoju, ka Teicēju vajadzējis spēlēt Zvīgulim, kurš nebija ieradies, tādēļ kaut kas tur juka un mežģījās (šorīt pat pārbaudīju programmiņā – nē, Zvīgulis gan tur nebija paredzēts).

Neanalizējot mākslinieciskās kvalitātes, mēģināju fiksēt galveno, ar ko šī izrāde mani emocionāli atvēra un iekustināja.

Visvairāk vai vispirms (ja vispār var tā gradiēt) mani "ievilka" zāles iekārtojums (par scenogrāfiju vairāk te).
Un, nenoliedzami,  skatītāju izvietojums -  vienā rindā apkārt visam spēles laukumam, kopā ar aktieriem, kuri tai brīdī nav aktīvi nodarbināti. Izrādē man ir svarīgi būt notiekošā sastāvdaļai, būt klāt, blakus, iekšā, vienā līmenī ar aktieriem, nevis visu izrādes laiku izjust "mēs - te" , bet "viņi - tur". Jā, mūziklos, operās, kā arī vairāk intelektuāli baudāmās izrādēs skatuves distance palīdz, savukārt mazās zāles un viena līmeņa telpas būšana kopā "atver" emocijas. Jā, es vairāk esmu mazo, intīmo spēles laukumu mīļotāja.

Divas Kristīnes (Ieva Aniņa, Madara Botmane).
Abas Kristīnes
Foto: no Nacionālā teātra mājas lapas (www.teatris.lv)
Es gan cītīgi nepētīju katras Kristīnes rīcību, reakciju, attieksmju konsekvences (un tāds nebija mērķis), bet šīs divas Kristīnes daļas brīnišķi reprezentēja mūžīgo sieviešu svārstīšanās starp "gribu" un "vajag", kas, kā man šķiet, ir pretēja vīriešu "gribu, tātad vajag".  Būt labai (kā tiek audzinātas visas meitenes  - un ne jau nu Vešeriene (Lolita Cauka) savējo citādāk audzinājusi!), klausīt mammai un, ai, kā gribēt savu māju, savu putekļusūcēju un kādu kas to nodrošina! Bet tā mīlestība, tā pirmsieviete, tā vilcene sievietē grib kaut ko citu – to, kas liek asinīm dzīslās vārīties, kunkstēt, raudāt, smieties, novājēt, stundu skriet pa mežu, pamanīt krāsas…

Vārdu sakot, divas Kristīnes man "saslēdzās" arī ar mazliet palasīto grāmatu "Sievietes, kuras skrien ar vilkiem".  Tā īsi - grāmatā akurāt bija nodaļa, ka īstais vīrietis būs tas, kas redzēs un akceptēs abas sievietes daļas. Nu - ja no tādas pozīcijas raugās, tad gan Akmentiņš, gan Edgars tā pa īstam redz tik to vienu Kristīni (man gan liekas, ka uz skatuves īsti ar šo konsekvence nebija), kura nu kuram labāk patīk. Tātad neviens jau nav īstais, bet Kristīnei tomēr šķiet, ka jāizvēlas viens no šiem abiem, un tur arī ir tā drāma, jo…

Akmentiņš un Vešeriene
Foto no Nacionālā teātra mājas lapas (www.teatris.lv)
... Edgars (Kaspars Dumburs) nav ne īsti labs, ne īsti slikts. Tāds, ko pilnīgi noteikti var iemīlēt (jo katram podiņam ir savs vāciņš un šarmants jau puisis ir), tāds, par kuru var atrast labāku (jo skaidrs, ka puisim iedzert tīk un visas dziņas arīdzan nekontrolē), bet nav arī gluži pēdējais puisis ciemā (baltās biksēs un ja grib, tad var). Savukārt Akmentiņš (Ģirts Liuziniks) varbūt nav seksa karalis, bet savs rotaļīgums vīram piemīt (tā šampanieša/ ūdens sprauslāšana zem ventilatoriem); varbūt atturīgs un pastīvs, bet noteikti no labas audzināšanas, jo pirmo dāvanu – lapsādu – pasniedz potenciālajai sievasmāte; un tas mājas iekārtojums - i Kristīnei tas jāatzīst - tomēr liecina par gaumi un saprātu (lai arī kā āža kāja no velna zābaka lien ārā baltais gulbis uz postamenta). Un tādēļ tā drāma slēpjas ne jau pretnostatot un izdarot izvēles starp bagātību vai nabadzību, tikumu vai netikumu, bet gan...

...lūpās. Jā, Akmentiņa sarkanajās un Edgara bālajās. Tajās niansēs, kas nekad nevar tikt uzskatītas par racionālu pamatojumu, bet kas izšķir visu. Kas var nonākt (un drāmās un dzīvē jau nonāk arī) pretrunās ar prāta izdomāto (kur tās jūtas, blaumaņprāt, kāpj pāri) - un tad cilvēks sēž un nevar saprast, kas tad viņam dara gauži, kad viss tak ir tik labi. Un izrādās - tās ir lūpas. Starp citu, ne jau tikai Blaumanim, arī Annai Ahmatovai ir dzejolis Не будем пить из одного стакана , kur visa sāls lūpās: 

"И если б знал ты, как сеичас мне любы
Твои сухие, розовие губы!" 

Vārdu sakot, mana izrādes atslēga slēpās lūpu krāsā – pat tagad, iedomājoties Luiziniku, uzreiz redzu viņu ar koši sārtām lūpām (tikko apskatījos gūglē - nav gan). Un Kristīne, atšķirībā no daudzām, kas izvēlējušās akmentiņus, bet nezin kāpēc jūtas slikti, tomēr zina, kuras lūpas viņa mīl. Drāma šajā izrādē nav nezināšanā un pēkšņā atklājumā, vai nepareizā izvēlē, bet citur - ierobežojot izvēli starp Akmentiņu un Edgaru, Kristīne a priori nebūs laimīga ne ar vienu. Vienu no viņiem apprecot, viņa vienmēr domās par otru - ak, ar akmentiņu man tagad būtu televizors! ak, ar edgaru man tagad būtu tāds sekss! 

Neko daudz nezinot par izrādes režisoru Elmāru Seņkovu, brīnos un priecājos, kā viens jauns vīrišķis spēj tik smalki un, jā, sievišķīgi lasīt kanonisku tekstu.

… un tādēļ, jā, vēl šobrīd brīžam atgriežos dūmakaini zaļā muižas pagalmā, kurā sasaucas putni… 

otrdiena, 2013. gada 12. februāris

Cilvēks ar trešo aci

Nesen frizētavā, kā parasti, pa diagonāli izšķirstīju vai visus šogad iznākušos dāmu žurnālus. Jaunas dzīves sākums, atvieglināts uzturs pēc svētku galdu pārbagātības, kā vērtīgi tērēt naudu izpārdošanā – parastās tēmas gada sākumā.
Acis iepletās, kad vienā rakstā bija rēķināts, cik naudas gadā patērē slavenības savai skaistumkopšanai (dievsgodavārds, neaceros, kurā žurnālā, Pastaiga tā nebija un Santa arī ne, pārbaudīju). Pie Demijas Mūras un Dženiferas Anistones iztērētajiem 40-60 tūkstošiem iepletās acis, nākamajā lapā pie Viktorijas Bekhemeas pārsimtstūkstošiem tās iepletās platāk, bet pie Riannas 1 miljona (un nav pat svarīgi, vai dolāru vai latu) es sapratu, ka eksistē paralēlās pasaules.  

Bet ne par to stāsts.

Krietni pasen kādā pasākumā piefiksēju, ka neapzināti izvairos no oficiālā fotogrāfa “trešās acs”. Kopš tā laika šādos lielākos pasākumos no fotoaparāta izvairos jau apzināti, mainu atrašanās vietu telpā un, kameras pieķerta, sastingstu; tikai nekad nepajautājot sev – kāpēc? Līdz nesen kāds labi pazīstams fotogrāfs man tieši to arī pajautāja – kāpēc? Neatminu, ko atbildēju, bet šī doma mani nelika mierā. Bail, kā izskatīšos fotogrāfijās? Bail pamanīt kaut ko sevī ne tādu?

Atbilde nejauši atnāca deju terapijas laikā – bet nevis kā uzdevuma atrisinājums, bet tieši uzdevuma ietvars. “Vērojiet savas emocijas, bet ar šādiem nosacījumiem: ar patiesu interesi par tām; ar labvēlību, lai arī kādas tās būtu, jo tās ir jūsu; ar atvērtu prātu, nemēģinot tās iekategorizēt iepriekš definētās struktūrās; pieņemoši jeb akceptējoši.”

Bingo! Vērošanā slēpjas atbilde! Fotogrāfs - cilvēks ar trešo aci - man vienmēr ir licies tāds robežu un realitāšu šķērsotājs, bet arī to deformētājs. Hronists un radītājs vienlaikus. Ja divas acis redz daudz, tad trīs – noteikti vairāk. Fotogrāfs ne tikai vēro un pamana, bet viņš ar redzēto dalās tālāk. Starp “redzēt” un “dalīties” ir Viņš – subjektīvais vērotājs, analizētājs, iekadrētājs Fotogrāfs. Un viņa radītā bilde ir vērtējums par redzēto.

Es negribu, lai mani vēro fotogrāfs, kas nav ieinteresēts vērot tieši mani (vismaz tik daudz, lai izveidotu labas bildes); kas nav labvēlīgi noskaņots, lai ļaunprātīgi neizceltu neglīto, bet gan priecātos par skaisto, jo, skaidrs, ka manī ir abi divi; kas jau a priori neiekategorizē mani kādā “big mama” vai “tās, kam pāri trīsdesmit” grupiņā un tad tikai tā arī darbojas; kas negaida no manis, lai es būtu Demija Mūra vai Rianna un nešausminās, ja es izskatos tā vai šā. Es vienkārši gribu būt patiešām pārliecināta, ka cilvēks ar trešo aci, kas vēro mani, to dara ar labvēlīgu un ieinteresētu skatu.
Vai tas ir daudz vai maz prasīts? Nezinu. Bet zinu - tās reizes, kad fotogrāfs bijis lavbēlīgais vērotājs, ir bijušas skaistas bildes un vismaz man patiess prieks un gandarījums par procesu. Jo būt par labvēlīgas vērošanas objektu ir ļoti interesanti, jā, egoistiski patīkami un, domāju, arī veselīgi.
  
Diendienā dzīvojam desmitiem, pat simtiem acu priekšā, apzināti vai neapzināti vēroti un vērtēti? Ja tā padomā – cik bieži mūs kāds labvēlīgi vēro? Bet es pati – cik labvēlīgs ir mans skatiens? Kurš/kura salidojumā gan nav slepus pētījis bijušo klases skaistuma karalieni un ar klusu prieciņu piefiksējis, ka celulīts un vārnu kājiņas nav saudzējušas arī viņu? Vai skatījis kādu slavenības bildi internetā, kur pamanāms lieks taukums vai koriģējošā veļa, paparaci īpaši izcelts un izkadrēts – sak, arī viņi nav perfekti? Vai pat savu bērnu, kuru vienīgo mīlam ar beznosacījumu mīlestību, nevērojam ar kritisku aci – vai tik viņam nav netīrs krekliņš un nesaķemmēti mati, vai viņš izskatās tāds, kādam būtu jāizskatās labi koptam bērnam (tādam, kam ir laba mamma)?

Nestrādāju sabiedrisku darbu un mani tomēr vēro lielākoties gana pazīstami cilvēki, bet nepazīstamie vien ir garāmgājēji, kuru skati man pat nepaspēj īsti pieķerties. Tomēr ir taču tie, kas burtiski ir izlikti citu vērošania vai paši iznākuši rampas gaismās – un viņiem nav iespēju pasargāt sevi no vērošanas. Tad nu nekas cits neatliek, kā tērēt prātam neaptveramas summas, lai neviens visā pasaulē nevarētu atrast ko neglītu viņa tēlā.

Tā kā man nav šādas naudas un prefekcijas radītas bruņas, tad sargāju sevi pati. Un - tāpat kā retās Latvijas vasaras dienas baudu brīžus, kad mani labvēlīgi vēro.  

svētdiena, 2012. gada 30. septembris

Metafora "Migla"

Lietas un jēdzieni nāk pie manis čupiņās. Reizēm vienkārši piefiksēju - sak, zināju, ka tu nāksi, tikko te viena tāda pie manis jau ciemojās. Un laižu prom. Reizēm sabīstos, jo nepatīk, neesmu gatava kādai "objektu klasei", kas mani intensīvi apciemo.

Migla pie manis nāca lēnām. Kādā brīnišķīgā septembra rītā braucu uz darbu kā caur teiksmu zemi, kas atklājas pa vienai mājai, kokam, mašīnai. Ietīta un pasargāta, nobrīnījos par savu miglas labsajūtu.

Migla, kurā iegrimu.
Pagājušā nedēļā skatījos kolēģa fotogrāfijas - nu tā, kā mūsdienās skatās fotogrāfijas - ātri, ātri pāršķirstot. Un tad - apstājos. Iegrimu. Palielināju. Aizvēru albumu ciet. Pēc brīža atkal atvēru un ielādēju datorā miglu. Un izdarīju to, ko nebiju darījusi jau pusotra gada - nomainīju desktopa bildi. Uzliku miglu.

Ceturtdien, vēloties ko skaistu, grāmatnīcā ātri paķēru Ingas Gailes jaunāko dzejoļu krājumu, neplānoti un neko par to nezinot. Lija pēdējais pēkšņās vasaras lietus, pāri Zemitānu stacijai pa brīžam nozibeņoja. Vilcienā, cauri tuvojošai naktij un negaisam braucot uz mājām, lasīju un raudāju, lasīju un raudāju - un tad pamanīju, ka krājuma nosaukums ir "Migla". Histēriski sāku smieties.

Migla ir auksta, bet tā glābjot no nāvējošām salnām. Migla ir necaurredzama, bet tuvākos kokus un suņus tā atklāj. Tā nerāda vairāk, kā nepieciešams, un tādēļ pārvietoties miglā ir kā staigāt pa muzeju, apskatoties katru priekšmetu un lietu, kas gadās ceļā. Migla ir klāt, kad mainās nakts pret dienu, bet migla nav mūžīga, tā zūd ar pirmajiem īstajiem saules stariem. Un migla ir neparedzama - nekad nezini, vai tā nokritīs vai pacelsies. Un es joprojām īsti nezinu, kas liecina par sauli - kad migla ceļas vai krīt...

Nu ja. Anna Auziņa recenzijā par Gailes  "Miglu" raksta: "Grāmata nestāsta tik daudz par pašu miglu (..), bet gan drīzāk par ceļu no miglas ārā. Precīzāk - tā pati ir šis ceļš".




piektdiena, 2011. gada 23. decembris

Gada retrospekcija

Šogad brīnišķīgi iegadījās tā, ka lielos darbus veiksmīgi pabeidzu līdz decembra vidum, līdz ar to vairāk kā nedēļu man bija tā retā iespēja "sarīkot" savu aizejošā gada retrospekciju jau pirms ziemassvētkiem.

Mana šāgada trīs vārdi. Priecīga. Piekususi. Pateicīga.

Priecīga. Šovasar sapratu atšķirību - priecīgs nepavisam nenozīmē laimīgs, priecīgs vēl retāk nozīmē jautrs. Prieks visbiežāk ir kluss, citi pat var nepamanīt, ka pelēkā dienā klusi dzied putu trollīši. Priecīgums nav pastāvīga sajūta, priecāties ir impersija. Tas drīzāk ir veids, kā esmu iemācījusies sarunāties ar apkārtējo pasauli, atbildēt tai. Prieks visvairāk līdzinās smaidam. Es pamanu varavīksni un priecājos. Piezvana draugs. Dzirdu skaistu klavierspēli. Priecājos par talantīgiem teikumiem grāmatā, par pelēkrozā gliemežvākiem, par vilcienu gaismām miglā. Priecājos par to, ka ir tik ārkārtīgi daudz lietu, kas rada prieku.

Piekususi. Es šogad apzināti mācos veidot attiecības. Nocelt savus elkus un supervaroņus no pjedestāliem - un iemīlēt viņu cilvēciskumu. Iznākt no apspriežu telpas abstraktuma un apsēsties kopā ar klientu pie viņa rakstāmgalda. Ravēt ārā teicamnieciskumu un atmest visziņa masku, lai kļūdītos un uzdrīkstētos par to uzņemties atbildību. Patiešām būt attiecībās, nevis tikai sazināties - un tas ir pats grūtākais un pats skaistākais, ko šogad esmu piedzīvojusi. Jā, es esmu no tā velnišķīgi piekususi, bet ne nogurusi. Joprojām meklējot telpu sevī pa brīdim atpūsties.

Pateicīga. Vārds pirms dažām dienā atnāca pie manis uz Zemitāna tilta. Tik precīzs, ka gandrīz apraudājos. Pateicīga par iespēju dzīvot tā, kā vienmēr esmu vēlējusies. Par iespēju strādāt kopā ar trakiem un talantīgiem cilvēkiem un no viņiem mācīties. Būt kopā ar īstajiem, darīt īstas lietas. Par iespēju  veidot attiecības visdažādakajos veidos - audzinot spītnieci meitu, izdzīvojot vienpadsmito kopdzīves gadu ar vīru, pirmo reizi strādājot kopā ar māsu, dejojot pie Indras grupā, iemīloties simtvienpadsmit reizes gadā.  Pateicība Kādam par iedrošināšanu patiešām būt.

Nē, nepavisam nav rozā. Bet ir sasodīti interesanti dzīvot.

piektdiena, 2011. gada 22. jūlijs

apsēstība

Ja man kāds pajautātu, kuri ļaudis mani kaitina visvairāk, mūžīgi dodami nelūgtus padomus un agresīvu daloties pieredzē, tad nosauktu svara vērotāju kustību adeptes un jaunās māmiņas ar precīzi 4-5 mēnešu bērnkopības pieredzi (ne visas, protams, dies pasarg). Kā sāk par pareizu ēšanu vai ko tādu, tā agresīvi, monologā, nevietā un netaktiski; vienmēr domāju, vai tad nu nevar mazlietiņ pievaldīties. Vienmēr esmu domājusi, ka tur ir kādas kompleksu, mazvērtību lietas un tā.

Šobrīd jūtu, kā reižu reizēm pie sevis laboju citu pateikto. Nekontrolēti. Lūdzu, bez panikas, to es daru garlaicīgās sapulcēs klusu pie sevis. Ja laboju skaļi, tad sevis un reizēm meitas runāto. Iemesls ir pavisam vienkāršs un man noteikti negaidīts - nu jau kādu laiku mācoties latviešu valodas uzbūvi, arvien vairāk apbrīnoju valodas tīri gramatisku konstrukciju spēju būt jēgpilnai. Tā ir grandioza Sistēma, ko diendienā lieto miljons cilvēku. Sistēma, kuras mērķis ir būt precīzai un vienlaikus taupīt valodas līdzekļus. Ar vienu galotni, konstrukciju mainīt ne tikai formu, bet arī jēgu. Labi, labi, reizēm tā ir tikai nianse, kuru pamana tikai īpašā gaisām, tomēr nianse, kas iederas kā pēdējais puzles gabaliņs un noapaļo sistēmu. Valoda ir kā taupīga svētku saimniece - viss ir gards un bagātīgi, bet nekas nepaliek neizmantots pāri.

Šobrīd apbrīnoju salīdzinājuma konstrukcijas (formālais iemesls - rakstīju par tiem pēdējo referātu). Atceros, naktī pēc darba pabeigšanas un pirms nodošanas (nosūtīšanas) sēdēju, domāju un brīnījos par salīdzinājumu skaistumu (mazliet baisa iezīme, ne?) un  lielo informācijas daudzumu, kas tiek ielikts pāris vārdos. Dumjš kā zābaks. Cilvēks ir tikpat stulbs un neaptēsts kā zābaks, kuram nav ne smadzeņu, nekā, kaut arī no ādas, un ir ciets purngals. Ar trīs vārdiem tiek salīdzināti divi fenomeni noteiktā skatījumā, ja tā var izteikties, - cilvēka un zābaka. Kas vieno - kas šķir?

Bet jā - ko es ar to gribēju pateikt - ir tiešām brīnišķīgi runāt tā, kā paredz Sistēma. |Ne valodas, bet sevis dēļ. Valoda vibrē un ieskanas, kad mazie nianšu elementiņi nostājas savās vietās. Rodas gandrīz fizioloģiska sakārtotības sajūta. Sakārtojas runa, sakārtojas domas, rodas miers. Izteiktais piepūšas kā ziepju burbulis, atraujas no aplīša un paceļas gaisā pabeigts, skaists un brīvs, nevis nopil uz kājas vai zemē kā lipīga ziepjūdens pļeka.

Re, re, es jau jūtu, manī pamodusies kaitinošā sajūta mācīt un pārliecināt, cik labi ir runāt un rakstīt pareizi.

Tagad domāju - varbūt svara vērotājām arī ir kāda "pareizā" sajūta, kas dara viņas laimīgas un ko viņi cenšas nodot pārējiem, tikai nemāk jēdzīgi to pastāstīt?

P.S. Uzreiz piebilstu - rakstītais attiecas uz sintaksi un morfoloģiju, bet ne leksiku. Jo leksika ir kā jūra, kuras robežas plūst, vētrās un vējos mainoties; reizēm izskalo krastā dzintaru, reizēm - pudeli. Kas var precīzi iezīmēt jūras krastu, kas - leksikas, lai neiesaldētu, neizsusinātu, saglabāt dzīvu?

trešdiena, 2011. gada 29. jūnijs

Ai, viegli

Reiz novēroju - tad, kad no rīta meita bērnudārzā ir iegājusi grupiņā, viņa vispirms apsēžas uz soliņa pie durvīm, nevis iet pie saviem draudziņiem. Pēc tam pamanīju, ka ne mana princese vienīgā tāda sēdētāja. Pajautāju audzinātājai, vai kaut kas slikts noticis, kašķis kāds. Nē, izrādās tā mazie dara. Vispirms aprod, ka mamma prom, ka nāksies tagad visu dienu dzīvoties pašai, un tikai tad dodas bariņā. Šodien, atkal to pamanot, aizdomājos - es atceros bērnudārza pusdienlaikus, mājās iešanu, dziedāšanu (mani audzinātāja parāva aiz bizes, kad dziedāju pārāk augstu), ārkārtīgo prieku, kad mamma negaidīti atnāca pakaļ pirms pusdienām un paņēma līdzi uz darbu. Bet neatceros rītus dārziņā. To brīdi, kad pateicu mammai 'atā!', iedevu buču, iegāju grupā un durvis aiz manis aizvērās. Nevienu pašu reizi nevaru atcerēties, lai arī kā pūlējos atcerēties. Visas atmiņas sākas no brīža pēc brokastīm. Nevaru teikt, ka man šausmīgi nepatiktu dārziņā - mājās bija labāk, bet arī dārzā varēja dzīvot. Tā vismaz atceros, un arī mamma tā atceras. Bet laikam tie rīti bija nepatīkami.

Tā laikam ir cilvēku unikālā spēja aizmirst to, ko negribas atcerēties. Es, droši vien, pēc gadiem stāstīšu, cik fantastiski bija mācīties filoloģiju (kā tagad stāstu, cik debišķīgi bija akadēmijā ņemties ar dramaturģiju). Jo man jau patīk, ai kā patīk, ai kā patīk (dziesmiņa tāda ir). Noteikti to patiku un prieku atcerēšos, jo tā ir liela un brīnišķīga patiesība. Bet tieši tāpēc pierakstu te un tagad - šī sesija bija ārkārtīgi grūta. Caur nevaru, negribu un lieciet mani mierā. Ar grāmatas likšanu zem spilvena, jo liekas, ka tā ir vienīgā cerība nokārtot eksāmenu; jo izmisums mācas no tā, ka šķiet - viss, galva un pildspalva (dators, protams) tukša  un manā galvā idejas beigušās uz mūžiem. Ar apņemšanos celties no rīta agrāk, bet pieceļoties nespēju iekurbulēt smadzenes, lai tās varētu kaut trīs vārdus salikt loģiskā predikatīvā izteikumā. Izmisums. Ar nespēju vairākas brīvdienas pat lasīt tekstu, nerunājot par tā izprašanu vai analīzi. Izmisums. Saskaroties ar apkārtējo - bet tev tak patīk, kā tev var būt grūti; tev tak tas nāk tik viegli, tev ir talants; kā var būt grūti - tas jau nav jau rēķināt diferenciālvienādojumu; un sajūtot sevi kā neveiksminieci un muļķi, jo tomēr nez kāpēc man ir grūti - ar visu talantu, patiku un filoloģijas "vieglumu" (ha!). Tikpat grūti kā toreiz rēķinot diferenciālvienādojumus. Izmisums. Esmu muļķe. Izmisums. Un tam nav jēgas (filoloģija! nav jau tautsaimniecība! nav tavs darbs! maizīti nenopelnīsi!). Izmisums.

Un tagad to es esmu pateikusi. Es elpoju. Es ieelpoju dziļi un izelpojot priecājos par to, ka vēl vienu darbiņu esmu pabeigusi. Par to, ka tomēr varu mazliet parunāt lietuviski. Par brīnišķīgu nakti, kas pavadīta interpunkcijas sabiedrībā, un jaunu skatījumu uz valodas sintakses semantisko dabu. Par tikko uzrakstīto eseju, pētot ārkārtīgi skaisto Ādama Zagajevska dzejas valodu. Par to, ka es joprojām varu, spēju, gribu. Par to, ka es esmu šeit, tagad un tāda, kāda es esmu. Jo es tiešām esmu. Un daru to, kas man sagādā baudu. Par sviedriem, asarām, izmisumu, ko aizmirsīšu, bet kas manī tomēr dzīvos - kā grants, kā pamati, uz kuriem būvēta mana varēšanas ēka.

Es aizmirsīšu izmisumu, lai varu dzīvot viegli. Es pierakstu izmisumu, jo gribu atcerēties, ka mana viegluma pamatā ir darbs, daudz darba; lai tad, kad kāds saka, ka tas neko nav vērts (jo tev tak tas ir viegli!) un es pati pēkšņi sāku šaubīties, lai man ir kur atcerēties. Atcerēties, ka mans nams ir būvēts uz ļoti stingriem pamatiem.

ceturtdiena, 2011. gada 19. maijs

nauda un bauda

Neatceros, kur, bet pirms vairākām vasarām lasīju interviju ar kādu ne ta sērferi, ne tai kaitistu, ne ta burātāju; ļoti jūsmīgu, iedvesmojošu, augšupceļošu tekstu, kura galvenais vadmotīvs: pats labākais, kas dzīvē var notikt, ir pelnīt naudu ar savu hobiju. Vispār vienu laiku tā bija tāda modes tēma līdzīgi kā nesenās krīzes laika uzsaukums - met prom savu grāmatvedību, vāri ziepes vai tamborē krelles!

Ja teiktu, ka šos vārdus (par hobiju un pelnīšanu) uzrakstīju uz līmpapīrīšiem un aplīmēju ar tiem spoguli, datoru un gultas galvgali un pakārtoju tam savu dzīvi, tad laikam mazliet sanāktu pārspīlēt, tomēr tā doma manī diezgan dzīvelīgi dzīvojās un pat brīžam tuvojās biznesplāna rakstīšanai. Kas tad ir mani hobiji - brrr, ciest nevaru šo vārdu - , labi, ko tad man patīk darīt ļoti, ļoti? Lasīt. O, jā, nešaubīgi. Rakstīt. Nuuu, vairāk nē, nekā jā. Labot, ko citu uzrakstījuši. Jā, varbūt, lai arī mazliet kantes rīvē (es tak 3 gadus pati rakstīt mācījos). Runāt. Nu, skatoties ar un par ko. Ceļot. Izlasīju The Beach, sapratu, ka es neceļoju. Gatavot ēst un uzņemt viesus. Pēdējā laikā sporādiski un vairāk tomēr meditatīvā procesa dēļ (sanāks - forši, nesanāks - arī forši, pasūtīsim picu).

Kā jau minēju, tiku līdz idejai (man liekas, labai) un biznesplānam, pat mazliet uz papīra uzmestam, vienā no nosauktajām jomām (nē, neizpaudīšu, kurā, bet pateikšu priekšā, ka tā nebija ar ēšanu saistīta). Īpaši pēc meitas piedzimšanas biju stingri apņēmusies savā IT kastītē vairs neatgriezties vai atgriezties, lai aizietu. Nu, kā noprotams, nekur neesmu aizgājusi, drīzāk ielīdusi dziļāk, daudz dziļāk. Un, ja tā godīgi, tā ļoti nemaz nekārojas aiziet. Patīk, vai zinies, man tas darbs, no sirds patīk (bet ne brīvbrīžiem).

Tomēr ik pa laikam pieķēru sevi domājam, ka varbūt esmu nodevusi augsto principu - pelnīt ar vaļasprieku. Līdz nesenā sestdienā, esot kāda jauna, talantīga pasniedzēja lekcijā, nejauši atskārtu - nabadziņš, viņam tak nekā cita bez literatūras, kurā ir iekšā līdz pat bikšu buktēm, nav (neprasiet, kā es to zinu; es zinu). Un tad  es, figurāli izsakoties, paskatījos uz sevi  un nodomāju - ei, vecenīt (karalienes arī tā mēdz sevi uzrunāt), tev tak nepavisam nav slikti, pa nedēļu izņemies savā algoritmiski analītiski organizatoriskajā būšanā, bet, kad tie racionālisti ir līdz kaklam, pilnīgi legāli (jo īpaši ceturtdienās un sestdienās) pārmanevrē uz filoloģiju. Pie tam bez pārlieku lielas atbildības - saņemsi eksāmenā 2, bads nepienāks; nesaņemsi algu - o, tad būs cita runa.

Vārdu sakot, vismaz šobrīd man liekas, ka ir jauki atdalīt naudas pelnīšanu no kaut kā darīšanas tikai patikšanas dēļ; vēl jo vairāk, ka baudas gūšanu saistu ar zināmu spontanitāti un apstākļiem, nevis kredītatmaksas grafiku.  Un tā kā sen zināma ir atziņa, ka lietas un parādības notiek pa pāriem vai čupiņām, tad šodien par to  man atgādināja šis raksts - es padomāju un, paldies, es gribu gūt baudu no rakstīšanas tad, kad man ir ko teikt, nevis tad, kad gribu ēst.