Ir cilvēki, kas gandrīz jebkurā informācijas apgabalā saredz sistēmu (es, piemēram), un tie pārējie.
Ir cilvēki, kam svarīgas lomas, un tie pārējie.
Es esmu ceļā no vieniem uz otriem.
Pašu pirmo reizi lomu pārvarēšanā neatceros, bet vienu no pirmajām gan - kādreiz, kad biju 18gadīgs skuķis ar pieklājīgām ambīcijām dramaturģijas laukā, savā kursā biju pati jaunākā un pēc pirmā semestra - arī vienīgā atlikusī pēcvidusskolniece. Jauna, naiva, nevainīga, gudra, teicamniece, utt. Bižu gan vairs nebija. Pārējie bija lieli cilvēki, es viņos klausījos atvērtu muti un ļoti straujos tempos augu. Turēju līdzi visā - Edžus Liniņš mācīja mani dzert šņabi, Gunta ar Intu - ciest vīriešu dēļ, bet Kristīne - vazāt viņus aiz deguna, no Ivo un Franciskas pirmoreiz uzzināju, ka Pasternaks katru vārdu teikumā sāka ar citu burtu (kāpēc tas iesēdies galvā, neatceros), Margarita vienkārši rādīja, kā ir būt pašai. Vienīgais, ko nespēju darīt kā viņi - bija kursa vadītāju nosaukt vārdā un teikt "Tu" (Margarita gan arī teica Jūs). Pēc pirmā kursa, vasaras nometnes noslēguma vakarā Jaunpilī, Lauris (kursa vadītājs) kaut kādā dīvainā veidā, kas kombinēja alkoholu, cilvēcisku patikšanu un autoritāti, piespieda mani TO izdarīt. "Tu" un vārds. Jo lai arī viņš lika atzīmes un mēs, pārējie, svīdām baiļu sviedrus un dzērām balzāmu ar kolu pirms dramaturģijas semināriem, tik intīmā padarīšanā kā ludziņu rakstīšanā dalīšanās tradicionālajās lomās tikai traucēja. Jā, starp mums, meitenēm, runājot, gan palika iesauka Metrs, bet tas jau tā citādi :)
Nevaru teikt, ka kopš tā vakara viss pilnībā mainījās un uzreiz. Nē, lēnām, pamazām, tur, kur tas bija iespējams. Kur cilvēki paši neslēpās aiz lomām. Visnotaļ pēdējos gados, strādājot ar kolēģiem, kuriem galvenais ir sasniegt mērķi, kā veikšanai katrs dara to, kas labāk padodas, savukārt subordinācija ir ļoti mazizteikta, arvien vairāk kā anahronisms un šaurpierība liekas cilvēku iedalījums lomās.
Pēdējā laikā pamanu, ka mani tracina, ja es tieku nosaukta kādas lomas vārdā, ja šī loma uz viņu neattiecas - mamma es esmu tikai un vienīgi savai meitai, sieva tikai un vienīgi savam vīram, meita tikai un vienīgi saviem vecākiem un māsa - māsai. Mani tracina (ok, ok, ne jau gluži tracina, bet rada diskomfortu), ka citi ar mani veido attiecības, izejot no šīm lomām - mums ir jādraudzējas , jo tu esi Ances mamma vai tāpēc ka tu esi meita manas mammas draudzenei, es, savukārt, ar tevi nedraudzēšos, jo Tu esi kāda vīra sieva.
WTF?
Lomas taču es izvēlos uz kādu laiku - īsāku, vai garāku, bet tās ir manas lomas, kas, atsevišķi ņemtas, par mani nepasaka gandrīz neko. Pieņemot mani tikai kā mana bērna māti, cilvēks pieņem tikai to daļu, kas ir mātišķa, bērnu mīloša un pasākumus organizējošas. Un otrādi - pieņemot mani tikai kā cita vīrieša sievu, no manis tiek "atlasīts" nost viss sievišķīgais, seksuālais, intīmais, jo tas "pienākas tikai vīram". Skumjākais šajā stāstā ir tas, ka lomas iet draudzīgā rokrokā ar stereotipiem par tām - un tādēļ draņķīgākajā (bet ne retākajā) gadījumā zinot, ka es esmu mamma (sieva, meita), manī saskata vispārpieņemto mammu (sievu, meitu) "kā tādu". (Tā nav patētiska lirika - pat no sava tuvākā drauga pēc bērna piedzimšanas dzirdēju replikas, ka "tādām kā (sic!) tev jau nav jēga zvanīt, jo sievietēm ar bērnu galvā ir tikai piens". Man tajā laikā, citu starpā, bija arī latīņu valoda un baltu valodu izcelsme.)
Protams, es esmu gan māte, gan meita, gan sieva, gan (utt), protams, ka lomas ir mana sastāvdaļa. Bet es vēlos ar cilvēku vispirms nodibināt attiecības kā veselums un tad - jā, varbūt tad izveidot kādu "apvienoto" lomu, tādu, kāda ir unikāla tikai mums abiem diviem. Draugi, kas lasa grāmatas un masē viens otram kāju pēdas. Zviedru ģimene, kas kopā audzina bērnus. Kolēģi, kas viens otram var pieglausties un saņemt siltumu tad, kad tas nepieciešams. Divi, kas satiekas tad, kad atbrauc franču cirks viesizrādēs un pēc izrādes tuvākajā viesnīcā nodarbojas ar vētrainu seksu. Variantu skaits tuvojas bezgalībai. Un lomas - tā ir tikai vienošanās par attiecību formu un robežām, lai atvieglotu dzīvi. Tikai starp mani un tevi. Vai viņiem/viņām.
Tās nav akmenī iecirstas uz mūžīgiem laikiem un ierakstītas amatu klasifikatorā. Un vēl būtiskāk - citiem, neiesaistītajiem, par šo vienošanos nav nekāda daļa. Nekāda. Es joprojām esmu cilvēks, tikai par vienām attiecībām bagātāks.
Tā ir mana pēdējā laika stingrākā pārliecība - veidot attiecības "cilvēks - cilvēks". Ne vienmēr izdodas un reizēm sāp. Bet lai.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru