Purva bridējs jeb stāsts par lūpu krāsu

Viens no maniem mazajiem, grēcīgajiem prieciņiem ir teātra (arī kino, koncertu) apmeklēšana vienatnē. Grēcīgajiem tāpēc, ka parasti labprāt būtu kāds līdznācējs - draudzene, mamma, vīrs, tad nu reizēm arī sanāk pašmaukties, sakot vienam, ka iešu ar otru, otram - ka ar pirmo, lai galu galā varētu aiziet viena un skatīšanās baudai nodoties, neviena netraucēta. Man tīk fokusēt savu uzmanību un emocijas tikai skatuves virzienā, pēc izrādes "attiet"  lēnām, nevis uzreiz atgriezties ikdienībā, neanalizēt kaut ko, ja negribas, raudāt, kad gribas,  pievērsties tikai kādai līnijai vai raksturam un pārējos ignorēt - vārdu sakot, izpildīties, kā man pašai tīk vislabāk, un par to neatskaitīties. Jo īpaši tas attiecas uz kamerizrādēm un kamermūzikas vai garīgās mūzikas koncertiem.
Bet tam ir arī otra puse - tad, kad beidzot gribas ar kādu dalīties (un tik ļoti, ka pa ausīm nāk ārā), tad sarunbiedrs jāmeklē kā ar uguni.

Akurāt šobrīd man nāk ārā pa ausīm – gribu dalīties. Vakar biju uz izrādi Purva bridējs Nacionālā teātra Jaunajā zālē. 

Edgars un  Kristīne 

Foto no Nacionālā teātra mājas lapas (www.teatris.lv)

Vēl šorīt biju emociju varā, lai arī nekas TĀDS izrādē jau nebija (te dažas recenzijas); bet pat naktī sapņoju, ka Teicēju vajadzējis spēlēt Zvīgulim, kurš nebija ieradies, tādēļ kaut kas tur juka un mežģījās (šorīt pat pārbaudīju programmiņā – nē, Zvīgulis gan tur nebija paredzēts).

Neanalizējot mākslinieciskās kvalitātes, mēģināju fiksēt galveno, ar ko šī izrāde mani emocionāli atvēra un iekustināja.

Visvairāk vai vispirms (ja vispār var tā gradiēt) mani "ievilka" zāles iekārtojums (par scenogrāfiju vairāk te).

Un, nenoliedzami,  skatītāju izvietojums -  vienā rindā apkārt visam spēles laukumam, kopā ar aktieriem, kuri tai brīdī nav aktīvi nodarbināti. Izrādē man ir svarīgi būt notiekošā sastāvdaļai, būt klāt, blakus, iekšā, vienā līmenī ar aktieriem, nevis visu izrādes laiku izjust "mēs - te" , bet "viņi - tur". Jā, mūziklos, operās, kā arī vairāk intelektuāli baudāmās izrādēs skatuves distance palīdz, savukārt mazās zāles un viena līmeņa telpas būšana kopā "atver" emocijas. Jā, es vairāk esmu mazo, intīmo spēles laukumu mīļotāja.

Divas Kristīnes (Ieva Aniņa, Madara Botmane).

Abas Kristīnes

Foto: no Nacionālā teātra mājas lapas (www.teatris.lv)

Es gan cītīgi nepētīju katras Kristīnes rīcību, reakciju, attieksmju konsekvences (un tāds nebija mērķis), bet šīs divas Kristīnes daļas brīnišķi reprezentēja mūžīgo sieviešu svārstīšanās starp "gribu" un "vajag", kas, kā man šķiet, ir pretēja vīriešu "gribu, tātad vajag".  Būt labai (kā tiek audzinātas visas meitenes  - un ne jau nu Vešeriene (Lolita Cauka) savējo citādāk audzinājusi!), klausīt mammai un, ai, kā gribēt savu māju, savu putekļusūcēju un kādu kas to nodrošina! Bet tā mīlestība, tā pirmsieviete, tā vilcene sievietē grib kaut ko citu – to, kas liek asinīm dzīslās vārīties, kunkstēt, raudāt, smieties, novājēt, stundu skriet pa mežu, pamanīt krāsas…

Vārdu sakot, divas Kristīnes man "saslēdzās" arī ar mazliet palasīto grāmatu "Sievietes, kuras skrien ar vilkiem".  Tā īsi - grāmatā akurāt bija nodaļa, ka īstais vīrietis būs tas, kas redzēs un akceptēs abas sievietes daļas. Nu - ja no tādas pozīcijas raugās, tad gan Akmentiņš, gan Edgars tā pa īstam redz tik to vienu Kristīni (man gan liekas, ka uz skatuves īsti ar šo konsekvence nebija), kura nu kuram labāk patīk. Tātad neviens jau nav īstais, bet Kristīnei tomēr šķiet, ka jāizvēlas viens no šiem abiem, un tur arī ir tā drāma, jo…

Akmentiņš un Vešeriene
Foto no Nacionālā teātra mājas lapas (www.teatris.lv)

... Edgars (Kaspars Dumburs) nav ne īsti labs, ne īsti slikts. Tāds, ko pilnīgi noteikti var iemīlēt (jo katram podiņam ir savs vāciņš un šarmants jau puisis ir), tāds, par kuru var atrast labāku (jo skaidrs, ka puisim iedzert tīk un visas dziņas arīdzan nekontrolē), bet nav arī gluži pēdējais puisis ciemā (baltās biksēs un ja grib, tad var). Savukārt Akmentiņš (Ģirts Liuziniks) varbūt nav seksa karalis, bet savs rotaļīgums vīram piemīt (tā šampanieša/ ūdens sprauslāšana zem ventilatoriem); varbūt atturīgs un pastīvs, bet noteikti no labas audzināšanas, jo pirmo dāvanu – lapsādu – pasniedz potenciālajai sievasmāte; un tas mājas iekārtojums - i Kristīnei tas jāatzīst - tomēr liecina par gaumi un saprātu (lai arī kā āža kāja no velna zābaka lien ārā baltais gulbis uz postamenta). Un tādēļ tā drāma slēpjas ne jau pretnostatot un izdarot izvēles starp bagātību vai nabadzību, tikumu vai netikumu, bet gan...

...lūpās. Jā, Akmentiņa sarkanajās un Edgara bālajās. Tajās niansēs, kas nekad nevar tikt uzskatītas par racionālu pamatojumu, bet kas izšķir visu. Kas var nonākt (un drāmās un dzīvē jau nonāk arī) pretrunās ar prāta izdomāto (kur tās jūtas, blaumaņprāt, kāpj pāri) - un tad cilvēks sēž un nevar saprast, kas tad viņam dara gauži, kad viss tak ir tik labi. Un izrādās - tās ir lūpas. Starp citu, ne jau tikai Blaumanim, arī Annai Ahmatovai ir dzejolis Не будем пить из одного стакана , kur visa sāls lūpās: 

"И если б знал ты, как сеичас мне любы

Твои сухие, розовие губы!" 

Vārdu sakot, mana izrādes atslēga slēpās lūpu krāsā – pat tagad, iedomājoties Luiziniku, uzreiz redzu viņu ar koši sārtām lūpām (tikko apskatījos gūglē - nav gan). Un Kristīne, atšķirībā no daudzām, kas izvēlējušās akmentiņus, bet nezin kāpēc jūtas slikti, tomēr zina, kuras lūpas viņa mīl. Drāma šajā izrādē nav nezināšanā un pēkšņā atklājumā, vai nepareizā izvēlē, bet citur - ierobežojot izvēli starp Akmentiņu un Edgaru, Kristīne a priori nebūs laimīga ne ar vienu. Vienu no viņiem apprecot, viņa vienmēr domās par otru - ak, ar akmentiņu man tagad būtu televizors! ak, ar edgaru man tagad būtu tāds sekss! 

Neko daudz nezinot par izrādes režisoru Elmāru Seņkovu, brīnos un priecājos, kā viens jauns vīrišķis spēj tik smalki un, jā, sievišķīgi lasīt kanonisku tekstu.

… un tādēļ, jā, vēl šobrīd brīžam atgriežos dūmakaini zaļā muižas pagalmā, kurā sasaucas putni… 

Cilvēks ar trešo aci

Nesen frizētavā, kā parasti, pa diagonāli izšķirstīju vai visus šogad iznākušos dāmu žurnālus. Jaunas dzīves sākums, atvieglināts uzturs pēc svētku galdu pārbagātības, kā vērtīgi tērēt naudu izpārdošanā – parastās tēmas gada sākumā.

Acis iepletās, kad vienā rakstā bija rēķināts, cik naudas gadā patērē slavenības savai skaistumkopšanai (dievsgodavārds, neaceros, kurā žurnālā, Pastaiga tā nebija un Santa arī ne, pārbaudīju). Pie Demijas Mūras un Dženiferas Anistones iztērētajiem 40-60 tūkstošiem iepletās acis, nākamajā lapā pie Viktorijas Bekhemeas pārsimtstūkstošiem tās iepletās platāk, bet pie Riannas 1 miljona (un nav pat svarīgi, vai dolāru vai latu) es sapratu, ka eksistē paralēlās pasaules.  

Bet ne par to stāsts.

Krietni pasen kādā pasākumā piefiksēju, ka neapzināti izvairos no oficiālā fotogrāfa “trešās acs”. Kopš tā laika šādos lielākos pasākumos no fotoaparāta izvairos jau apzināti, mainu atrašanās vietu telpā un, kameras pieķerta, sastingstu; tikai nekad nepajautājot sev – kāpēc? Līdz nesen kāds labi pazīstams fotogrāfs man tieši to arī pajautāja – kāpēc? Neatminu, ko atbildēju, bet šī doma mani nelika mierā. Bail, kā izskatīšos fotogrāfijās? Bail pamanīt kaut ko sevī ne tādu?

Atbilde nejauši atnāca deju terapijas laikā – bet nevis kā uzdevuma atrisinājums, bet tieši uzdevuma ietvars. “Vērojiet savas emocijas, bet ar šādiem nosacījumiem: ar patiesu interesi par tām; ar labvēlību, lai arī kādas tās būtu, jo tās ir jūsu; ar atvērtu prātu, nemēģinot tās iekategorizēt iepriekš definētās struktūrās; pieņemoši jeb akceptējoši.”

Bingo! Vērošanā slēpjas atbilde! Fotogrāfs - cilvēks ar trešo aci - man vienmēr ir licies tāds robežu un realitāšu šķērsotājs, bet arī to deformētājs. Hronists un radītājs vienlaikus. Ja divas acis redz daudz, tad trīs – noteikti vairāk. Fotogrāfs ne tikai vēro un pamana, bet viņš ar redzēto dalās tālāk. Starp “redzēt” un “dalīties” ir Viņš – subjektīvais vērotājs, analizētājs, iekadrētājs Fotogrāfs. Un viņa radītā bilde ir vērtējums par redzēto.

Es negribu, lai mani vēro fotogrāfs, kas nav ieinteresēts vērot tieši mani (vismaz tik daudz, lai izveidotu labas bildes); kas nav labvēlīgi noskaņots, lai ļaunprātīgi neizceltu neglīto, bet gan priecātos par skaisto, jo, skaidrs, ka manī ir abi divi; kas jau a priori neiekategorizē mani kādā “big mama” vai “tās, kam pāri trīsdesmit” grupiņā un tad tikai tā arī darbojas; kas negaida no manis, lai es būtu Demija Mūra vai Rianna un nešausminās, ja es izskatos tā vai šā. Es vienkārši gribu būt patiešām pārliecināta, ka cilvēks ar trešo aci, kas vēro mani, to dara ar labvēlīgu un ieinteresētu skatu.

Vai tas ir daudz vai maz prasīts? Nezinu. Bet zinu - tās reizes, kad fotogrāfs bijis lavbēlīgais vērotājs, ir bijušas skaistas bildes un vismaz man patiess prieks un gandarījums par procesu. Jo būt par labvēlīgas vērošanas objektu ir ļoti interesanti, jā, egoistiski patīkami un, domāju, arī veselīgi.

  

Diendienā dzīvojam desmitiem, pat simtiem acu priekšā, apzināti vai neapzināti vēroti un vērtēti? Ja tā padomā – cik bieži mūs kāds labvēlīgi vēro? Bet es pati – cik labvēlīgs ir mans skatiens? Kurš/kura salidojumā gan nav slepus pētījis bijušo klases skaistuma karalieni un ar klusu prieciņu piefiksējis, ka celulīts un vārnu kājiņas nav saudzējušas arī viņu? Vai skatījis kādu slavenības bildi internetā, kur pamanāms lieks taukums vai koriģējošā veļa, paparaci īpaši izcelts un izkadrēts – sak, arī viņi nav perfekti? Vai pat savu bērnu, kuru vienīgo mīlam ar beznosacījumu mīlestību, nevērojam ar kritisku aci – vai tik viņam nav netīrs krekliņš un nesaķemmēti mati, vai viņš izskatās tāds, kādam būtu jāizskatās labi koptam bērnam (tādam, kam ir laba mamma)?

Nestrādāju sabiedrisku darbu un mani tomēr vēro lielākoties gana pazīstami cilvēki, bet nepazīstamie vien ir garāmgājēji, kuru skati man pat nepaspēj īsti pieķerties. Tomēr ir taču tie, kas burtiski ir izlikti citu vērošania vai paši iznākuši rampas gaismās – un viņiem nav iespēju pasargāt sevi no vērošanas. Tad nu nekas cits neatliek, kā tērēt prātam neaptveramas summas, lai neviens visā pasaulē nevarētu atrast ko neglītu viņa tēlā.

Tā kā man nav šādas naudas un prefekcijas radītas bruņas, tad sargāju sevi pati. Un - tāpat kā retās Latvijas vasaras dienas baudu brīžus, kad mani labvēlīgi vēro.