Šodien pusi dienas sēžu viesistabas zaļajā dīvāniņā, apsegusies ar vilnas pledu, slepus no vīra ēdu trifeļkonfektes, pārlasu dažas mājā esošas lubenes un skatos visas nedēļas daiļslidošanas čempionāta ierakstus (Daisuke Takahaši tikko brīnišķīgi noslidoja priekšnesumslidojumos). Un vīrs un bērns ir devušies uz kino. Zin, kā tas saucas? - veģetēt tas saucas. Ir miljons lietu (nu vismaz 101), ko es varētu (un tā kā gribētu) darīt tā vietā - sākot ar mājasdarbu pildīšanu interpunkcijā un lietuviešvalodā (un, ticiet vai nē, bet tas man parasti sagādā prieku), skoņu cepšanu, manikīra veikšanu (vakar vecmāmiņai palīdzēju stādīt kartupeļus un nolauzu nagu) un epilāciju, logu mazgāšanu vai vismaz godīga teksta uzrakstīšanu šeit. Jau tik daudz saņēmos, kā ielīdu dušā, izmazgāju matus un rakstu sēdus, nevis gulšņāju.
Un kālab tā viss? - tālab, ka man, sprinterei, liekas, ka tad, ja vienreiz mērķi esi sasniedzis, nākamreiz tas notiks pats no sevis. Izrādās, nenotiks vis. Izrādās, ka, kā reiz man teica burvīgais dietologs dakteris Tupiņš, nepietiek dibenu noslaucīt vienreiz, tas jādara visu mūžu katru reizi pēc kakāšanas (vispār saruna bija par veselīgu ēšanu).
Trīs nedēļas pārkāpu savu "ceturdiena pieder MAN" principu (un strādāju). Divas nedēļas pārkāpu savu "mans godīgais darbalaiks beidzas sešos" principu (un strādāju pacmit stundas dienā). Divas nedēļas iedomīgi domāju, ka pietiek pāris reižu meditējot sasniegt garīgu pārdzīvojumu, ka varu mierīgi un nesodīti neievērot savus garīgās veselības uzturēšanas principus (un tā vietā, lai vakarā ja ne meditētu, tad vismaz veiktu relaksācijas vingrnājumus, iedzēri pāris glāžu vīna). Un tagad man pietrūkst fiziska un morāla spēka pilnvērtīgi būt brīvdienā.
Jau brīvdienās Berlīnē, precīzāk, izbraucienā uz Potsdamu, piedzīvoju sen nebijušo panikas lēkmi. Un kālab? - tālab, ka ignorēju skaidri manāmās pazīmes, ka nebūs labi - izsalkumu, miegainību, karstumu, nepārtraukti lejup šļūkošās zeķbikses, dzīvo velosipēdistu satiksmi un izīrēto velisopēdu pedāļu bremzi. Vismaz daļu varēju ļoti viegli novērst. Un kālab ignorēju? - tālab, ka iedomīgi zināju, ka man ir instrumenti tā novēršanai. Aizmirstot, ka tie ir gan laikus jāasina, gan - tāds sīkums - arī jālieto. Gods kam gods - tad, kad jau bija slikti, savācos gana ātri.
Mani vienmēr ir tracinājuši un ļoti, ļoti biedējuši vārdi - un tagad līdz mūža beigām. Jādzer zāles. Jāievēro diēta. Jābūt mammai. Apbrīnoju cilvēkus, kas katru dienu vai ik pārdienas noskrien desmit kilometru un reizēm nonāk pie endrofīna viļņiem organismā. Kas katru dienu meditē un gūst līdzīgu baudījumu. Es esmu gan skrējusi gandrīz stundu, gan meditējusi - bet vienmēr to atkārtot man šķiet daudz grūtāk nekā pirmo reizi izdarīt. Tā apziņa, ka vēlreiz (un vēlreiz, un vēlreiz) būs jānoiet tas pats ceļš, lai iegūtu to, kālab tas darīts, mani garlaiko un tracina. Ka pat tad, kad būsi trenējies gadiem ilgi, nevarēsi iegūt laimes hormonu salūtu bez n-to km noskriešanas; vienīgi trenētam noskriet ir vieglāk.
Kas tas ir par kastani? Pacietības trūkums? Prāta nenoturība? Uzmanības deficīts?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru