Latviešu interpunkcijas visbiežāk lietotā un arī visneitrālākā zīme ir komats. Tā teikt - nezini, ko vilkt, velc "mazo melno", nezini, ko likt teikumā, liec komatu. Parasti tas tikai atdala kādu gramatisku konstrukciju no citas, vienkārši palīdzot vieglāk uztvert tekstu, bet reizēm pilnībā maina teikuma būtību. Jā, jā, salvenais "nošaut nedrīkst apžēlot" gadījums.
Mans personiskais jēgmainīgais teikums ir "ļauties nedrīkst kontrolēt", uhh, kā es ar viņu cīnos; bet nu katram jau cits, protams. Komatu, kā saprotams, ielikt viegli, bet, atkarā no tā mainās visa mana noskaņa, aktivitātes un, skaļi runājot, attieksmi pret dzīvi un tās jēga pat. Un tad es tā padomāju - viens tāds mazs, melns un pēc būtības neitrāls ķeksis pārslēdz mani, lielu, skaļu, košu, vienā rāvienā. Tā, ka nodžinkst. Sāc šaubīties, domāt, analizēt, drīpelēt sevi. Komplekts (komplekss) parastais. Droši vien tas atkarīgs no pašapziņas un kopējās tābrīža mentālās situācijas, bet neticu, ka ir cilvēki (dalailamas un tamlīdzīgus pasaku varoņus neskaitot), kuriem nav vispār šāda teikuma un attiecīgi - komata, kas maina tā jēgu.
Man komata lomu var nospēlēt daudz kas. Nenoliedzami, tās ir arī sarunas, diskusijas, vēstuļapmaiņa ar maniem tuvcilvēkiem, bet tā tomēr tāda vairāk vai mazāk apzināta un mērķtiecīga lieta. Tomēr eksplozijas efektu parasti raisa tieši nejauši noklausīta saruna trolejbusā, kolēģa nevietā izmests jociņš, kāds banāls un "visiem, tātad nevienam" rakstīts raksts sieviešu žurnālā. Neitrāli teksti, kas lido apkārt. Vārdi, izšauti bez mērķa.
Tāpēc apzinos, ka katru reizi, kad pasaku vārdu, tas, lai arī bieži domāts neitrāls kā komats, var mainīt kādam būtību.
Un tikko sapratu - nepietiek, ka "apzinos, ka katru reizi, kad pasaku vārdu". Būtu labi taču "katru reizi, kad pasaku vārdu, apzinos, ka".
Valoda spēlējas, spēlējas, kamēr (vārdi) sāk spēlēt. Citēju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru