vārdi vārdi vārdi

Vārdi, vārdi, vārdi - viegli kā spalvas gaisā slaveno Šekspīra frāzi vai izdziedāja fantastiskais ēteriskais Valmieras teātra Hamlets Ivo Martinsons. Kā bez svara, bez miesas, bez gara palaida pasaulē.

Šobrīd negribas vārdu. Esmu nogrimusi vārdu jūrā - lasīto, sacīto, rakstīto, klausīto, nosapņoto un domāto vārdu jūrā. Ja tā padomā, nav jau nekāds brīnums - studēt filoloģija, pelnīt naudu ar domāšanu, runāšanu un rakstīšanu, par hobiju jau agrā bērnībā izvēloties lasīt, lasīt, lasīt. Kaut kad tam ir jānāk - apziņai, ka negribas vairs vārdu; kā viļņi tā uznāk un pāriet, uznāk un pāriet, tikai ar katru reizi arvien biežāk uznāk un ilgāk nepāriet.

Laikam ne jau vārdi ir vainīgi, bet tiem uzliktā slodze. Pārslodze. Nevaru vairs pateikt ne nieka frāzes, lai neatdurtos kādā slēptā nozīmē, kādā citātā, kādā kontekstuālā saistībā. Nu jau kādu pusgadu negribu teātri - nekārojas nu nemaz, kā saka man Elejas vecmāmiņa. Vārdi, ko viens uzrakstījis, otrs tajos, garās bezmiega naktīs pārpīpējies, ielicis papildjēgu savas ģeniālās idejas sasniegšanai, bet tad vēl trešais interpretē un pasaka ar savu sapratni - parāk daudz konstrukciju, pārāk daudz semantisko slāņu. Mazliet tā kā riebīgi tajos kašāties un vēl izvilkt ceturto nojēgu - savējo. Gribas kā tīra, kā svaiga, kā caurspīdīga, kā skaidra.
Negribu grāmatas ar pārkāpinātām un izdomātām kaislībām (piedodiet, "Vientulība tīmeklī" fani, bet pēc 1/3 izlasīšanas un emocionālas uzvilkšanās jutos nogurusi un nesvaiga kā paģirās - un tās nudien taču nav patīkamas sajūtas, vai ne?). Negribas zemteksta, aizteksta un vai norādi ar pirkstu - raudi! smejies!

Tikai svešā skaistumā ir mierinājums, svešā mūzikā un svešos dzejoļos - tā mans mīļais Adams Zagajevskis. Man ir palikusi mūzika (aaaah, Lielās Piektdienas koncerts ar Pērtu, Kančeli un Karlsonu!), gramatika, deja un tikai dažas "vēsas" grāmatas (tagad Haruki Murakami What I Talk About When I Talk About Running - memuārs par rakstīšanu un maratonu skriešanu). Tieša jutekliskā pieredze vai vienkārši izstāstīts stāsts.

Ar vienu vārdu Dievs esot radījis pasauli. Nezin, vai tieši tā tas notika, bet skaidrs, ka tīram vārdam pašam par sevi ir liels svars. Nu kālab viņu nelietīgi valkāt?

burvju lidspalva

Reiz kādam zilonītim, kuram bija aplam lielas ausis, no rīta gadījās pamosties kokā. Pie vārnām, laikam. Visādi izdomājās, kā tur nonācis, līdz izsecināja, ka pa sapņiem uzlidojis. Tad nu vārnas mācīja zilonim apzināti lidot - it kā viss būtu, bet tomēr nesanāk. Līdz zilonīša draugs pelēns ielika lielausim snuķī kādu zemē nokritušu spalvu un pārliecināja viņu, ka tā ir burvju lidspalva. Un tici vai nē - bet zilonītis pacēlās gaisā.

Šodien, nostrādājot pēdējo dienu savā darbvietā, nevarēju nedomāt par tiem cilvēkiem, ar kuriem kopā esmu bijusi pēdējos piecus gadus. Nekad neesmu slēpusi, ka, iespējams, varētu rakt grāvi vai pārrakstīt Lielo Padomju enciklopēdiju, ja vien blakus man darbotos īstie cilvēki.  Manas emocijas īpaši nešķiro,vai esmu darbā vai mājās; ja ar kolēģiem veidojas attiecības, tad tās ir tikpat īstas un dažādas kā ārpus darba sienām.

Varbūt tāpēc īpaši piedomāju par tiem diviem, kuri mani pēc pusotra gada dzīvošanās pa māju ar mazo bēbi gan nodzenāja tā, lai ne tikai atgūstu profesionālo formu, bet rūpējos par jaunu padebešu sasniegšanu, gan uzticēja un uzticējās. Ar kuriem izveidojās ļoti spēcīga enerģijas, domu, emociju apmaiņa, ceru, abpusēji vērtīga.

Kādu laiku atpakaļ viens puisis tviterī rakstīja apmēram šādi - maratonu noskriet, pamīšus ejot, var jebkurš, bet tas, kā dzīvosi un jutīsies pēc maratona pievārēšanas, ir atkarīgs no iepriekšējās trenēšanās. 

Arī par lidošanu ir tā - ar ticību var ne tikai pacelties debesīs, bet arī kalnus pārnest (tā saka), taču prieks par lidojumu  nevis ārprāta bailes nokrist, ausu spēks lidot ilgi un tālu un bez reiboņiem ir tad, ja esi pamatīgi trenēts to darīt.

Esmu pateicīga zināmai apstākļu sakritībai, ka man sanāca tā, kā mazajam cirka Dambo - vispirms viens mani trenkāja, trenca un trenēja ausis lidošanai, bet tad, kad man sāka zust ticība savai spējai pacelties augstāk par zemi, otrs iedeva burvju lidspalvu un teica - tu vari lidot! Un es lidoju.

Nenoliedzami, ka šobrīd manas emocijas šķiroties ir spēcīgas. Tomēr vairāk kā pusgads karalienes gultā man šo to ir iemācījis - esmu pieņēmusi, ka mākslīgi attiecības turpināt nevar, ar katru cilvēku lemts vien tik, cik lemts. Tas, ko nekad iepriekš nevar zināt, ir - cik lemts; kad attiecībās vienkārši ir pauze, bet kad - punkts. Tāpēc tagad mēģinu dziļi elpot, neko nekonstruēt, bet ļauties tam, kā būs. Kas beigsies, kas turpināsies, kas sāksies.

ļauties nedrīkst kontrolēt

Latviešu interpunkcijas visbiežāk lietotā un arī visneitrālākā zīme ir komats. Tā teikt - nezini, ko vilkt, velc  "mazo melno", nezini, ko likt teikumā, liec komatu. Parasti tas tikai atdala kādu gramatisku konstrukciju no citas, vienkārši palīdzot vieglāk uztvert tekstu, bet reizēm pilnībā maina teikuma būtību. Jā, jā, salvenais "nošaut nedrīkst apžēlot" gadījums.

Mans personiskais jēgmainīgais teikums ir "ļauties nedrīkst kontrolēt", uhh, kā es ar viņu cīnos; bet nu katram jau cits, protams. Komatu, kā saprotams, ielikt viegli, bet, atkarā no tā mainās visa mana noskaņa, aktivitātes un, skaļi runājot, attieksmi pret dzīvi un tās jēga pat. Un tad es tā padomāju - viens tāds mazs, melns un pēc būtības neitrāls ķeksis pārslēdz mani, lielu, skaļu, košu, vienā rāvienā. Tā, ka nodžinkst. Sāc šaubīties, domāt, analizēt, drīpelēt sevi. Komplekts (komplekss) parastais. Droši vien tas atkarīgs no pašapziņas un kopējās tābrīža mentālās situācijas, bet neticu, ka ir cilvēki (dalailamas un tamlīdzīgus pasaku varoņus neskaitot), kuriem nav vispār šāda teikuma un attiecīgi - komata, kas maina tā jēgu.

Man komata lomu var nospēlēt daudz kas. Nenoliedzami, tās ir arī sarunas, diskusijas, vēstuļapmaiņa ar maniem tuvcilvēkiem, bet tā tomēr tāda vairāk vai mazāk apzināta un mērķtiecīga lieta. Tomēr eksplozijas efektu parasti raisa tieši nejauši noklausīta saruna trolejbusā, kolēģa nevietā izmests jociņš, kāds banāls un  "visiem, tātad nevienam" rakstīts raksts sieviešu žurnālā. Neitrāli teksti, kas lido apkārt. Vārdi, izšauti bez mērķa.

Tāpēc apzinos, ka katru reizi, kad pasaku vārdu, tas, lai arī bieži domāts neitrāls kā komats, var mainīt kādam būtību.
Un tikko sapratu - nepietiek, ka "apzinos, ka katru reizi, kad pasaku vārdu". Būtu labi taču "katru reizi, kad pasaku vārdu, apzinos, ka".

Valoda spēlējas, spēlējas, kamēr (vārdi) sāk spēlēt. Citēju.

Sapņos sveša mēle man

Šonakt sapnī dziedāju "Še, kur līgo priežu meži" angļu valodā. Kaut kādā konferencē ar leišiem, vai, un tradīcija tāda, ka jādzied. Boss (nezinu, kas, bet boss - dzīvē man tāda īsti nav) nolika mums grāmatiņu priekšā un pavēlēja "Cantate!" Un tad nu mēs arī rāvām vaļā, no notīm un tā, visus pantiņus. Vajadzēja vēl kaut ko dziedāt, bet ar māsu (?) sapratām, ka nav īstā kompānija, skan gaudulīgi un sākām vākt nost no galdiem kartupeļu bļodas, tās lielās, māla, kur pīrāgmīklu parasti jauc. Tālāk jau sapnis parastais.

Šorīt, protams, nevarēju pat pirmo rindiņu jēdzīgi iztulkot .

Agrāk, tad, kad pa sapņiem risināju kādas problēmas - parasti ar augstskolu pasniedzējiem par parādu termiņu pagarināšanu - , to darīju vai nu krieviski, vai angliski; man pat šķiet, ka bija kaut kāds sadalījums, respektīvi, ar vieniem konsekventi krieviski, ar otriem - angliski. Tā kā neesmu nekāda svešvalodu speciāliste (mēle nav lokana, tā jau lasu un saprotu it labi), tad diezgan mocījos, izdomāju visādus veidus, kā pateikt. Un pieņēmu, ka svešvalodas parādīšanās sapnī liecina par grūtībām kaut ko atrisināt un tā.

Pēdējā laikā ļauju savām slēptajām bailēm un nedrošībai lielāku vaļu izpausties apzināti nomodā - dejas terapija, meditācija un iedzimtās prokrastinācijas* apzināšanās un laicīga problēmu risināšana (re, cik skaisti - kā no grāmatas uzrakstījās) vai vismaz cenšanās kaut ko no tā visa darīt. Līdz ar to tagad sapņos biežāk tikai pārrulēju dienas doķeni ar kolēģiem un citiem cilvēkiem vai arī skatos mākslas kino ar fantastikas elementiem. Ok, ir jau vēl arī mistiskie un tā. Bet - svešās mēlēs nerunāju.

Un nu - še kur līgo. No kurienes uzradās? Un kāpēc līgo? Un kāpēc angliski? Un ko manas sakarsušās smadzenes ar to grib pateikt?

------------------------------

* prokrastinācija – tas ir latīņu izcelsmes vārds, kas smalkā veidā ļauj izteikt nevēlēšanos strādāt tūliņ un šodien, bet iecerēto ar dažādiem ieganstiem atcelt uz rītu, parītu vai aizparītu (c) RīgasLaiks; 2011.gada marta numurā par to diezgan izsmeļoši izrakstījās Bankovskis Pauls grāmatas apskatā "Tālāk par kapu jau neaizskriesi"

Draudzēsimies?

Pirms nedēļas novēroju kādu ainiņu - mana 3+ gadniece un viņas pusgadu jaunākā draudzene spēļu vidū apsēdās pie galdiņa, manējā pavaicāja "Ibzīte, tu esi mana draudzene?" , un Ibzīte atbildēja "Es ar tevi draudzējos", un diena turpinājās.

Apskaužami. Jo arvien vairāk jādomā par to, ko teica kāda draudzenes draudzene - lai sadraudzētos, cilvēkiem jābūt jauniem. Lai arī sākumā šāda doma likās mazliet par šerpu.

Divi stāsti: Odiseja un Pēnelopiāde

Kādu brīdi atpakaļ neatkarīgi viens no otra, bet manā dzīvē vienlaikus norisinājās divi notikumi - izlasīju M.Atvudas grāmatu "Pēnelopiāde" (te fragmentiņš)  un bariņš manu kolēģu (khm, draugu, paziņu, domubiedru, velnsviņsazin kas - par to citreiz..) devās pārgājienā pa Somijas ziemeļiem.

"Pēnelopiāde" ir stāsts par grieķu varoņa Odiseja sievu, kas pārdesmit gadu palika Itakā (Odiseja tēva mājās, nevis savējās, ja kas), kamēr Odisejs pēc Trojas kara klejoja pa jūrām, Poseidona nolādēts. Kurš gan nav dzirdējis (par lasījis neapgalvošu :) ) kādu epizodi no Odisejas, bet par Pēnelopi - labākajā gadījumā tik to, ka palika uzticīga Odisejam; ko tur vairāk rakstīt, 20 gadu tupēja mājās. Bet Pēnelopiāde vienkārši ir cits stāsts - jo viņa, lai arī nedodas prom, piedzīvo Notikumu. Palikšanas mājās vienai un gaidīšanas notikumu.

Un šķiet, ka arī es labprātāk piedzīvoju palikšanu mājās, nevis došanos dēkā.

Manā mentāli vulkāniskajā, bet fiziski rāmajā dzīvē tā nu sagadījies, ka liela daļa draugu ir dulli apkārtblandoņas, pareizāk sakot, dēkaiņi un piedzīvojumu meklētāji ("fiziķi un ģeogrāfi"). Loģiski, ka vismaz zaļajā jaunībā arī man tika piedāvāts doties līdzi, dalīt mugursomu, guļammaisu un tūristu brokastu kārbu. Šur tur, šad tad sanāca piebiedroties, bet lielākoties atradās kāds svarīgs iemesls, kāpēc nē - tad sesija jākārto (ha, laikam tikai pāris jūniju manā apzinīgajā mūžā ir pagājuši bez eksāmeniem), tad darbs, tad vēl kaut kas, līdz mani arī vairāk nekur nevilka līdzi. Prasti sakot - nepiedāvājās. Un teikt, ka es nu tā traki rautos līdzi, arī nevar.

Mazliet kaunoties kā par nelāgu kaiti, bet tomēr vismaz pati sev pāris gadus atpakaļ godīgi atzinu, ka man ideja par došanos dēkās patīk krietni labāk nekā tajās patiesi doties. Nepārprotiet, es mīlu doties ceļojumos, ar auto vasarās krustu šķērsu ir izbraukāta puse Eiropas, guļot teltīs (vai sad tad mašīnā kādā stāvlaukumā) un vārot pusdienas uz prīmusa, bet tā ir tāda prognozējama ceļošana ar māju uz muguras, atšķirībā no stopošanas uz Ķīnu, riteņošanu pāri Alpiem  vai laivošanu pa Urālu upēm.
Bet IDEJA par došanos Odisejā mani patiesi pozitīvi satrauc. No darba brīvajā laikā mēdzu pētīt kartes,lasīt VX lapu un Apvāršņa grāmatas un skatīties doķenes par rāpšanos kalnā. Domāju, ka nav labāka sarunbiedra un aktīvāka klausītāja par mani, kad runāšana nonāk līdz dēkām, entuziastiska palīga (nezinu, cik lietderīga gan) izplānot maršrutu, sastādīt ēdienkarti, sapakot somas un aizvest uz lidostu kaut trijos naktī, bet pakaļ aizbraukt uz Viļņas autoostu. Un gaidīt no dēkaiņiem īsziņas, e-pastus, twiterierakstus un mazas dāvaniņas :)

Tad, kad aizbraucējs/-i ir prom, tad pasaule rādās mazliet kā zem lupas - saredzu tik daudz kā neparasta ikdienišķās lietās, notikumos, cilvēkos. Nezinu kālab, bet laiks kļūst piepildītāks un bagātāks - varbūt tādēļ, lai būtu aizbraucējiem ko stāstīt? Varbūt tādēļ, ka apzināti pievēršos lietām "šeit un tagad"?
Kāpēc tas tā ir - nezinu. Tāpat kā nezinu (patiesībā man ir gluži vienalga), kāpēc vieni ir Odiseji, bet citi - Pēnelopes. Bet skaidrs ir tas, ka viens bez otra īsti tā kā nevar. Jo tiem, kas dodas prom, vajag kādu , kas gaida, bet tiem, kas paliek - kādu, ko gaidīt. Un pēc tam dalīties katram savā notikumā.