"Pēnelopiāde" ir stāsts par grieķu varoņa Odiseja sievu, kas pārdesmit gadu palika Itakā (Odiseja tēva mājās, nevis savējās, ja kas), kamēr Odisejs pēc Trojas kara klejoja pa jūrām, Poseidona nolādēts. Kurš gan nav dzirdējis (par lasījis neapgalvošu :) ) kādu epizodi no Odisejas, bet par Pēnelopi - labākajā gadījumā tik to, ka palika uzticīga Odisejam; ko tur vairāk rakstīt, 20 gadu tupēja mājās. Bet Pēnelopiāde vienkārši ir cits stāsts - jo viņa, lai arī nedodas prom, piedzīvo Notikumu. Palikšanas mājās vienai un gaidīšanas notikumu.
Un šķiet, ka arī es labprātāk piedzīvoju palikšanu mājās, nevis došanos dēkā.
Manā mentāli vulkāniskajā, bet fiziski rāmajā dzīvē tā nu sagadījies, ka liela daļa draugu ir dulli apkārtblandoņas, pareizāk sakot, dēkaiņi un piedzīvojumu meklētāji ("fiziķi un ģeogrāfi"). Loģiski, ka vismaz zaļajā jaunībā arī man tika piedāvāts doties līdzi, dalīt mugursomu, guļammaisu un tūristu brokastu kārbu. Šur tur, šad tad sanāca piebiedroties, bet lielākoties atradās kāds svarīgs iemesls, kāpēc nē - tad sesija jākārto (ha, laikam tikai pāris jūniju manā apzinīgajā mūžā ir pagājuši bez eksāmeniem), tad darbs, tad vēl kaut kas, līdz mani arī vairāk nekur nevilka līdzi. Prasti sakot - nepiedāvājās. Un teikt, ka es nu tā traki rautos līdzi, arī nevar.
Mazliet kaunoties kā par nelāgu kaiti, bet tomēr vismaz pati sev pāris gadus atpakaļ godīgi atzinu, ka man ideja par došanos dēkās patīk krietni labāk nekā tajās patiesi doties. Nepārprotiet, es mīlu doties ceļojumos, ar auto vasarās krustu šķērsu ir izbraukāta puse Eiropas, guļot teltīs (vai sad tad mašīnā kādā stāvlaukumā) un vārot pusdienas uz prīmusa, bet tā ir tāda prognozējama ceļošana ar māju uz muguras, atšķirībā no stopošanas uz Ķīnu, riteņošanu pāri Alpiem vai laivošanu pa Urālu upēm.
Bet IDEJA par došanos Odisejā mani patiesi pozitīvi satrauc. No darba brīvajā laikā mēdzu pētīt kartes,lasīt VX lapu un Apvāršņa grāmatas un skatīties doķenes par rāpšanos kalnā. Domāju, ka nav labāka sarunbiedra un aktīvāka klausītāja par mani, kad runāšana nonāk līdz dēkām, entuziastiska palīga (nezinu, cik lietderīga gan) izplānot maršrutu, sastādīt ēdienkarti, sapakot somas un aizvest uz lidostu kaut trijos naktī, bet pakaļ aizbraukt uz Viļņas autoostu. Un gaidīt no dēkaiņiem īsziņas, e-pastus, twiterierakstus un mazas dāvaniņas :)
Tad, kad aizbraucējs/-i ir prom, tad pasaule rādās mazliet kā zem lupas - saredzu tik daudz kā neparasta ikdienišķās lietās, notikumos, cilvēkos. Nezinu kālab, bet laiks kļūst piepildītāks un bagātāks - varbūt tādēļ, lai būtu aizbraucējiem ko stāstīt? Varbūt tādēļ, ka apzināti pievēršos lietām "šeit un tagad"?
Kāpēc tas tā ir - nezinu. Tāpat kā nezinu (patiesībā man ir gluži vienalga), kāpēc vieni ir Odiseji, bet citi - Pēnelopes. Bet skaidrs ir tas, ka viens bez otra īsti tā kā nevar. Jo tiem, kas dodas prom, vajag kādu , kas gaida, bet tiem, kas paliek - kādu, ko gaidīt. Un pēc tam dalīties katram savā notikumā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru