Svītraino krekliņu jau sen bija savilkusi uz augšu un paspraudusi zem krūštura maliņām, no mitruma trakos skruļļos savijušies mati cik reižu ielocīti mezglā, tik atkal atrisuši, svārki virpuļu virpoļos. Festivāla Komēta Rīta zvaigznes skatuves grīda rībēja no dejotāju baso pēdu sitieniem, jo mūzika - Rain Tunger Ecstatic Dance - bija tieši tāda, kā vajag, mazliet no austrumiem, mazliet ar vīraku, mazliet no seniem cilšu ritmiem. Simts un vēl vairāk no vajadzības izpatikt, pakļauties, pievilināt, izrādīties un kaunēties atbrīvotu augumu ļāvās dejot kā pirmo un pēdējoreiz dzīvē. Arī mans ķermenis spiedza un gavilēja, te lēnām iešūpojās, te satrakojās lēcienos un griezienos, gurni vispār dzīvoja savu dzīvi, bet rokas pārvērtās kaijās un aizlidoja uz Bolderājas jūrmalu.
Pēkšņi cauri paviljona griestu spraugai manā kreisajā acī iespīdēja saule. Endorfīna, serotonīna un vēl citu hormonu kokteilis eksplodēja smadzenēs - un jā, te tā bija, absolūtā laimes sajūta, autentisks prieks un esamība. Uzradusies Daugavgrīvas cietoksnī karstā augusta svētdienas pusdienlaikā, brīdī, kad to gaidīju vismazāk.
Izrādās, laimīgums var atnākt esot vienai svešos cilvēkos, bez alkohola vai citu vielu iepriecinājuma, bez labām ziņām, vinnesta loterijā vai mūžīgas mīlas apsolījumiem.
Izrādās, laimīgumam netraucē sajūta, ka vispār esi draņķīgākā mamma pasaulē, jo uz divām zildebebess un zeltsaules vasaras dienām atstāj bērnu pie vecmāmiņas (ne jau laukos pie govīm, dīķa un zosīm, bet tepat uz Rīgas akmeņiem), lai pati klīstu pa jocīgu festivālu.
Izrādās, laimīgums nebaidās no tā, ka jau vairākas nedēļas mēģini pieņemt, bet nekādi nesaproti, kā cilvēks, kas tevi lēnām pieradināja, kuram raisīji smaidu acīs un kurš radīja mieru un īstuma sajūtu satiekoties, var tevi tā vienkārši izgriezt no savas dzīves.
Izrādās, laimīgums var atnākt arī tad, kad esi apklusis, apmulsis, aizvēries un mēģini elpot mierīgi cerībā, ka skābeklis balonos tomēr pietiks līdz izniršanai.
Izrādās, mans laimīgums mīt brīvībā būt savā ķermenī, jūtās un domās.
Izrādās, mans laimīgums ir saules gaismā.
Gaismā viss ir atklāts - nav ēnainu kaktu, no kurienes līst ārā rēgiem un māņiem, nav kastēs ar dubultdibenu paslēptu ņirdzīgu klaunu, kas izlec negaidot.
Novembra bezsaules rītos mēdzu klīst pa upmalu, ķerot katru gaismas atspīdumu un konservējot tos telefonā. Ja mācētu, kā impresionists gleznotu gaismu. Guļamistabas aiztumšotajā logā atstāju spraudziņu, lai no rītiem pa to acī ienāk saules stars - piktojos un slēpju seju spilvenā, bet tā tikai tāda rotaļa un kaķēšanās, vienu nakti nogulēju ar acu apsēju un tad visu dienu skumu par pazaudēto un nekad neatgūstamo rīta staru.
Man patīk mīlēties dienā, kad visā augumā vari nostāties otram pretim tāds neideāls, ar kroķītēm, iedobītēm un rētiņām - un tad vairs nekad nekautrēties, jo vairs nav nekā paslēpta. Reizēm ļaujos vilinājumam spēlēt spēles tumsā un maskās - un tajā ir bauda un adrenalīns - taču pat pusnakts nav klāt, kad man kā Psīhei neizbēgami vajag paņemt eļļas lampiņu un mēģināt saskatīt un saprast, kas tad guļ manā gultā un, iespējams, ar to arī visu sabojāt (te skaistais mīts par Psīhi un Erotu).
Naktīs ir skaistums un mistērija, naktīs ir noslēpums un drāma, naktīs ir intuīcija un kaisle, naktīs ir sveču gaisma un čuksti - un man traki skauž naktis par to. Es gribētu būt naktsradījums, gribētu būt liktenīga un mazliet indīga, ciest melnāk, spēlēt ričuraču ar dzīvību un nāvi un dedzināt tiltus, jo tie pret nakts debesīm tik koši liesmo.
Būt tumsā ir vilinoši, iznākt gaismā sāpīgi, taču mans laimīgums mīl sauli, un es tur neko nevaru mainīt. Pat ja no malas neinteresanti un garlaicīgi, savu dzīvi varu piedzīvot tikai skaidrā un gaismā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru