Asfalta buča

- Kāpēc tu to dari? - jautāja manas draudzenes, uzzinājušas, ka es mācos braukt ar motociklu.
- Tāpēc, ka man patīk. Un lai iemācītos nebaidīties, - atbildēju es.


Es esmu kājāmgājējs un autobraucējs. Varu doties garos pārgājienos, saulē un lietū, brist pa nātrēm un traversēt upes, kāpt kalnā un pat līst alā. Galvenais, lai starp mani un zemi nav nekā grīļīga, ripojoša vai slīdoša. Ar dievu uz pusēm pieciešu braukšanu ar velosipēdu, reizumis uzkāpju uz skrituļslidām, lai meitai tas prieks, reizi piecgadē slidoju, jo man ir nopirktas tās baltās čehu slidas un sirdī bērnudienu sapnis par meitenīti, kas lastočkā slīd pāri dīķim, biezās bomeļbiksēs un micē līdz acīm, bet toties volānu svārciņos tā, ka visi pagalma vasarraibumainie kaušļi, kas pirms tam dzenāja ripu un vīpsnāja par meitenēm, nokrīt uz dibeniem ar mutēm līdz ausīm vaļā vai salauž kļušku. Es nekad neslēpoju un nesnovoju, doma par laišanos lejā no kalna man uzdzen pamatīgu paniku.

Tāds velo visdrošākais.

Autores foto, 2020

Tas viss tādēļ, ka man šausmīgi bail pazaudē kontroli un krist. Visvairāk bail par to mirkli, to sekundes simtdaļu, kad pazūd stabilitāte un jūti, viss, krīti. Un tad par to sekundi, kad atsities pret zemi un izdzirdi paša radītu būkšķi. Un tad - un visšausmīgāk - brīdi, kad kā nospriegota drāna pārplīst āda, to nobrāžot pret asfaltu, kāja no gurna līdz puslielam un roka no pleca līdz plaukstai paliek melna no piķa un akmentiņi ietriecas ādā, un tev sāp viss ķermenis, vairs nesaproti kur, tik ļoti tā āda jūtīga un ievainojama.

Braucot ar motociklu, man no tā visa ir bail, kvadrātā un kubā. Bet vējš, ātrums, smaržo dzeltenas virpuļojošas lapas un pretī sveicienam pavērsta kreisā roka, sajūta, kā zirgspēki zem tevis vibrē, piekļauties, saplūst un doties. Un uz brīdi aizmirst par visu pasaulē, tikai ceļš un motocikls. Izbaudīju to sēžot aizmugurē, mācos tagad pati. Bail, ļoti.

Ir cilvēki, kam ne no kā nav bail - uzlīst visaugstākajā kalnā, ar koka slēpēm laisties no Kilimandžāro, iedomāties kabataslakatiņu par paraplānu un lēkt pa vējam no kraujas.
Tikai no viena gan - kļūt jutīgiem, jūtīgiem, ievainojamiem un emocionāliem, pieķerties, paļauties, ļauties. Jo tā var zaudēt kontroli, tā var atsisties pret zemi un tā var nobrāzt ādu. Un tas sasodīti sāp, vairāk par to asfalta buču uz ceļa. Just vispār ir šausmīgākais un bailīgākais dzīvē.

Manas septiņpadsmit gadus ilgās laulības izjukšana izrāva vēderā caurumu šķīvja lielumā - gāju pa ielu un brīnījos, kāpēc cilvēki to nemana, jo tak man cauri var redzēt, roku izbāzt, fiziski jutu viņu tādu apaļu un tukšu. Varbūt neredzēja tāpēc, ka bija vēls rudens un es valkāju mēteli.
Pagāja kāds gads divi, kamēr sāka savilkties, ik pa laikam jau vēl jūtu, kā zarna piestiprinājusies liesai otrā pusē un ka kāds muguras skriemelis tā arī pazudis ar galiem, bet nu tas sīkums, ja nekas vairs ārā nekrīt.

Kaut kad pirms pāris gadiem, vēl tādai pavisam vārīgai, bija "atkal pirmā" elpas un sirds aizraušanās un pirmais kritiens - kā no bērnu kalniņa, ar dupsi pret sniega kupenu. Apvainojusies arī kā bērns, apraudājos, bet, tieši tāpat kā bērns, cēlos augšā un drīz aizmirsu.

Katru nākamo reizi arvien lēnāk ļāvos sajust, bet tāpat kaut kad uzņēmu ātrumu... un kritu. Bet līdz vējam matos un tai brīvībai kaut kā netiku. Tak kritieni tāpat nebija patīkami, nu nemaz.

Vissāpīgāk krist ir tad, kad, pieredzē balstījies, esi apņēmies vairs uz šito visu neparakstīties, viss, dzīvei gana karuseļu un būkšķu un salauztu atslēgas kaulu. Nu labi, varbūt vēl reizīti un lēnām. Pa visgludāko ceļu. Un trīs reizes pēc rokasgrāmatas pārbaudot visus savienojumus, eļļas spiedienu un ūdens temperatūru dzesētājā. Uzvelkot visus likumā noteiktos un arī nenoteiktos miesas aizsargus. Pieprasot draudzenēm 360 grādu drošības novērtējumu. Uzmanīgi apejot apkārt, apskatot, uzsēžoties, noglāstot, ieslēdzot aizdedzi, nospiežot uz leju pirmajā ātrumā, atlaižot sajūgu un drebstelīgi uzņemot ātrumu, atceroties visu, ko instruktors mācījis. Vienā brīdī sajūtot, ka atkal brauc, jā, tiešām, kusties uz priekšu un kaut kā tas notiek, un tas rada tādu kā nojausmu par laimīgumu - un tad no bailēm "vai tiešām es braucu, nevar būt?!" nospiežot bremzes. Tad pēc pārdomām, cigaretes un lēnas ieelpas izelpas autobusa pieturā, pamazām atlaižot sajūgu, pirmais, otrais, gāzīte... un sāk dziedāt motors, piekļaujies bākai ar visu ķermeni, ļaujies vibrācijai, vējš izpurina bizi un lauks nosmaržo un beidzot tu apjaut, ka lido..  un ielido asfaltā, slīdi, āda nobrāzta, asfalta grants ādā, es nezināju, ka man ir tik daudz ādas, āda ir visur, arī smadzenes un sirds ir āda, bet tomēr esi vēl dzīvs, tak labāk neelpot, neelpot, neelpot, lai nesāp krūtīs, tās pārplīsīs, cik banāli...

Es vēl ticu, ka kaut kad sadzīst arī asfalta rētas. Tāpat kā aizvelkas Minhauzena lodes cauršauts vēders. Tomēr arvien vairāk saprotu tos, kas gatavi kā džeimsi bondi lidojumā pārlēkt uz otru lidmašīnu, lai glābtu pasauli, bet ne kļūt ievainojami un just, un sajust otru cilvēku sev blakus un ļauties būt laimīgi.

Vai bailēs no kritiena sažmiegt acis, nemācīties braukt ar motociklu un nekad nepiedzīvot vēju? Vai, bailēs (atkal) kļūt nožēlojamam un pamestam, vairs neļaut sev atvērties un pieķerties un nekad pa īstam nekļūt otram tuvs un mīlēt (skaļš vārds, biedē, vai ne?)? Izvēle katram sava, un citam to neietekmēt.

Es mācos nebaidīties. Tāds mans tuvākās četrdesmitgades uzdevums.


Un te viena no manām mīļākajām TED runām: The Power of Vulnerability by Brené Brown