Bet tam ir arī otra puse - tad, kad beidzot gribas ar kādu dalīties (un tik ļoti, ka pa ausīm nāk ārā), tad sarunbiedrs jāmeklē kā ar uguni.
Akurāt
šobrīd man nāk ārā pa ausīm – gribu dalīties. Vakar biju uz izrādi Purva bridējs Nacionālā teātra Jaunajā zālē.
![]() |
Edgars un Kristīne
Foto no Nacionālā teātra mājas lapas (www.teatris.lv)
|
Vēl šorīt biju emociju varā, lai arī nekas TĀDS
izrādē jau nebija (te dažas recenzijas); bet pat naktī sapņoju, ka Teicēju vajadzējis spēlēt Zvīgulim,
kurš nebija ieradies, tādēļ kaut kas tur juka un mežģījās (šorīt pat pārbaudīju programmiņā – nē, Zvīgulis gan tur nebija paredzēts).
Neanalizējot mākslinieciskās kvalitātes, mēģināju fiksēt galveno, ar ko šī izrāde mani
emocionāli atvēra un iekustināja.
Visvairāk vai vispirms (ja vispār var tā gradiēt) mani "ievilka" zāles iekārtojums (par scenogrāfiju vairāk te).
Un, nenoliedzami, skatītāju izvietojums
- vienā rindā apkārt visam spēles
laukumam, kopā ar aktieriem, kuri tai brīdī nav aktīvi nodarbināti. Izrādē man
ir svarīgi būt notiekošā sastāvdaļai, būt klāt, blakus, iekšā, vienā līmenī ar
aktieriem, nevis visu izrādes laiku izjust "mēs - te" , bet
"viņi - tur". Jā, mūziklos, operās, kā arī vairāk intelektuāli
baudāmās izrādēs skatuves distance palīdz, savukārt mazās zāles un viena līmeņa
telpas būšana kopā "atver" emocijas. Jā, es vairāk esmu mazo, intīmo
spēles laukumu mīļotāja.
![]() |
Abas Kristīnes
Foto: no Nacionālā teātra mājas lapas (www.teatris.lv)
|
Es gan cītīgi nepētīju katras Kristīnes
rīcību, reakciju, attieksmju konsekvences (un tāds nebija mērķis), bet šīs
divas Kristīnes daļas brīnišķi reprezentēja mūžīgo sieviešu svārstīšanās starp
"gribu" un "vajag", kas, kā man šķiet, ir pretēja vīriešu "gribu,
tātad vajag". Būt labai (kā tiek
audzinātas visas meitenes - un ne jau nu Vešeriene (Lolita Cauka) savējo citādāk audzinājusi!), klausīt mammai un, ai, kā gribēt savu
māju, savu putekļusūcēju un kādu kas to nodrošina! Bet tā mīlestība, tā
pirmsieviete, tā vilcene sievietē grib kaut ko citu – to, kas liek asinīm
dzīslās vārīties, kunkstēt, raudāt, smieties, novājēt, stundu skriet pa mežu,
pamanīt krāsas…
Vārdu
sakot, divas Kristīnes man "saslēdzās" arī ar mazliet palasīto grāmatu
"Sievietes, kuras skrien ar vilkiem".
Tā īsi - grāmatā akurāt bija nodaļa, ka īstais vīrietis būs tas, kas
redzēs un akceptēs abas sievietes daļas. Nu - ja no tādas pozīcijas raugās, tad
gan Akmentiņš, gan Edgars tā pa īstam redz tik to vienu Kristīni (man gan
liekas, ka uz skatuves īsti ar šo konsekvence nebija), kura nu kuram labāk
patīk. Tātad neviens jau nav īstais, bet Kristīnei tomēr šķiet, ka jāizvēlas
viens no šiem abiem, un tur arī ir tā drāma, jo…
![]() |
Akmentiņš un Vešeriene Foto no Nacionālā teātra mājas lapas (www.teatris.lv) |
... Edgars
(Kaspars Dumburs) nav ne īsti labs, ne īsti slikts. Tāds, ko pilnīgi noteikti
var iemīlēt (jo katram podiņam ir savs vāciņš un šarmants jau puisis ir), tāds,
par kuru var atrast labāku (jo skaidrs, ka puisim iedzert tīk un visas dziņas
arīdzan nekontrolē), bet nav arī gluži pēdējais puisis ciemā (baltās biksēs un ja
grib, tad var). Savukārt Akmentiņš (Ģirts Liuziniks) varbūt nav seksa karalis, bet savs
rotaļīgums vīram piemīt (tā šampanieša/ ūdens sprauslāšana zem ventilatoriem);
varbūt atturīgs un pastīvs, bet noteikti no labas audzināšanas, jo pirmo dāvanu – lapsādu
– pasniedz potenciālajai sievasmāte; un tas mājas iekārtojums - i Kristīnei tas jāatzīst - tomēr liecina par
gaumi un saprātu (lai arī kā āža kāja no velna zābaka lien ārā baltais gulbis
uz postamenta). Un tādēļ tā drāma slēpjas ne jau pretnostatot un izdarot
izvēles starp bagātību vai nabadzību, tikumu vai netikumu, bet gan...
...lūpās.
Jā, Akmentiņa sarkanajās un Edgara bālajās. Tajās niansēs, kas nekad nevar tikt
uzskatītas par racionālu pamatojumu, bet kas izšķir visu. Kas var nonākt (un drāmās un dzīvē jau nonāk arī) pretrunās ar prāta izdomāto (kur tās jūtas,
blaumaņprāt, kāpj pāri) - un tad cilvēks sēž un nevar saprast, kas tad viņam
dara gauži, kad viss tak ir tik labi. Un izrādās - tās ir lūpas. Starp citu, ne
jau tikai Blaumanim, arī Annai Ahmatovai ir dzejolis Не будем пить из одного стакана , kur visa sāls lūpās:
"И если б знал ты, как
сеичас мне любы
Твои сухие, розовие губы!"
Vārdu
sakot, mana izrādes atslēga slēpās lūpu krāsā – pat tagad, iedomājoties Luiziniku,
uzreiz redzu viņu ar koši sārtām lūpām (tikko apskatījos gūglē - nav gan). Un
Kristīne, atšķirībā no daudzām, kas izvēlējušās akmentiņus, bet nezin kāpēc
jūtas slikti, tomēr zina, kuras lūpas viņa mīl. Drāma šajā izrādē nav nezināšanā un pēkšņā atklājumā, vai nepareizā izvēlē, bet citur - ierobežojot izvēli starp Akmentiņu
un Edgaru, Kristīne a priori nebūs laimīga ne ar vienu. Vienu no viņiem apprecot,
viņa vienmēr domās par otru - ak, ar akmentiņu man tagad būtu televizors! ak, ar edgaru
man tagad būtu tāds sekss!
Neko
daudz nezinot par izrādes režisoru Elmāru Seņkovu, brīnos un priecājos, kā viens jauns
vīrišķis spēj tik smalki un, jā, sievišķīgi lasīt kanonisku tekstu.
… un
tādēļ, jā, vēl šobrīd brīžam atgriežos dūmakaini zaļā muižas pagalmā, kurā sasaucas
putni…
Paldies! Bija ļoti interesanti iepazīties ar tik izvērstu vērīga skatītāja viedokli.
AtbildētDzēstVēlot daudz vērtīgu izrāžu apmeklējumus,
Ieva Aniņa