pirmdiena, 2020. gada 17. augusts

Iekšup

    Ko tu īsti tajā nometnē darīsi?

    - Nū, vērošu savas domas un sajūtas un ne ar vienu nerunāšu.

    - Izklausās šausmīgi garlaicīgi!

    - Tu taču zini, ka garlaicīgi ir tikai garlaicīgiem cilvē...

    - Mammu, beidz, šito jau zinu. Bet tāpat - izklausās garlaicīgi.

            (No sarunas ar meitu pirms devos uz sirds meditācijas retrītu)


Ko lai saka - laiks te tiešām mēdz būt garš. Jo īpaši pēdējās piecas minūtes (jā, nelietīgi paskatījos pulkstenī), kad jau kādas 35 esi nosēdējis (pie tam ne pirmo reizi šajā dienā), kājas kļuvušas nejūtīgas un notirpušas, bet mugura... mugura kauc nebalsī. Esmu nonākusi līdz četru spilvenu pozīcijai pie sienas, pagaidām līdz krēslam esmu kapitulējusi tik vienu reizi (papildināts ar pēdējās dienas atklājumu: meditācijas soliņš ar garajām kājām dara brīnumus!).

Bet ne par meditāciju stāsts - lai arī ar dažādu regularitāti to mēdzu darīt psihiskās veselības labad, tomēr līdz kaut kādai garīgai praksei man ir neaizsniedzami tālu, šķiet, esmu tam pārāk dzīvelīga un ķermeniska. Arī te lielākoties tikai izliekos, ka meditēju - acis ciet, kājas turciņā, bet galvā mani prāta kumeliņi auļo braši vai lielāko meditācijas laika daļu. (papildināts: ceturtajā dienā progress bija krietni manāms, pat vairs neizlikos).



Uzlabots meditācijas paklājiņš priekš tiem, kam visur sāp. Mans foto, 2020


Vismaz reizi gadā - parasti pirms savas dzimšanas dienas - veicu tādu kā svētceļojumu sevī, un šādas vai līdzīgas Miervidu organizētās nometnes ir lieliskas. Romantiskāk jau būtu kalni un krāčainas upes, tak, visticamāk, man tas būtu lielisks ārējs notikums, bet ne iespēja būt ne-notikumā. Būt iekšpusē


Pēdējos gados doties iekšup ir mans jaunas plankings, kajakings, trekings un floutings kopā ņemti. Iekšup visur - sevī, vietās, grāmatās un, protams, cilvēkos.


Pirms gadiem izlasīju un kā savu pieņēmu Salīnas prinča no Lampedūzas* “Geparda” teikto: labāk garlaikoties pašam, nekā garlaikot citus. Toreiz man, pļāpai, tas nozīmēja - runā mazāk, klausies vairāk. Runāt jau tāpat turpināju, jo saruna ir divvirziena process, bet sāku klausīties daudz uzmanīgāk un vairāk ļāvos sarunas partnera vadībai. Atklāju interesantu paradoksu - arvien maznozīmīgāka kļuvusi sarunas tēma, bet arvien būtiskāk - kas un kā par to runā. Kā cilvēks intonē balsi un kādus izvēlas vārdus, kā runas laikā pār seju slīd domu sauleszaķi vai kā tā saraucas neizpratnē. Visinteresantāk ir mēģināt saklausīt un saprast, ko gan tam cilvēkam nozīmē teikt to, ko saka, jo katrs stāsts jau tiek stāstīts ar kādu mērķi. Nu jā, un tad ar patiesu interesi var klausīties cilvēka radu rakstos (nekad nesatiktu), par veciem un smieklīgiem auto (no kuriem es nesaprotu itin neko), trešoreiz to pašu ceļastāstu, kombinatorikas teoriju vai Ulisa recepciju latviešu literatūrā. 

Nav tā, ka mani nesaista domapmaiņa per se - bet cilvēks runājot pats ir tik aizraujošs, reizēm viņā tā aizklausos, ka jāpavelk sevi atpakaļ sarunas saturā. 


Laikam jau tā arī man notiek iemīlēšanās. Sēdi, klausies, ieklausies, skaties kādā - un pēkšņi saproti, ka nav nekā fascinējošāka, kā tas otrs pretim. Kā viņa iekšiņa atbalsojas, atspulgojas, vibrē, pievelk un neatlaiž. Vienalga, kā cilvēks izskatās, cik pelna un vai būs sociāli atbilstošs partneris. Nav gan gluži vienalga, par ko viņš runā, bet jā - vienā brīdī vairs nav neinteresantu sarunu, jo otrs pats par sevi ir kļuvis nebeidzama saruna, arī tad - un reizēm jo īpaši tad -, kad klusē.

Un vēl - iekšpus ceļš otrā cilvēkā var būt bezgalīgs. Ja ir pacietība un interese tam sekot.


Tā nu es tagad sēžu notirpušu dibenu un skatos sevup. Ui, kas te sakrājies it kā regulāri "tīrītajā" iekšiņā! Ieraugu gan kaktā iemestu trūdēt sākušu kaķu līķīti (Stīvena Kinga "Kapeņu stāstiņi" ir tīrais sīkums), gan pa kādai uzasnojošai saknītei. Vēroju nez no kurienes ārā lienošu aizvainojumu un dusmas, kad koncentrējos uz gaismu; atpazīstu tēlus un emocijas un dzirdu to cilvēku balsis, kurus, izrādās, līdz asarām negribu pazaudēt. Vēroju savu ķermeni sāpēs un atslābumā, savu gaitu (nezināju, ka tik strauja), savu miegu. Pa brīžam laiks izstiepjas kā silta karamele, garš un netverams - tad paliek bail, ka manā iekšiņā nu gan nav nekādas bezgalības. Tad gribas iesēsties auto un pusdienlaikā mukt prom, atpakaļ cilvēkos, grāmatās, mūzikā - novērsties no sevis. Bet tas ir pārejoši, jo, lai nu kas, bet, iekšup dodoties, garlaicīgi gan vēl nav kļuvis nekad.


*) Te skaists Valda Ābola raksts "Rīgas laikā" par pašu Lampedūzu.


PS. Šo vakar pierakstīju telefonā laikā, kas paredzēts meditācijai “pēc individuāla plāna”. Lai ko par to teiktu Skolotājs (nezinu, ko teiktu), bet (pie)rakstīt ceļu iekšup ir mana meditācija. Un dalīties ar to - mana patiesuma pārbaude.




Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru