Man viņa nekad nav īsti patikusi, lai arī bērnībā vectētiņš dārzā pāri zemeņu dobēm bija uzlējis mums personisko slidotavu, kur baltajās slidās ar māsu griezām virpuļus, līdz tumsa iedzina iekšā pie krāsns mūrīša, baltmaizes ar krējumu un pelašķu tēju. Lai arī man bija uzdāvinātas savas slēpes, melnas, un skaisti vaska smēriņi, kurus laikam tā arī nekad neizmantoju. Klamburu slēpēm gan nebija, tikai tās iemaucamās ādas siksniņas; ne reizi vien Priedaines kāpās slēpe un kāja aizgāja katra savu ceļu.
Nolēmu, ka tad, kad izaugšu liela, ziemu pārziemošu siltumā, lasot biezas grāmatas, ejot uz teātri, koncertiem, runājoties ar draugiem un mīļajiem. Un es izaugu liela un iemantoju mūžīgo kauna un vainas sajūtu, ka man nepatīk slēpot, slidot un pat ne laisties lejā no kalna ragaviņās. Un ziema kļuva nepanesama, jo visi apkārt zināja, kā pareizi viņu mīlēt, tikai es sēdēju aizkrāsnē un līdz pavasarim izlikos, ka manis nav vispār. Laiku pa laikam kāds solīja iemācīt šo mīlestību, bet vai nu ziema neuzradās, vai solītājs noplauka, vai arī viss palika vēl sliktāk.
Tikai nesen atklāju tik pašsaprotamu lietu - ja mani nemāca, kā mīlēt ziemu, tad sniegs ir jauks, pat interesants. Ja varu tajā brist, sekojot zaķa pēdām cilpu rakstā, pēc tam vienkārši tāpat iekrist kupenā un pētīt sniegpārslas saules gaismā, uz dibena nošļūkt pa kāpu vai desmit minūtes fotgrafēt smilgas ēnu vējā, tad varbūt arī pati ziema ir mīlīga. Un varbūt mums ir ambivelantā piesaiste. Visādi var būt, attiecības ir tik jocīga padarīšana. Tikai nevajag man mācīt, kas man būtu jājūt pret ziemu un kā to mīlēt pareizi.
Un vispār nevajag mani mācīt, kas un kā man būtu jājūt. Kā man būtu jātver lietas. Tā nu ir sagadījies, ka pēdējos trīs gados pārtraucu attiecības ar trīs svarīgiem cilvēkiem (ja nu tam ir nozīme, vīriešiem). Ļoti dažādi un dažādu iemeslu dēļ, gan pati to gribēju, gan otra puse, gan vienkārši... tā notiek; tas dažādi ietekmēja manu dzīvi - kāda šķiršanās apmeta visu ar kājām gaisā, kādas rezultātā matos parādījās pirmā sirmā taciņa, par kādu vēl laiks rādīs. Bet visās piedzīvoju brīdi, kad saņēmu labāk vai sliktāk argumentētus otras puses pārmetumus vai padomus par to, kā man tagad būtu jājūtas - lai nu kā, bet pilnīgi noteikti ne emocionāli, sāpināti vai skumji. Un es arī godīgi centos, asaru apturēju, ievilku elpu, skaitīju līdz trīs un reizēm trīsmiljonstrīs, lai sarunā būtu rāma, racionāla, saprātīga, pat smieklīga, bet emocijas caurspīdīgi lidinātos stratosfērā, tā patālāk. Bezgalīgi atvainojos, ja kāda tomēr izlauzās. Mājās vienatnē raudāju kafijas krūzē, spilvenā un tīrot zobus, bet naktī gāju mežā kliegt. Braucu auto pie stūres un arī raudāju, un runāju ar sevi un viņu, klātneesošo, caur puņķiem un asarām, un žagojoties. Un jutos vainīga un kaunīga, ka man ir emocijas, jo - par ko gan. Emocijas, šķiroties no cilvēka, ar kuru ilgāk vai mazāk ilgi man ir bijis pa īstam.
Un tikai pirms neilga laika atklāju to, kas nekad jau nebija slēpts - neviens, arī vistuvākais ne, nedrīkst noteikt, kā man būtu jājūtas. Vai es drīkstu iemīlēties - vai nē. Vai man drīkst sāpēt zuduši sapņi un nepiepildīti solījumi - vai nē. Vai man drīkst pietrūkt tā cilvēka - vai nē.
Nepretendēju uz absolūto patiesību, bet ir daudz vieglāk pateikt tuvam cilvēkam "tver vieglāk", nekā būt blakus, ja viņam sāp tīša vai netīša tava rīcība. Ir ērtāk norobežoties un izlikties, ka nekas jau nav noticis, ja pieņem, ka otram cilvēkam nekādu emocija nav un pat nevarētu būt. Iespējams, tā vieglāk pārdzīvot arī savējās, jo īpaši, ja esi tās padarījis par neērtām.
Katrs jau sargā sevi, kā prot, jo "how fragile we are", tā mans mīļais Stings. Nejūti, ja tā vari vai gribi - bet nesaki man, ka es just nedrīkstu.
Arī šogad gaidīšu to pirmo dienu, kad gaiss smaržos pēc pavasara - tas parasti ir februārī, vēl ilgi pirms ziemas beigām. Nekad neesmu noliegusi, ka man sirds pieder agram, agram pavasarim, tomēr man ir jūtas arī pret ziemu, varbūt ne visvienkāršākās, bet ar tām es kaut kā galā tikšu pati, paldies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru