Metafora "Migla"

Lietas un jēdzieni nāk pie manis čupiņās. Reizēm vienkārši piefiksēju - sak, zināju, ka tu nāksi, tikko te viena tāda pie manis jau ciemojās. Un laižu prom. Reizēm sabīstos, jo nepatīk, neesmu gatava kādai "objektu klasei", kas mani intensīvi apciemo.

Migla pie manis nāca lēnām. Kādā brīnišķīgā septembra rītā braucu uz darbu kā caur teiksmu zemi, kas atklājas pa vienai mājai, kokam, mašīnai. Ietīta un pasargāta, nobrīnījos par savu miglas labsajūtu.

Migla, kurā iegrimu.

Pagājušā nedēļā skatījos kolēģa fotogrāfijas - nu tā, kā mūsdienās skatās fotogrāfijas - ātri, ātri pāršķirstot. Un tad - apstājos. Iegrimu. Palielināju. Aizvēru albumu ciet. Pēc brīža atkal atvēru un ielādēju datorā miglu. Un izdarīju to, ko nebiju darījusi jau pusotra gada - nomainīju desktopa bildi. Uzliku miglu.

Ceturtdien, vēloties ko skaistu, grāmatnīcā ātri paķēru Ingas Gailes jaunāko dzejoļu krājumu, neplānoti un neko par to nezinot. Lija pēdējais pēkšņās vasaras lietus, pāri Zemitānu stacijai pa brīžam nozibeņoja. Vilcienā, cauri tuvojošai naktij un negaisam braucot uz mājām, lasīju un raudāju, lasīju un raudāju - un tad pamanīju, ka krājuma nosaukums ir "Migla". Histēriski sāku smieties.

Migla ir auksta, bet tā glābjot no nāvējošām salnām. Migla ir necaurredzama, bet tuvākos kokus un suņus tā atklāj. Tā nerāda vairāk, kā nepieciešams, un tādēļ pārvietoties miglā ir kā staigāt pa muzeju, apskatoties katru priekšmetu un lietu, kas gadās ceļā. Migla ir klāt, kad mainās nakts pret dienu, bet migla nav mūžīga, tā zūd ar pirmajiem īstajiem saules stariem. Un migla ir neparedzama - nekad nezini, vai tā nokritīs vai pacelsies. Un es joprojām īsti nezinu, kas liecina par sauli - kad migla ceļas vai krīt...

Nu ja. Anna Auziņa recenzijā par Gailes  "Miglu" raksta: "Grāmata nestāsta tik daudz par pašu miglu (..), bet gan drīzāk par ceļu no miglas ārā. Precīzāk - tā pati ir šis ceļš".