Cilvēks ar trešo aci

Nesen frizētavā, kā parasti, pa diagonāli izšķirstīju vai visus šogad iznākušos dāmu žurnālus. Jaunas dzīves sākums, atvieglināts uzturs pēc svētku galdu pārbagātības, kā vērtīgi tērēt naudu izpārdošanā – parastās tēmas gada sākumā.

Acis iepletās, kad vienā rakstā bija rēķināts, cik naudas gadā patērē slavenības savai skaistumkopšanai (dievsgodavārds, neaceros, kurā žurnālā, Pastaiga tā nebija un Santa arī ne, pārbaudīju). Pie Demijas Mūras un Dženiferas Anistones iztērētajiem 40-60 tūkstošiem iepletās acis, nākamajā lapā pie Viktorijas Bekhemeas pārsimtstūkstošiem tās iepletās platāk, bet pie Riannas 1 miljona (un nav pat svarīgi, vai dolāru vai latu) es sapratu, ka eksistē paralēlās pasaules.  

Bet ne par to stāsts.

Krietni pasen kādā pasākumā piefiksēju, ka neapzināti izvairos no oficiālā fotogrāfa “trešās acs”. Kopš tā laika šādos lielākos pasākumos no fotoaparāta izvairos jau apzināti, mainu atrašanās vietu telpā un, kameras pieķerta, sastingstu; tikai nekad nepajautājot sev – kāpēc? Līdz nesen kāds labi pazīstams fotogrāfs man tieši to arī pajautāja – kāpēc? Neatminu, ko atbildēju, bet šī doma mani nelika mierā. Bail, kā izskatīšos fotogrāfijās? Bail pamanīt kaut ko sevī ne tādu?

Atbilde nejauši atnāca deju terapijas laikā – bet nevis kā uzdevuma atrisinājums, bet tieši uzdevuma ietvars. “Vērojiet savas emocijas, bet ar šādiem nosacījumiem: ar patiesu interesi par tām; ar labvēlību, lai arī kādas tās būtu, jo tās ir jūsu; ar atvērtu prātu, nemēģinot tās iekategorizēt iepriekš definētās struktūrās; pieņemoši jeb akceptējoši.”

Bingo! Vērošanā slēpjas atbilde! Fotogrāfs - cilvēks ar trešo aci - man vienmēr ir licies tāds robežu un realitāšu šķērsotājs, bet arī to deformētājs. Hronists un radītājs vienlaikus. Ja divas acis redz daudz, tad trīs – noteikti vairāk. Fotogrāfs ne tikai vēro un pamana, bet viņš ar redzēto dalās tālāk. Starp “redzēt” un “dalīties” ir Viņš – subjektīvais vērotājs, analizētājs, iekadrētājs Fotogrāfs. Un viņa radītā bilde ir vērtējums par redzēto.

Es negribu, lai mani vēro fotogrāfs, kas nav ieinteresēts vērot tieši mani (vismaz tik daudz, lai izveidotu labas bildes); kas nav labvēlīgi noskaņots, lai ļaunprātīgi neizceltu neglīto, bet gan priecātos par skaisto, jo, skaidrs, ka manī ir abi divi; kas jau a priori neiekategorizē mani kādā “big mama” vai “tās, kam pāri trīsdesmit” grupiņā un tad tikai tā arī darbojas; kas negaida no manis, lai es būtu Demija Mūra vai Rianna un nešausminās, ja es izskatos tā vai šā. Es vienkārši gribu būt patiešām pārliecināta, ka cilvēks ar trešo aci, kas vēro mani, to dara ar labvēlīgu un ieinteresētu skatu.

Vai tas ir daudz vai maz prasīts? Nezinu. Bet zinu - tās reizes, kad fotogrāfs bijis lavbēlīgais vērotājs, ir bijušas skaistas bildes un vismaz man patiess prieks un gandarījums par procesu. Jo būt par labvēlīgas vērošanas objektu ir ļoti interesanti, jā, egoistiski patīkami un, domāju, arī veselīgi.

  

Diendienā dzīvojam desmitiem, pat simtiem acu priekšā, apzināti vai neapzināti vēroti un vērtēti? Ja tā padomā – cik bieži mūs kāds labvēlīgi vēro? Bet es pati – cik labvēlīgs ir mans skatiens? Kurš/kura salidojumā gan nav slepus pētījis bijušo klases skaistuma karalieni un ar klusu prieciņu piefiksējis, ka celulīts un vārnu kājiņas nav saudzējušas arī viņu? Vai skatījis kādu slavenības bildi internetā, kur pamanāms lieks taukums vai koriģējošā veļa, paparaci īpaši izcelts un izkadrēts – sak, arī viņi nav perfekti? Vai pat savu bērnu, kuru vienīgo mīlam ar beznosacījumu mīlestību, nevērojam ar kritisku aci – vai tik viņam nav netīrs krekliņš un nesaķemmēti mati, vai viņš izskatās tāds, kādam būtu jāizskatās labi koptam bērnam (tādam, kam ir laba mamma)?

Nestrādāju sabiedrisku darbu un mani tomēr vēro lielākoties gana pazīstami cilvēki, bet nepazīstamie vien ir garāmgājēji, kuru skati man pat nepaspēj īsti pieķerties. Tomēr ir taču tie, kas burtiski ir izlikti citu vērošania vai paši iznākuši rampas gaismās – un viņiem nav iespēju pasargāt sevi no vērošanas. Tad nu nekas cits neatliek, kā tērēt prātam neaptveramas summas, lai neviens visā pasaulē nevarētu atrast ko neglītu viņa tēlā.

Tā kā man nav šādas naudas un prefekcijas radītas bruņas, tad sargāju sevi pati. Un - tāpat kā retās Latvijas vasaras dienas baudu brīžus, kad mani labvēlīgi vēro.