Svētā ceturtdiena

Kopš karalienes uz kastaņa dzimšanas katru mēnesi 20% savas algas tērēju īpašam pirkumam. Ko tad tādu es pērku? Ne vairāk un ne mazāk kā ceturtdienu. Pareizāk sakot, 4 ceturtdienas mēnesī.

Atgriežoties darbā pēc meitas piedzimšanas, neloloju cerības, ka spēšu strādāt pilnu darba dienu - mazā princese un filoloģijas studijas tomēr ieņēma un ieņem ļoti svarīgu vietu manā ceļojumā pa dzīvi.  Tomēr tikai gadu vēlāk, kad 6 stundu darbdiena izstaipījās kā rozā džemperis pirms īpašā veļas mīkstinātāja lietošanas un mana veģetatīvā distonija sāka uzvesties kā peles pa galdvirsu, kad kaķis Rīgā, pieņēmu radikālu risinājumu: citas dienas kā dienas, bet ceturtdienas - manējās. Bez darba, bez e-pasta, bez domām un kreņķiem par darbu. Ar draudzenēm, kino, baseinu un, protams, deju terapiju (protams, jo par to noteikti būs stāsts un ne viens vien). Arī ar šopingu (bez meitas un sestdienu burzmas), arī ar vienkāršu meklēšanos internetā un filmu skatīšanos.


Izrādās - kamēr es pati ticu savām tiesībām uz ceturtdienu, citi arī to respektē. Klienti nezvana un sapulces neplāno, kolēģi visus jautājumus risina trešdien vai pagaida līdz piektdienai. Un, ja arī kāds padomā, ka brīvajā dienā es tomēr varētu prasties un caurskatīt kādu dokumentu vai palasīties līgumu, tad tur muti. Arī vīrs vairs necer, ka ceturtdienas ir domātas, lai apdarītu mājas darbus. Tas, protams, neizslēdz iespēju, ka kāda diena tiek pavadīta, kārtojot skapi vai nododoties citām izklaidēm bīstamo mājsaimnieču garā. Jā, arī kādu ceturtdienu veltīt darbam, ja citādāk no uztraukuma, ka nepaspēšu kaut ko svarīgu izdarīt līdz termiņam, sirds pa muti kāpj laukā (tā gan gadījies tikai pāris ceturtdienas vairāk kā pusgada laikā). Nosacījums ceturtdienas pavadīšanas veidam ir viens - tiktāl, ciktāl tā ir mana brīva griba un izvēle.

Šobrīd esmu atradusi līdzsvaru starp ceturtdienu plānošanu un ļaušanos dienas burvībai. Ja neplāno, tad diena bez mērķa (kaut vai izgulēties vai izlasīt Rīgas Laiku, Santu, Klubu un jaunākos satori blogus no sākuma līdz beigām) kaut kā izplēn, ja pārplānojas, tad atkal zūd brīvdienas burvība. Pats galvenais princips - nevienam neatskaitos, ko daru un darīšu, tikai pati sev.

Iespējams, kādam tā liekas lieka greznība; kādam - izvirtība (lasi: izlekšana); kādam šķiet, ka es tos 20% algas varētu tērēt arī savādāk. Tomēr lielākā daļa draudzeņu, kas atzīst, ka labprāt arī gribētu (un kam tiešām vajadzētu) vienu dienu nedēļā atstāt sev, atrod 101 iemeslu, kādēļ tas viņas gadījumā nav realizējams. Interesanti, ka lielākoties tas reducējas neticībā, ka "man pienākas" brīdis sev un ka tas ir tā vērts, lai maksātu. Jo citas tak [strādā 5 dienas, audzina 2 bērnus, iegūt 3 izglītības, vīram katru nakti sniedz kamasūtras cienīgus paraugdemonstrējumus un joprojām spēj būt komjauniete, skaistule, spurtiste un teicamniece - ielikt vajadzīgo].

Tas arī ir pirmais kastanis, ko izvilku no savas gultas - dīvainais priekšstats par to, kas man pienākas un kas nepienākas jeb ticības trūkums savai pašvērtībai.

Nuja, un tāpēc manas - MANAS - ceturtdienas ir svētas. Svētās ceturtdienas.

Pirmais ir pirmais

Reti kad mēs esam gatavi. Patiešām gatavi. Bērnam. Pārmaiņām. Mīlestībai. Uzņemties atbildību. Pateikt "nē". Pateikt "jā". Arī karaliene uz kastaņa jau vēl nav gatava. Taču bez pirmā soļa nevienu ceļu nevar uzsākt. 

Rudenī kādā saistošā sarunā sapratu, ka princeses uz zirņa vietu ir ieņēmusi mana meita, bet es esmu pakāpusies pa karjeras kāpnēm un kļuvusi par karalieni. Dīvainā kārtā izrādījās, ka arī mans zirnis ir audzis (kas tādai karalienei zirnis!) un kļuvis par kastani. Vēl dīvainākā kārtā šī apziņa sakrita ar brīdi, kad cieši biju apņēmusies saprast, kas ir tas, kas man spiež cauri pēlim, segām un zīda palagiem.

Par to arī būs šis stāsts. Karalieni, kastani un veidu, kā viņi mācās dzīvot kopā un priecāties. Tātad par ceļu un par ceļabiedriem.