Šodien beidzot biju Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā pasmaržot īstas gleznas. Tik daudz liegumu piedzīvots pēdējā gada laikā, ka netikšana muzejos jau bija kļuvusi pašsaprotama.
Muzeja 4. stāva zālē - tajā ar stikla grīdu, uz kuras uzkāpjot man joprojām mazliet tirpst pēdas - Gustava Šķiltera ceļojumu piezīmes. Pastkartes, nelieli akvareļi no Spānijas un Francijas, Rodēna un citās Parīzes studijās tapušas skulptūras.
Lasīju aprakstus, skatījos - un pēkšņi to sajutu dzīvu, pulsējošu, tik izteiktu kā fizisku iekāri, kas sasit vaigos sārtumu un kņudoņu iegurnī, tik nepārprotamu. Gribēšanu. Sagribēju doties uz Parīzi. Vēl un vēl klīst pa Rodēna mājas kastaņu alejām, spoguļoties Sēnā, lasīt grāmatas Luksemburgas dārzā, kafejnīcā viesnīcas pirmajā stāvā brokastīs ēst bageti ar ievārījumu, bet pēc pusnakts sēdēt tā paša bāra terasē ar glāzi rozā vīna un, kaut arī sen vairs nesmēķēju, palūgt viesmīlim cigareti - nevis stereotipu par Parīzi, bet tās laimīguma un vaļā pasaules sajūtas dēļ.
Pandēmijas izolācijā visas savas gribēšanas pa vienai vien biju izslēgusi, kā izslēdz lampas teātrī pēc izrādes. Sākumā - jo nevar. Nu, nedrīkst, un viss. Jāpaciešas. Jāizdzīvo. Jāpagaida. Pēc mana pagājušā gada lūstošo siržu un asaru karuseļa tas kādu brīdi varbūt pat bija saudzējoši - kā sals tulpju sīpolam ziemā. Tā lēnām iekūņojos sevī, savās grāmatās un online lekcijās, savā šaurajā cilvēku lokā, savās kleitās un kafijas tasēs, savā mežtakā un jūrā. Iekārtojos ērti, man pie sevis un ar sevi patīk. Tā iekortelējos, ka pavasarī vairs negribējās līst ārā. Negribējās jaunu kleitu. Negribējās iemīlēties. Negribējās doties ceļā. Negribējas kaut ko gribēt, pa īstam gribēt, tā gribēt, ka atliec malā “nevaru”, “nesanāks”, “vai ta tiešām vajag” un sāc plānot, domāt, vismaz gulēt tā virzienā.
Pie negribēšanas var pierast. Var sevi pieradināt apzināti. Var sevi iemācīties kontrolēt un ierobežot, lai neko vairs negribētos.
Jo negribēt nozīmē, ka nebūs “nedabūt”. Nedabūt vienmēr ir sāpīgi.
Jo negribēt nozīmē, ka nebūs vilšanās. Vilšanās vienmēr ir skumīgi.
Jo negribēt nozīmē, ka nebūs traucēts miers. Nemiers uzdod jautājumus, uz kuriem ir sarežģīti atbildēt.
Jo negribēt nozīmē, ka viss paliks pa vecam. Labāk zināma elle, nekā nezināma paradīze.
Jo negribēt nozīmē, ka būs ērti. Sev un vēl vairāk citiem.
Jo negribēt nozīmē, ka nebūs riska. Nebūs ieguvumu, bet nebūs arī pamanāmu zaudējumu.
Visa latviešu dzīvesziņa ir baidīšanas no gribēšanas. Daudz gribēsi, maz dabūsi. Kas labāk grib, tam slikti iznāk. Gribēt drīkst klusiņām, sakost zobus un vienatnē vilkt to vezumu, varbūt tiksi līdz tam gribētajam, bet visticamāk nokritīsi zemē beigts. Nāc kājām mājās uz Kalāčiem, saslimsti un nomirsti. Atkal beigts. Par gribēšanu noteikti ir jācieš, tas tā pienākas.
Arī budismā tak visas ciešanas rodas no gribēšanas.
Un tomēr.
Bērni rodas no gribēšanas. Iekāre ir gribēšanas fiziskā izpausme. Dzeja ir emocionāla gribēšana un romāns - prāta gribēšana. Gribēšana ir brīva un nepiespiesta vajadzība, kura rodas no nejauša impulsa, tā nav prognozējama, ieplānojama - bet tā pati rada tālāk jaunu gribēšanu. No gribēšanas uzvilkt sarkanu kleitu rodas gribēšana ceļot un no tās - gribēšana iemīlēties, un tad gribēšana mīlēties, un tad gribēšana radīt romānus un bērnus un jaunas formulas, un gribēšana atklāt desmito planētu un kāpt kalnā. Libido riņķojums bezgalības zīmē.
Un tādēļ jādodas skatīties gleznas, jo kāda cilvēka nepārvarama vēlme tās radīt var atmodināt tevī aizsnaudušos gribēšanu doties ceļā. Un tādēļ jādodas uz rokkoncertiem un Vāgnera operām. Uz motociklistu parādi un prozas lasījumiem. Jo viena cilvēka gribēšanas rezultātā kaut kas radīts vai darīts ir fantastisks ierosinātājs otra cilvēka gribēšanai, tā pārmet dzirksteli no viena uz otru un trešo un tad atpakaļ - un tas ir tāds milzīgs un dzirkstīgs gribēšanas tīklojums. Dzīvība.
Brīdinājums. Gribēšana izraisa vajadzību dzīvot un piedzīvot, nevis izdzīvot. Un tas var nebūt ērti, mierīgi, pareizi un tikumīgi.
