Ai, viegli

Reiz novēroju - tad, kad no rīta meita bērnudārzā ir iegājusi grupiņā, viņa vispirms apsēžas uz soliņa pie durvīm, nevis iet pie saviem draudziņiem. Pēc tam pamanīju, ka ne mana princese vienīgā tāda sēdētāja. Pajautāju audzinātājai, vai kaut kas slikts noticis, kašķis kāds. Nē, izrādās tā mazie dara. Vispirms aprod, ka mamma prom, ka nāksies tagad visu dienu dzīvoties pašai, un tikai tad dodas bariņā. Šodien, atkal to pamanot, aizdomājos - es atceros bērnudārza pusdienlaikus, mājās iešanu, dziedāšanu (mani audzinātāja parāva aiz bizes, kad dziedāju pārāk augstu), ārkārtīgo prieku, kad mamma negaidīti atnāca pakaļ pirms pusdienām un paņēma līdzi uz darbu. Bet neatceros rītus dārziņā. To brīdi, kad pateicu mammai 'atā!', iedevu buču, iegāju grupā un durvis aiz manis aizvērās. Nevienu pašu reizi nevaru atcerēties, lai arī kā pūlējos atcerēties. Visas atmiņas sākas no brīža pēc brokastīm. Nevaru teikt, ka man šausmīgi nepatiktu dārziņā - mājās bija labāk, bet arī dārzā varēja dzīvot. Tā vismaz atceros, un arī mamma tā atceras. Bet laikam tie rīti bija nepatīkami.

Tā laikam ir cilvēku unikālā spēja aizmirst to, ko negribas atcerēties. Es, droši vien, pēc gadiem stāstīšu, cik fantastiski bija mācīties filoloģiju (kā tagad stāstu, cik debišķīgi bija akadēmijā ņemties ar dramaturģiju). Jo man jau patīk, ai kā patīk, ai kā patīk (dziesmiņa tāda ir). Noteikti to patiku un prieku atcerēšos, jo tā ir liela un brīnišķīga patiesība. Bet tieši tāpēc pierakstu te un tagad - šī sesija bija ārkārtīgi grūta. Caur nevaru, negribu un lieciet mani mierā. Ar grāmatas likšanu zem spilvena, jo liekas, ka tā ir vienīgā cerība nokārtot eksāmenu; jo izmisums mācas no tā, ka šķiet - viss, galva un pildspalva (dators, protams) tukša  un manā galvā idejas beigušās uz mūžiem. Ar apņemšanos celties no rīta agrāk, bet pieceļoties nespēju iekurbulēt smadzenes, lai tās varētu kaut trīs vārdus salikt loģiskā predikatīvā izteikumā. Izmisums. Ar nespēju vairākas brīvdienas pat lasīt tekstu, nerunājot par tā izprašanu vai analīzi. Izmisums. Saskaroties ar apkārtējo - bet tev tak patīk, kā tev var būt grūti; tev tak tas nāk tik viegli, tev ir talants; kā var būt grūti - tas jau nav jau rēķināt diferenciālvienādojumu; un sajūtot sevi kā neveiksminieci un muļķi, jo tomēr nez kāpēc man ir grūti - ar visu talantu, patiku un filoloģijas "vieglumu" (ha!). Tikpat grūti kā toreiz rēķinot diferenciālvienādojumus. Izmisums. Esmu muļķe. Izmisums. Un tam nav jēgas (filoloģija! nav jau tautsaimniecība! nav tavs darbs! maizīti nenopelnīsi!). Izmisums.

Un tagad to es esmu pateikusi. Es elpoju. Es ieelpoju dziļi un izelpojot priecājos par to, ka vēl vienu darbiņu esmu pabeigusi. Par to, ka tomēr varu mazliet parunāt lietuviski. Par brīnišķīgu nakti, kas pavadīta interpunkcijas sabiedrībā, un jaunu skatījumu uz valodas sintakses semantisko dabu. Par tikko uzrakstīto eseju, pētot ārkārtīgi skaisto Ādama Zagajevska dzejas valodu. Par to, ka es joprojām varu, spēju, gribu. Par to, ka es esmu šeit, tagad un tāda, kāda es esmu. Jo es tiešām esmu. Un daru to, kas man sagādā baudu. Par sviedriem, asarām, izmisumu, ko aizmirsīšu, bet kas manī tomēr dzīvos - kā grants, kā pamati, uz kuriem būvēta mana varēšanas ēka.

Es aizmirsīšu izmisumu, lai varu dzīvot viegli. Es pierakstu izmisumu, jo gribu atcerēties, ka mana viegluma pamatā ir darbs, daudz darba; lai tad, kad kāds saka, ka tas neko nav vērts (jo tev tak tas ir viegli!) un es pati pēkšņi sāku šaubīties, lai man ir kur atcerēties. Atcerēties, ka mans nams ir būvēts uz ļoti stingriem pamatiem.